T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

— Oceola.

Es biju gaidījis, ka viņa .satrūksies, sāks sarkt un ? bālēt, taču, man par izbrīnu, nekas tamlīdzīgs neno­tika — Virdžīnijas sejā neparādījās ne mazākais sa­mulsums vai jūtu saviļņojums, arī viņas izturēšanās neizmainījās. Viņa gandrīz tūlīt, bez vilcināšanās at­bildēja:

— Ko? Jaunais semiinolu virsaitis, mūsu agrākais rotaļu biedrs Pauels? Tātad tu gribi runāt par viņu? Interesantāku tematu sarunai ar mani tu nemaz neva­rēji izvēlēties. Par šo drosmīgo jaunekli es varētu tērzēt augu dienu!

Mani padarīja mēmu viņas atbilde, un es nezināju, ko tālāk teikt.

— Bet kas ir ar viņu, Džordž? — mana māsa tur­pināja, paskatīdamās man sejā jau nopietnāk. — Es ceru, ka viņam nav noticis nekas ļauns?

— Cik zinu, tad ne viņam, bet gan tiem, kas man ir tuvāki un dārgāki.

— Es -tevi nesaprotu, noslēpumainais brāli!

— Tūlīt tu sapratīsi. Es tev kaut ko jautāšu — at­bildi man, bet tikai patiesību, ja tu cieni manu mīles­tību un draudzību.

— Jautājiet, ser, bet, lūdzu, bez šādiem aplinku mājieniem. Man šķiet, es varu runāt patiesību, nekādu ; draudu neiebiedēta.

— Tad dari to, Virdžīnij! Pasaki man, — vai Pauels… vai Oceola ir tavs mīļākais?

— Ha, ha, ha, ha, ha, ha!

— Paklausies, Virdžīnij, par to nav ko, smieties!

— Goda vārds, man tas liekas varens joks. Ha, fia, ha!

— Neblēņojies, Virdžīnij! Atbildi!

— Uz tik muļķīgu jautājumu tu atbildi nesagaidīsi.

— Tas nav muļķīgs jautājums. Man ir nopietns pa­mats tev to jautāt.

— Pamats? Tad, lūdzu, pasaki, kāds!

— Tu taču nevari noliegt, ka jūsu starpā ir kaut kas bijis? Tu nevari noliegt, ka esi satikusies ar viņu, pie tam vēl mežā? Apdomā labi, ipirms atbildi, jo man. ir pierādījumi. Mēs sastapām virsaiti, kad viņš devās atpakaļ. Mēs viņu redzējām pa igabalu. Viņš izvairī­jās no mums, un nav arī brīnums. Mēs izsekojām viņa ceļu… ieraudzījām ponija pēdas… bija pilnīgi skaidrs, ka jūs tur esat tikušies.

— Ha, ha, ha! Kādi jūs nadzīgi pēdu dzinēji, tu un tavs draugs! Veikli puiši! Karā jūs būsiet neaizstājami, droši vien jūs iecels par armijas galvenajiem izlūkiem. Ha, ha, ha! Ak tad šis ir tas lielais noslēpums, ko? Ar to izskaidrojami jūsu skābie ģīmji un vecmodīgi stīvā izturēšanās, par ko es tā lauzīju galvu. Tātad par manu godu bijāt noraizējušies, vai ne? Ak Diāna! Man jājūtas pateicīgai, ka atrodos divu šādu bruņinieku ap­sardzībā.

Stāv sardzē viens pūķis, viņš uzkrīt kā sniegs, Lai Anglijā skaistuma .dārzs var būt drošs.

Diemžēl, visai bieži tam uzmācas miegs, Un nav tad neviena, kas sargātu možs.

Mani gan neapsargā klīrības pūķis, bet tā vietā rrian ir vesels pūķu pāris — mans brālis un viņa draugs. Ha, ha, ha!

— Virdžīnij, tu mani pataisīsi traku — tā nav ne­kāda atbilde. Vai tu satikies ar Oceolu?

— Es atbildēšu tieši: pēc tik smalkas izspiegošanas man neizdotos to noliegt. Jā, es satikos ar viņu._

— Ar kādu nolūku? Jūs sastapāties kā mīlētāji?

— Tas ir nekaunīgs jautājums. Uz to es neatbil­dēšu.

— Virdžīnij! Es tevi ļoti ludzu …

— Vai tad ikreiz, kad divi cilvēki sastapušies mežā, viņi tūlīt jāapvaino mīlas sakaros? Vai tad mēs nevā­rējām satikties nejauši? Vai man nevarēja būt kāda cita darīšana ar seminolu virsaiti? Tu nezini visus manus noslēpumus, un es arī nedomāju tev tos atklāt.

— Ah, tā nebija nejauša sastapšanās, tā bija iepriekš norunāta divu mīlētāju tikšanās. Ar viņu tev nekas cits nevarēja būt runājams.

