T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Es būtu juties laimīgs, ja varētu ticēt mātes aizdo­mām; es priecātos, ja mana māsa būtu iemīlējusi Gal- lageru. Viņu es labprāt būtu saucis par savu brāli. Kaut arī viņš nebija bagāts, es nebūtu ne vārda iebildis pret šīm laulībām.

Taču man ne prātā nenāca domāt, ka viņus saista kaut kas vairāk kā tikai vecā, draiskulīgā draudzība.

Mīlestība izpaužas pavisam citādi. Kas attiecās uz kap­teini Gallageru, tad es būtu varējis savai mātei apzvērēt, ka viņas bažas ir pilnīgi,nepamatotas.

Un tomēr, no malas skatoties, ikvienam, izņemot mani, varēja likties, ka Gallagers un Virdžīnija ir viens otrā iemīlējušies. Viņi pavadīja kopā augas pēcpusdienas un vakarus, kopīgi devās izjājienos uz mežu un dažreiz stundām ilgi bija projām. Es redzēju, ka mana sabied­rība Galla,geram ar katru dienu kļūst vienaldzīgāka. Vēl vairāk — .pat medības viņam vairs nesagādāja nekādu prieku! Pret saviem dienesta pienākumiem viņš izturē­jās gaužām nevērīgi, un, ja nebūtu «leitnanta», tad, man šķiet, ar brīvprātīgo vienības apmācībām būtu gājis diez­gan bēdīgi.

Pēc kāda laika man likās, ka Gallagers atkal kļūst atturīgāks. Kad manas māsas nebija klāt, viņš izskatī­jās domīgs un nopietns. Tā nebija tāda atturība kā pir­majās dienās pēc mūsu ierašanās, bet pavisam citāda.

Tagad viņš tiešām izturējās kā iemīlējies cilvēks. Izdzirdot manas māsas balsi ārā, viņš .satrūkās un cen­tās uztvert katru teikto vārdu, un, kad Virdžīnija ienāca istabā, viņa acis priecīgi iemirdzējās. Pāris reižu es ievēroju, ka mans draugs skatījās uz viņu ar tādu sejas izteiksmi, kas neliecināja tikai par draudzību.

Manī atkal pamodās vecās aizdomas. Galu galā var­būt viņš tomēr bija iemīlējies Virdžīnijā?

Protams, viņa bija pietiekami pievilcīga, lai spētu savaldzināt pat šā dimantcietā .karavīra sirdi. Gallagers nebija dāmu cienītājs un nepiederēja pie tiem virsnie­kiem, kas tiecās pēc uzvarām šajā frontē, taisni otrādi — viņš sieviešu sabiedrībā jutās diezgan neveikli. Mana māsa bija vienīgā, ar kuru viņš tērzēja tik brīvi un ne­piespiesti.

Neraugoties uz to, viņš taču galu galā varēja reiz arī iemīlēties.

Mani tas būtu tikai iepriecinājis, ja vien es varētu nodrošināt viņam pretmīlestību, bet tas, diemžēl, nebija manos spēkos.

Es netiku skaidrībā, vai Virdžīnija jebkad ir domā­jusi par viņu kā par savu līgavaini. Nē, tas nevarēja būt, ja viņa sapņoja par … .

Un tomēr viņas izturēšanās pret manu draugu daž­reiz bija tāda, ka svešākam cilvēkam, kas nepazina Virdžīnijas untumainību, varēja rasties iespaids, ka viņa to mīl. Pat mani reizēm mulsināja viņas rīcība. Vai nu Virdžīnijas sirdī tiešām bija pamodušās kādas dziļākas jūtas, vai arī viņa tikai izlikās. Ja Gal.lagers manu māsu mīlēja un viņa to zināja, tad viņas izturēšanās bija ļoti cietsirdīga.

Es nereti noņēmos ar šādiem minējumiem, kaut gan centos tos atvairīt. Šīs domas bija nepatīkamas, dažbrīd pat mokošas.

Es dzīvoju īstā šaubu labirintā, .nevarēdams tikt ne­kādā skaidrībā par to, kas notiek man apkārt, bet tad mūsu ģimenes vēsturē negaidīti pavērās jauna lappuse, kura bija tik neizprotama, ka aizēnoja visas pārējās. Manās ausīs nonāca tāda vēsts, kas, ja tikai varēja ticēt, .ar vienu rāvienu izgaisināja visus nesenos prātojumus.

Es uzzināju, ka mana māsa mīl Erensu Ringoldu, ci­tiem vārdiem — ka šis .pielūdzējs viņai nav vienaldzīgs.

To main pastāstīja mans uzticamais kalps Melnais Džeks. Ja es to būtu dzirdējis no kā.da cita, tad diez vai noticētu, bet par viņa vārdu patiesīgumu es nešaubījos. Kā nēģerim viņam bija ļoti asas uztveres spējas, un no­pietnais tonis- liecināja, ka viņš pats tic tam, ko rīmā. Bez tam-viņam bija pierādījumi.

Es to visu dabūju zināt šādā veidā.

