T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

ja man butu lemts krist kaujas laukā. Taisnība, ne­kāda nāve nav vilinoša, taču tāda man liekas vistīka­mākā. Es labāk izvēlētos mirt kā karavīrs, nevis nožē­lojami vārgu|ot, jā, es esmu to jau izvēlējies. Desmitiem reižu es esmu kaujas laukā izaicinājis nāvi, pats devies tai pretī, bet gluži kā gļēvulis vai kautra līgava tā at­sakās ar mani sastapties.

Iznunādams pēdējos vārdus, Oceola iesmējās, un šajos smieklos skanēja kaut kas gandrīz pārdabisks. Kāds neparasts salīdzinājums, kāds neparasts cilvēks!

Man bija grūti viņu kaut kā uzmundrināt. Patiesība viņam tas nemaz nebija vajadzīgs: tagad viņš šķita prie­cīgāks nekā agrāk. Ja tā nebūtu, tad censties viņu mieri­nāt ar nepārliecinošu apgalvojumu, ka viņš izskatās vesels, tik un tā būtu veltīgi. Viņš saprastu, ka tie ir draudzības vārdā izteikti meli.

Man pašam jau bija radušās tādas aizdomas. Es biju ievērojis viņa neparasto bālumu, noliesējušās ro­kas, stiklainās un iekritušās acis. Tātad tas bija šā cildenā jaunekļa grūtsirdības cēlonis — pavisam citāds, nekā es domāju.

Māsas nākotne visvairāk nospiedusi viņa sirdi. To Oceola man pateica, kad jājām tālāk.

Es te neatkārtošu solījumus, ko toreiz devu viņam. Man nevajadzēja tos apliecināt ar zverestiem, jo lauzt šos solījumus nozīmētu izpostīt pašam savu laimi.

Mēs bijām apmetušies mazā iklajumiņā un sēdējām vienā tā malā. Gaiss šajā jaukajā vietiņā bija pilns tūkstoš puķu smaržām, un mēness lēja lejup sudrabotas gaismas straumi, kas padarīja apkārtni gandrīz tikpat gaišu kā dienā. Augsto palmu lapas, magnoliju vaskai- nie ziedu kausi, dzelteno sandalkoku atvērusies pum­puri — viss bija skaidri saskatāms spožajos mēness staros.

Mēs visi četni — brāļi un māsas — sēdējām kopā, tērzēdami tāpat ka senos laikos, un jaukā ainava dzīvi atsauca atmiņā pagātni.

Taču atmiņas tagad izraisīja tikai skumjas, jo lika domām pievērsties nākotnei. Varbūt mēs visi četri nekad vairs nesatiksimies. Lūkojoties uz nāvei nolemto jau­nekli savā priekšā, es nespēju nodoties priecīgam at­miņām.

Mēs laimīgi bijāim pajājuši garām Kinga fortaui, nesatiekot nevienu balto — dīvaini, ka man vajadzēja baidīties no savējiem! — un tagad vairs nebažījāmies par varbūtēju ienakinieka slēpni vai atklātu uzbrukumu. Indiāņi un Melnais Džeks rosījās ap ugunskuru gandrīz pašā klajuma vidū, gatavodami vakariņas. Virsaitis ju­tās tik drošs, ka nebija pat izlicis sargposteni uz takas. Viņš šķita vienaldzīgs pret jebkurām briesmām.

Bija jau vēla nakts, un mēs taisījāmies atgriezties pie teltīm, kuras indiāņu karavīri bija mums uzstādījuši, kad piepeši izdzirdām mežā savādu troksni. Man tas izklausījās pēc ūdens šņākšanas, it kā stipri lītu lietus vai tālumā šalkotu upes krāces.

Oceola to iztulkoja citādi. Pēc viņa domām, tā bija nepārtraukta lapu švīkstēšana, lielam cilvēku vai dzīv­nieku baram lienot cauri krūmiem.

Mēs tūlīt pielocām kājās un stāvējām, saspringti klausīdamies.

Troksnis nenorima, bet tagad mēs varējām sadzir­dēt arī sausu zaru brīkšķēšanu un ieroču metālisko šķindoņu.

Bija par vēlu atkāpties. Troksnis tuvojās mums no visām pusēm. Apbruņoti vīri ielenca klajumu.

Es paskatījos uz Oceolu. Es domāju, ka viņš metīsies pēc savas šautenes, kas atradās turpat tuvumā. Man par lielu pārsteigumu viņš nekustējās no vietas.

Oceolas nedaudzie pavadoņi jau bija kaujas gata­vībā un atsteidzās pie virsaiša, lai saņemtu pavēles. Viņu žesti un vārdi pauda apņēmību mirt, aizstāvot savu vadoni.

