T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Pilnīgi iespējams, ka tā arī būtu noticis, ja laikus neierastos Oceola.

Viņa parādīšanās un viņa balss uzreiz mani nomie­rināja. Ja Oceola ņems mūs savā aizsardzībā, tad mums vairs ne no kā nebūs jābaidās, un maiga balss čukstēja man ausī, ka viņš nāk kā mūsu glābējs.

Jaunā virsaiša nodoms drīz vien kļuva skaidrs. Viņš pievilka pavadu un apstājās gandrīz pašā nometnes vidū, tieši mums .priekšā. Es redzēju viņu nokāpjam no skaistā, melnā zirga, kas bija grezni izrotāts, tāpat kā pats jātnieks. Pasniedzis pavadu kādam tuvumā stāvošam karavīram, viņš nāca uz mūsu pusi. Viņa stāja bija stalta, tērps košs un krāšņs, un atkal es ieraudzīju trīs strausa spalvas, kas «tik bieži bija rēgojušās manā aizdomu satrauktajā iztēlē.

Pienācis tuvāk, Oceola apstājās un jautājoši pa­raudzījās uz mums. Mūsu muļķīgā situācija būtu varē­jusi izraisīt smaidu, taču viņa sejā neredzēja ne miņas no jautrības, taisni otrādi, tā bija ļoti nopietna un līdz­jūtības pilna. Man likās, ka tā bija sku-mj.a.

Kādu brīdi viņš itā stāvēja, nekustēdamies un ne­teikdams ne vārda.

Viņa acis pārmaiņus pievērsās vienam, tad otram — manam ciešanu biedram un man, — it kā cenzdamās mūs izšķirt. Tas nenācās viegli. Dūmi, sviedri un pelni bija padarījuši mūs ārkārtīgi līdzīgus un pārvērtuši abus līdz nepazīšanai.

Šai mirklī Majumi klusām piegaja viņam klāt un kaut ko iečukstēja ausī, tad atkal atgriezās pie manis, nometās ceļos un ar savām maigajām rokām turpināja glāstīt manu pieri.

Izņemot pašu jauno virsaiti, neviens cits nedzirdēja, ko viņa māsa bija pateikusi. Majumi vārdi momentā iedarbojās uz viņu. Oceolas seja pārvērtās, skumjā iz­teiksme izgaisa, acis iekvēlojās bargās dusmās, un, strauji pagriezies pret dzelteno virsaiti, viņš šņācoši izgrūda:

— Sātans!

Dažas sekundes viņš neteica vairāk ne vārda, bet stāvēja, cieši raudzīdamies mulatā, it kā gribēdams ar savu skatienu to iznīcināt.

Pēdējais nodrebēja šā uzvarošā skatiena priekšā un sāka trīcēt kā apšu lapa, bet nekā neatbildēja.

— Sātans un neģēlis! — Oceola turpināja tādā pašā tonī, palikdams iepriekšējā pozā. — Vai tā tu izpildi manas pavēles? Vai šie ir tie gūstekņi, kurus es tev pa­vēlēju saņemt? Nelietīgais vergs! Kas tev deva tiesības sarīkot šādu 'Spīdzināšanu? Kas tev to mācīja? Ne jau seminoli, kuru vārdu tu esi piesavinājies un apkaunojis! Pie lielā gara Vikomes! Ja es nebūtu zvērējis nekad ne­mocīt ienaidnieku, es tagad tevi noliktu viņu vietā un sadedzinātu pelnos. Prom no manām acīm, pazudi! Nē, paliec, kur esi! Varbūt tu man vēl būsi vajadzīgs.

Tik savādi nobeidzis savu bargo runu, jaunais vir­saitis pagriezās un pienāca mums cieši klāt.

Mulats neiedrošinājās mokā atbildēt, bet viņa ska­tiens dega atriebības karo. Kamēr Oceola ar viņu ru­nāja, man vienreiz likās, ka viņš zīmīgi paskatījās uz saviem mežonīgajiem karavīriem, it kā mudinādams tos iejaukties.

Bet tie zinaja, ka Oceola nav viens. Kad viņš tuvo­jās, pēc pakavu dipoņas varēja spriest, ka tur jāj liela grupa. Acīm redzot Oceolas karavīri atradās turpat ne­tālu mežā, un būtu pieticis ar vienu vienīgu virsaiša pazīstamās balss izkliegtu «jo-ho-ehl», lai viņi, atsteig­tos šurp, pirms vēl būtu izskanējusi tā atbalss.

Likās, ka ari pats dzeltenais virsaitis to apzinājās un tieši tādēļ inekā neatbildēja. Viens izteikts vārds šaja brīdī varētu maksāt viņam dzīvību, un viņš, īgni sarau­cis pieri, klusēja.

