T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

— Es visu to zinu, Džek. Mana māte vienmēr ir gri­bējusi viņu par znotu, bet tam nav nekādas nozīmes. Mana māsa ir mazliet stūrgalvīga un noteikti paliks pie sava. Nav ko bažīties, ka viņa varētu dot piekrišanu precēties ar Erensu Ringoldu.

— Atvainošanu, massa Džordž, atkal man atvaino­šanu, bet es jums saku, massa, tā vis nav. Tagad viņa jau gandrīz ir ar mieru.

— Nu, kas tev ir iestāstījis tādus niekus, manu puis?

— Viola, massa. Viņa man visu pasaka.

— Tātad jūs ar Violu atkal esat labi draugi?

— Nūja, massa Džordž, tādi paši ,kā agrāk. Es tik bi ju aplam iedomājies, viņa laba meitene, uzticīga ka šautene. Džeks vairāk netur viņu aizdomās, nemaz ne.

— Man ir patīkami to dzirdēt. Bet, lūdzu, pas'aki, ko tad viņa tev pastastīja par Erensu Ringoldu un manu māsu.

— Viņa man visu pastāstīja, katru dienu viņa ko redz.

— Katru dienu! Bet tagad taču Erenss Ringolds sen nav viesojies mūsu mājās.

— Nē, massa, atkal jūs aplam domājat. Massa Erenss nāk uz mūsu māju katru dienu… gandrīz katru dienu.

— Muļķības! Es nekad neesmu viņu te redzējis. Kopš atgriešanās no forta es neesmu arī dzirdējis, ka viņš te kādreiz būtu bijis.

— Lai ar, bet viņš ir bijis, massa, es pats viņu re­dzēju. Viņš nāk tad, kad mēs ejam medībās. Un vakar viņš atnāca, kad jūs ar massa Gallageru bijāt projām tur pie zaldātiem, es pats skaidri redzēju.

— Tas man ir pārsteigums.

— Tas nav vēl viss, massa. Viola saka, ka missa Vir- džīnija tagad pret viņu ir savādāka, nekā bij agrāk: viņš runā par mīlestību, un viņa vairāk nesirdās, bet klau­sās. O, massa Džordž, Viola domā, ka missa tagad pie­kritīs viņu precēt. Tas būs briesmīgi, tas bus ļoti ļoti briesmīgi!

— Džek, — es sacīju, — paklausies, ko es teikšu! Tu vienmēr paliksi mājās, kad mēs būsim projām. Tu labi ievērosi ikvienu, kas te nāk un iet, un, tiklīdz iera-; dīsies ciemoties Erenss Ringolds, auļosi pēc manis, cik vien ātri zirgs spēs tevi nest.

— Jā, jānudie, es to darīšu, massa Džordž! Jūs ner bēdājiet, Džeks būs zibenīgi klāt, drāzīsies, ka strīpa paliks aiz -muguras.

To apsolījis, Melnais Džeks atstāja mani vienu.

Lai ka man negribejās dzirdētajam ticēt, es nevareju ignorēt šos sava uzticamā kalpa apgalvojumus. Acīm redzot tajos bija vismaz daļa patiesības. Džeks bija pā­rāk godīgs, lai mani apmānītu, un pārāk apķērīgs, lai kāds cits viņu pašu būtu apmānījis.

Violai tiešām netrūka izdevības novērot visu, kas notika mūsu ģimenē. Un kāds gan viņai varētu būt iemesls vienkārši izdomāt šādu pasaciņu?

Bez tam Džeks pats bija te redzējis Ringoldu, bet man par viņa apciemojumu nekas netika teikts. Tas ap­stiprināja Violas stāstīto, apstiprināja visu.

Ko es tagad lai domāju? Veseli trīs pielūdzēji — vir­saitis, Gallagers, Erenss Ringolds! Vai tiešām mana māsa flirtētu ar katru, kas tikai pagadās?

Vai viņa var just kādas simpātijās pret Ringoldu? Nē — tas nav iespējams. Es varētu saprast viņas pie­ķeršanos brašajam karavīram, romantisku aizraušanos ar drošsirdīgo un neapšaubāmi skaisto virsaiti, bet, lai viņa pievērstu uzmanību Erensam Ringoldam, šim pīk- stulīgajaim, uzpūtīgajam snobarn, kam nebija nekā cita kā tikai bagātība, — nē, tas likās pilnīgi neticami.

Protams, māte centās viņu ietekmēt, bet inckad agrāk man nebija ienācis prātā, ka Virdžīnija varētu piekāp­ties. Ja Viola runāja taisnību, tad tagad viņa bija pie- kāpusies vai domāja to darīt.

«Ak māt, māt! Tu nezini, kādu ļaundari tu gribi ievest savās mājās un lolot ka savu bērnu!»

Nākošajā rītā es kā parasti devos uz rekrūšu mītnēm. Gallagers bija kopā ar mani, jo tajā dienā brīvprātīga- jiern vajadzēja no,dot svinīgo solījumu [57] un mūsu klāt­būtne zvēresta brīdī bija nepieciešama.