Atbildot uz viņu steidzīgo valodu, virsaitis deva signālu, kas likās visus pārsteidzam. Šauteņu Iaides pēkšņi noslīdēja uz zemes, un karavīri nostājās apatis- kās pozās, it kā būtu atteikušies no sava .nodoma aiz­sargāties.

— Ir par vēlu, — Oceola mierīgā balsī sacīja, — par vēlu! Mēs esam jau pilnīgi ielenkti. Var tikt izlietas, nevainīgas asinis, bet šie uzbrucēji tīko vienīgi pēc ma­nas dzīvības. Lai viņi nāk, tagad es ar prieku to atdošu. Paliec sveika, manā māsa! Ardievu, Rendolf! Ardievu, Virdž… '

Majumi un Virdžīnijas žēlabainie kliedzieni, manis paša nevaldāmās un vairs nenoklusējamās sirdssāpes apslāpēja balsi, kas izrunāja šos satriecošos atvadu vārdus.

Cieši saspiedušies ap virsaiti, mēs neredzējām, kas notika mums apkārt. Visa mūsu uzmanība bija pievērsta viņam, kamēr skali kliedzieni un virsnieku komandas pavēstīja, ka mēs atrodamies kareivju bataljona ielen­kumā. Atskatījušies mēs redzējām, .ka mūs ciešā lokā ieslēdz zili tērpti kareivji, kuru spožie durkļi izveido ap mums necaurejamu barjeru.

Tā kā mūsu pulciņa vīri neizrādīja nekādu pretestību,, (neatskanēja neviens pats šāviens, bija dzirdami vienīgi kliedzieni un tērauda šķindēšana.

Šāvieni rībēja vēlāk, bet tie vairs nenesa nāvi. Tas bija kareivju salūts par godu veiksmīgajai operācijai, kurā izdevās sagūstīt slaveno Oceolu.

Drīz vien viss bija gala. Divu kareivju saturēts, Oceola stāvēja savu 'balto ienaidnieku vidu kā gūsteknis.

Ari visi pārējie indiāņi tika saņemti gūsta, un tad kareivju ķēde mazliet pavirzījās atpakaļ, izveidojot ap gūstekņiem plašāku loku.

Sai brīdī ierindas priekšā ap to vietu, kur stāvēja gūstekņi, parādījās kāds vīrs. Viņš sarunājās ar ko­mandējošo virsnieku. Pēc .apģērba viņu varētu noturēt par indiāni, bet dzeltenā sejas krāsa to noliedza. Viņam galvā bija turbāns un pāri pierei nokarājās trīs melnas spalvas. Tas nebija neviens cits kā Dzeltenais Džeks.

Sis skats satracināja seminolu virsaiti un ar jaunu spēku pamodināja viņa cīņas .sparu. Atsviedis, nost ka­reivjus, it kā tie būtu mazi bērni, Oceola izrāvās no viņu rokām un metās virsū mulatam.

Par laimi pēdējam, Oceola nebija apbruņots. Viņam nebij.a atstāts klāt neviens ierocis — ne pistole, ne duncis, un, kamēr viņš norāva durkli no kāda kareivja šautenes, nodevējs paguva izbēgt.

Virsaitim izlauzās smaga nopūta, redzot, ka nelietis izslīd caur cieši sakļauto karavīru ķēdi un kļūst neaiz­sniedzams viņa atriebībai.

Taču tā bija tikai šķietama drošība. Nodevējam bija lemts mirt, tikai nāve tam piesteidzās no pavisam ne­gaidītas puses.

Kad viņš tur tā stāvēja aiz karavīru loka, pavērsis seju pret gūstekņiem, no aizmugures redzēja zogamies tam klāt kādu tumšu stāvu. Tā bija sieviete — majestā­tiskā sieviete, kuras skaistums bija saskatāms pat mē­ness gaismā, kaut gan neviens šobrīd nepamanīja ne viņu pašu, ne viņas daiļumu. Vienīgi gūstekņi, kas at­radās ar sejām pret to pusi, redzēja viņas tuvošanos.

Sī aina ilga tikai 'dažas sekundes. Sieviete pielavī­jās cieši klāt mulatam, un uz mirkli viņas rokas it kā ■apvijās tā kaklam.

Mēness gaismā kaut kas pavizēja ar metalam līdzīgu spīdumu. Tas bija nāves ierocis — drausmīgā klaburčūska.

Skaidri varēja sadzirdēt spalgo čūskas tarkšķi, un tūlīt pēc tam atskanēja mežonīgs šausmu kliedziens, kad tās upuris juta auksto rāpuli pieskārāmies savam kaklam un asos zobus iecērtamies miesā.