— Dabiski, pilnīgi dabiski, ka tu tā domā, jo, kā esmu dzirdējusi, tu pats mēdzot nodarboties ar tādām lietām. Atļauj jautāt, kad tu pēdējo reizi tikies divatā ar savu burvīgo mīļoto — skaisto Majumi? Nu, brālīt?

Es satrūkos kā dzelts. Kā mana -māsa varēja būt to uzzinājusi? Vai varbūt viņa tikai minēja un nejauši bija uzminējusi patiesību?

Kādu brīdi es nebiju spējīgs atbildēt un arī neat­bildēju uz viņas pēdējo jautājumu. Es nepievērsu tam uzmanības, bet, manāmi uztraukts, nepiekāpīgi turpi­nāju tirdīt Virdžīniju.

— Māsa! Tev jāpaskaidro sava rīcība, es prasu . . . es pavēlu to!

— Pavēli! Oho, kas par toni! Bet tas tev neko ne­palīdzēs. Vēl pirms mirkļa, kad tu mani lūdzies, es gandrīz jau apžēlojos par tevi un gribēju visu izstāstīt. Bet pavēlēt! Nu, vai zini! Es neklausu .pavēlēm un ne­atbildēšu! Lai tev to pierādītu, es tagad iešu un ieslēg­šos savā istabā. Tā, manu labo brālīt, tu manis vairāk neredzēsi ne šodien, ne rīt, ja nenāksi pie prāta. Paliec sveiks, Džordžij, un uz redzēšanos, bet tikai ar tādu noteikumu, ka tu uzvedīsies kā džentlmenis.

Pret viļņiem kuģis krūtis slien, Tam mastā karogs plīv. Mēs veiksim naidnieku arvien, Ja būs kaut jūrnieks dzīvs!

Skandinādama šo dziesmiņu, viņa devās pāri zālā­jam, uzgāja uz terases un nozuda mājas durvīs.

Sarūgtināts, aizvainots un apbēdināts es paliku stā­vam uz vietas kā zemē ieaudzis, gandrīz neaptverdams, kurp tagad iet un ko darīt.

Mana māsa turēja vārdu. Es viņu vairāk neredzēju līdz pat nākošās dienas pēcpusdienai. Tad viņa iznāca no savas istabas, tērpusies jātnieces kostīmā, pavēlēja apseglot Balto Foksu un viena pati kaut kur aizjāja.

Es jutu, ka man nav varas pār šo kaprīzo ubūtni. Mēģināt viņu savaldīt bija veltīgi. Viņa nepakļāvās vecākā brāļa autoritātei, neatzina nevienu sev par pa­vēlnieku un acīm redzot bija nolēmusi izvest savu gribu.

Pēc vakardienas sarunas man vairs negribējās vēl­reiz iejaukties. Viņa tagad zināja manu .noslēpumu, un šādā situācijā mūsu izskaidrošanās varētu iznākt asa un jebkāds mans padoms tiktu uzņemts nelabvēlīgi. Tādēļ es nolēmu atturēties un nogaidīt, .kamēr pienāks kāds kritisks brīdis, kad mans .padoms būs īsti vietā.

Šīs vēsās attiecības turpinājās vairākas dienas, un mana māte bieži vien brīnījās, kas mūsu starpā noticis, taču tā arī neko neuzzināja. Man pat likās, ka arī viņa pret mani neizturas vairs tik mīļi kā agrāk. Varbūt, tā domādams, es nodarīju viņai pāri. Māte mazliet dus­mojās uz mani par divkauju ar Ringoldu. Pirmoreiz uzzinot par to, viņa bija jutusies ļoti apbēdināta un, kad es atgriezos mājās, apbēra mani ar pārmetumiem, jo uzskatīja, ka es vienīgais esmu vainojams šajā ķildā. Kādēļ es esot izturējies tik rupji pret Erensu Ringoldu? Un gluži ne par ko. Kaut kādas tur nenozīmīgas indiāņu skaistules dēļ. Kāda gan man daļa, kas par šo meiču ticis runāts? Droši vien tā bijusi tīra patiesība. Man vajadzējis izturēties saprātīgāk.

Es nopratu, ka mana māte ir diezgan sīki infor­mēta par notikušo divkauju. Taču vienu viņa nezināja: kas bija šī «nenozīmīgā indiāņu skaistule». Majumi vārdu viņa nebija dzirdējusi. To -apzinoties, es varēju mierīgāk noklausīties viņas skarbās piezīmes.

Tomēr mātes pārmetumi mani kaitināja, un es vairāk­kārt tik tikko atturējos, neizklāstījis viņai īsto iemeslu, kādēļ izaicināju Ringoldu uz divkauju. Taču zināmu apsvērumu dēļ es to nedarīju. Mana māte nebūtu man ticējusi.

Attiecībā uz pašu Ringoldu es uzzināju, ka nesen viņa dzīvē notikušas lielas pārmaiņas. Viņa tēvs bija miris pēkšņā nāvē, kad dusmu lēkmē pašreiz pēris vienu no saviem vergiem. Plīsis kāds asinsvads, un viņš nokritis uz vietas beigts, it kā dieva soda piemeklēts.