Bija sakomplektēta paprāva vienība, .skaitliski diez­gan iespaidīga, bet visai raiba pēc izskata. Tie bija «brīv­prātīgo jātnieki», bet, tā kā katrs bija bijis pats savs intendants, tad nevarēja viņu vidū atrast divus, kas būtu vienādi apbruņoti un sēdētu vienādos zirgos. Lielajam vairumam bija šautenes, tikai retais nesa plecā veco ģimenes musketi, kas bija saglabājusies vēl no re­volūcijas laikiem, un daži bija apbruņojušies vienkārši ar viena vai divstobru medību bisēm. Taču tās, pielādē­tas ar rupjām briežu skrotīm, nebija peļams ierocis sa­dursmē ar indiāņiem. Šeit bija visdažādākā veida pisto­les — gan īsti milzeņi ar misiņa spaliem pie segliem piekārtās makstis, gan pavisam mazas kabatas pistolītes, gan ar vienu, gan diviem stobriem, — bet revolveru neredzēja, jo slavenais kolts [58] tolaik vēl nebija parā­dījies robežkaru kaujinieku apbruņojumā. Visiem brīv­prātīgajiem bija arī dunči — dažiem īsti, meistara kalti, ar izrotātiem spaliem, bet (lielākajai daļai gari, ast tuteņi, līdzīgi tiem, ko lieto miesnieki. Daudziem aiz jos­tas bija aizbāzts mazs cirvītis, indiāņu tomahauka atda­rinājums. Tam vajadzēja noderēt diviem nolūkiem — lai izcirstu ceļu caur biezokni un ielauztu mežoņa galvas­kausu.

Apbruņojumu vēl papildināja šaujampulvera ragi, patron,somas un skrošu maki, — vārdu sakot, parastie pierobežas kolonista vai medību mīļotāja ietērpa piede­rumi, kad viņš dodas uz dambriežu medībām.

Brīvprātīgo vienības zirgi bija tikpat dažādi kā .apbruņojums, un to augstums svārstījās no četrām līdz pait sešām pēdām. Tur bija gan lielie, kalsnie jājamzirgi, gan resnie, zemie vezumnieki un vietējie stiegrainie, iz­turīgie andalūzieši [59] . Vājš, nodzīts kleperis, kam mugurā sēdēja pusnoskrandis skvoters, stāvēja plecu pie pleca ar lielisku arābu rikšotāju, uz kura dižojās kāds jauns, švītīgs pilantators, ne mazumu iedomīgs uz savu lepno un cēlo izskatu. Diezgan daudziem zirgu vietā bija mūļi, vai nu amerikāņu, vai spāniešu cilmes. Straujam uzbru­kumam gan mūlis nav piemērots, bet, karojot ar indiā­ņiem, tas, ja vien labi pieradināts .segliem, pilnīgi var sacensties ar zirgu. Necaurejamā biezoknī, pirmatnēja mūžamežā, kur jāpārvar dumbrāji vai arī taku aizšķērso krituši koki, nolūzuši zari tun savijušās parazītaugu sti­gas, mūlis .droši atradīs ceļu, bet zirgs iestigs vai pa- klups. Daži pieredzējuši mednieki, dzenoties pakaļ zvē­riem, vairāk uzticas mūlim nekā straujajam Arābijas kumeļam.

Arī vienības apģērbs bija raibu raibais. Dažiem no virsniekiem gan bija formas tērpi vai vismaz kaut kas uz to pusi, bet starp ierindniekiem neredzēja divus, k.as būtu vienādi apģērbušies. Sarkani, zili un zaļi apmetņi, pelēki un rūsgani rupjas pusvadmalas vamži, sarkani vilnas flaneļa krekli, brūnas un baltas linaudekla žake­tes, dzeltenīgi pašausta nankina un debeszila kokvilnas auduma svārki, ģērētas briežādas mednieku krekli, .mo­kasīni un stilbsargi, gari šņorzābaki no zirga vai ali­gatora ādas, puszābaki un kurpes, — īsi sakot, visu veidu apavi, kādi vien pazīstami Savienotajās Valstīs.

Tikpat dažādas un fantastiskas bija galvassegas. Te neredzēja cietās karavīru ķiveres, bet ādas beretes un visāda veida platmales — gan vilnas un filca, gan pītas no salmiem un pundurpalmu lapām, apdriskātas un no­bružātas, ar platām, noļukušām malām. Tikai dažiem bija galvā zila auduma laiviņas, kas to valkātājiem pie­šķīra kaut cik militāru izskatu.

Vienā ziņā gan šajā brīvprātīgo nodaļā valdīja vien­veidība: viņi visi bija kareivīgi noskaņoti un dega ■nepacietībā doties kaujā ar ienīstajiem mežoņiem, kas visā zemē strādāja tādus iposta darbus. Kad viņus vedīs pret tiem? Tas bija jautājums, kas pastāvīgi atskanēja no brīvprātīgo vienības rindām.