— Atbrīvojiet viņus! — Oceola pavēlēja nesenajiem kapračiem. — Un rīkojieties uzmanīgi ar savām lāp­stām. RendolH viņš turpināja, noliekdamies pār mani. — Es tik tikko paguvu ierasties laikā. Es biju tālu no šejienes, kad to uzzināju, un steidzos, cik varēju. Jūs esat ievainots, vai jūsu stāvoklis nav ļoti ļauns?

Es mēģināju izteikt viņam savu pateicību un aplie­cināt, ka .neesmu smagi cietis, bet mana balss bija tik vārga un aizsmakusi, ka to grūti nācās saprast. Taču, maigu roku pasniegtas veldzes spirdzināts, es pamazām atguvu spēkus, un drīz vien mēs jau moži sarunājāmies.

Mūs abus ar Džeku ātri izraka no zemes, un beidzot mēs atkal stāvējām uz brīvām kājām.

Es tūlīt gribēju steigties pie savas māsas, bet vir­saitis nezin kāpēc mani atturēja.

— Pacietību! — viņš sacīja. — Vēl ne, vēl ne. Majumi aizies un pateiks viņai, ka jums vairs nekas ne­draud. Šķiet, viņa to jau zina! Ej, Majumi! Pasaki miss Rendolfai, ka viņas brālis ir sveiks un vesels un tūlīt būs klāt, bet viņai vēl vienu mazu brītiņu jāpaliek tur­pat. Ej, māsiņ, un uzmundrini viņu!

Pagriezies pret mani, Oceola čukstus piebilda:

— Viņa tur ir aizvesta ar nolūku, tūlīt jūs redzē­siet. Nāciet man līdz, es jums parādīšu skatu, kas droši vien jūs pārsteigs. Mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti. Es dzirdu savu izlūku signālu. Vēl brīdis, un mēs būsim par vēlu. Nāciet, nāciet!

Neiebilzdams ne vārda, es steidzos sekot virsaitim, ikas ātri devās uz tuvējo mežmalu.

Viņš iegāja mežā tikai dažus soļus. Tiklīdz biezā lapotne mūs pilnīgi paslēpa, viņš apstājās, apgriezās un sāka lūkoties .atpakaļ uz klajuma pusi.

Paklausīdams viņa mājienam, es darīju tāpat.

Man nebija ine jausmas, kas virsaitim padomā un kāds būs tas skats, ko viņš bija apsolījis man parādīt.

Savā nepacietībā es viņam to pajautāju.

— Jauns veids, kā iekarot līgavu, — viņš smaidot sacīja.

— Bet kas tad ir līgavainis, un kam jābūt par līgavu?

— Tikai pacietību, Rendolf, un jūs to uzzināsiet. O, tas ir rets gadījums, ļoti veikls farss, par kuru varētu pasmieties, ja to nepavadītu tik traģiski notikumi. Jūs tūlīt redzēsiet. Ja mani kāds uzticams draugs par to nebūtu brīdinājis, es nekā nezinātu un nebūtu ieradies šeit, lai redzētu visu savām acīm. Par manu klātbūtni un savu dzīvību, vēl vairāk — varbūt par jūsu māsas godu jums jāpateicas Hadž-Evai.

— Cēlā sieviete!

— Csst! Viņi ir tuivu! Es dzirdu klabam pakavus. Viens, divi, trīs. Jā, tiem jābūt viņiem. Jā, rau, tur jau viņi ir!

Es palūkojos norādītajā virzienā. No meža iznira neliels jātnieku pulciņš, kāds pusducis pavisam, un strauji izjāja klajumā. Izkļuvuši no biezokņa, viņi iecirta zir­giem piešus un aulekšiem, skaļi aurodami, iedrāzās pašā nometnes vidū. Tur viņi vairākas reizes izšāva — acīm redzot gaisā — un tad, turpinādami klaigāt, nesās uz klajuma pretējo malu.

Es redzēju, ka tie bija baltie. Tas mani pārsteidza, bet vēl vairāk mani izbrīnīja tas, ka es viņus pazinu, vismaz pēc skata. Tie bija daži 110 mušu pašu kolonijas visnelietīgākajiem puišiem. Bet, ieskatoties tuvāk viņu vadonī, es piedzīvoju trešo pārsteigumu. Viņu es pazinu pavisam labi. Tas atkal bija Erenss Ringolds!

Es nepaguvu atjēgties no šā trešā pārsteiguma, kad manā priekšā norisinājās ceturtais. Nometnes iemīt­nieki — kā nēģeri, tā jamasi — šķita šā nenopietnā uz­brukuma pārbiedēti un, steigšus izklīzdami, paslēpās krūmos. Viņi gan skaļi klaigāja un daži atkāpdamies arī izšāva, taču, tāpat kā uzbrucēji, savus šāvienus rai­dīja gaisā.