Es sēdēju viens pats pie mūsu peldbaseina un lasīju grāmatu, kad izdzirdu pazīstamo Džeka balsi saucam manu vārdu.

— Massa Džordž!

— Kas iir, Džek? — es atbildēju, nepaceldams ska­tienu no lappuses.

— Es jau visu rītu gribu satikt jūs vienu pašu, man vajag drusciņ parunāties, massa Džordž.

Neparastā nopietnība, kas ieskanējās Džeka balsī, piesaistīja manu uzmanību. Mehāniski aizvēris grāmatu, ■es paskatījos viņam sejā: tā bija tikpat nopietna kā viņa tonis.

— Tu igribi parunāties ar mani, Džek?

— Nūja, massa, ja tik jūs nav dikti aizņemts.

— Ak, nepavisam, Džek! Runā vien. Es klausos, ko tu man teiksi.

«Nabaga puisis!» es domāju. «Arī viņam ir savas bēdas. Droši vien žēlosies par Violu. Sī ļaunā koķete liek viņam mocīties 'greizsirdībā, bet iko es tur varu darīt? Es taču nevaru viņu piespiest mīlēt Džeku. Kā saka paruna: viens vīrs var .aizvest zirgu pie ūdens, bet veseli četrdesmit nevar piespiest to dzert. Nē, šī mazā palaidne darīs, kas viņai patiksies, un nemaz ne­klausīsies uz mani.»

— Nu, Džek?

— Massa Džordž, man jau nepatīk maisīties ģime­nes darīšanās, pavisai tas nepatīk, bet, redziet, massa, vairs nav labi, jān.udie, nav labi!

— Kādā ziņā?

— Ak massa, jaunā lēdija … jaunā lēdija …

Ļoti pieklājīgi no Džeka puses saukt Violu par jauno lēdiju.

— Tu domā, viņa tevi krāpj?

— Ne jau tik mani, massa Džordž, ne jau tik mani vien.

— Kāda nejauka meiča! Bet varbūt, Džek, tu to tikai tā iedomājies. Vai tev ir kādi pierādījumi, ka viņa būtu neuzticīga? Vai tad ir kāds, kas tagad viņai tā īpaši pārā.da uzmanību?

— Jā, massa, ļoti īpaši, tā kā nekad agrāk, nekad.

— Baltais?

— Žēlīgs dies,,massa Džordž! — Džeks pārsteigts ie­saucās. — Cik jūs jokaini runājat: skaidrs, ka baltais. Neviens cits ta.k kā baltais nedrīkst parādīt uzmanību jaunajai lēdijai.

Es nevarēju atturēties nepasmaidījis. Būdams pats nēģeris, Džeks laikam bija ļoti augstās domās par savu iecerēto un uzskatīja to par nesasniedzamu citiem viņa rases jaunekļiem. Es reiz biju dzirdējis viņu lielāmies.

ka viņš ir «vienīgais melnais, kas drīkst iet Violai tu­vumā». Tātaid Džeka laimi apdraudēja kāds baltais.

— Kas viņš tāds ir, Džek? — es jautāju.

— Ak massa, tas ir tas nelietīgais velns, Erenss Ringolds!

— Ko? Erenss Ringolds? Viņš lakstojas ap Violu?

— Violu! Žēlīgs dies, massa Džordž! — Melnais Džeks iekliedzās, izbolīdams savas .acis, tā ka bija re­dzami vairs tikai baltumi. — Violu! Žēlīgs dies, es tak neteicu par Violu, nekā neteicu!

— Par ko tad tu runā?

— O, massa, vai tad es nesacīju — jaunā lēdija? Nu, jaunā missa … missa Virdžīnija.

— Ak tu domā mainu māsu? Fu, Džek! Tā taču ir veca lieta. Erenss Ringolds ir parādījis manai māsai uzmanību jau ilgus gadus, bet bez jebkādām izredzēm uz panākumiem. Mans uzticamais draugs, par to tev nav ko uztraukties, viņi nekad neapprecēsies. .Manai māsai viņš nepatīk — es gribētu zināt, kurai gan viņš spētu patikt, — un, pat ja viņa būtu ar mieru, es to ne­pieļautu. Bet par to nav ko baidīties, tā ka tu šajā ziņā vari būt pilnīgi mierīgs.

Šķita, ka mani vārdi Melno Džeku nepārliecina. Viņš stāvēja un kasīja galvu, it kā tam vēl kas būtu sakāms. Es gaidīju, ko viņš teiks.

— Atvainošanu, massa Džordž, ka es tā saku, bet jūs pavisai aplam domājat. Tiesa, ka bij tāds laiks, kad missa Virdžīnija nelikās nemaz zinis īpar to zālē ložņā­jošo čūsku. Bet tagad ir savādāk: viņa tēvs, tas vecais zaglis, viņš ir aizgājis uz viņpasauli, jaunais tagad ticis bagāts, viņš liels plantators, lielākais pie mūsu upes, un vecā missa viņu sauc ciemos pie missa Virdžīnijas, tāpēc ka viņš bagāts, būs labs znots.