T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Vecais Hikmens bija viens no visaktīvākajiem. Pa­teicoties savam cienījamam vecumam un pieredzei, viņš brīvo vēlēšanu rezultātā bija ieguvis seržanta pakāpi, un man netrūka izdevības ar viņu patērzēt. Aligatoru mednieks vēl arvien bija mans uzticams draugs un ar visu sirdi dzīvoja līdz mūsu ģimenes priekiem un bēdām. Tajā pašā dienā man gadījās palikt ar viņu divatā, un vecais vīrs apliecināja savu pieķeršanos, uzsākdams sa­runu, kādu es no viņa nebiju gaidījis. Viņš sāka tā:

— Lai imani noskalpē indiānis, leitnant, bet es ne­varu paciest domu, ka tas žmogs precas ar jūsu māsu.

— Precas ar manu māsu? Kas tad? — mazliet pār­steigts, es jautāju. Vai viņš domāja Gallageru?

— Nu, skaidrs, kas — tas pats zellis, par kuru visi jau runā. Tas sasodītais sesks, Erijs Ringolds.

— Ahā, tu domā viņu? Vai tiešām visi tā runā?

— Nūja, ka runā, ej kur iedams. Velns lai parauj, Džordž RendoLf, es nu .gan to nepielaistu. Jūsu māsa, šis mīļais radījums, viņa tak ir vissmalkākā un daiļākā jaunkundze pa visu mūsu novadu, un tagad viņu dabūs sitas nolādētais maitas gabals! Lai viņam dolāru ka biezs, es i dzirdēt par to negribu! Džordž, es jums saku, viņš padarīs viņu nelaimīgu uz visu mūžu, tik to no tāda var sagaidīt, jupis ta viņu rāvis!

— Tas ir ļoti laipni, Hikmen, ka tu maini brīdini, bet es domāju, ka tias, no kā tu baidies, nekad nenotiks.

— Bet kāpēc ta cilvēki vienā gabalā par to runā? Visi saka, ka tas tā notikšot. Ja es nebūtu jūsu tēva vecs draugs, Džordž, es nebāztu savu degunu tādās lietās, bet es biju viņa draugs un esu jūsu draugs, un tik tādēļ sāku par to runāt. Lai saka, ko grib, piar indiāņiem, bet visā Floridā neviens indiānis nava tik liels blēdis kā šitie Ringoldi — i tēvs, i dēls, i visa viņu suga. Vecais nu ir šķīries no šīs pasaules, un nav grūti pateikt, kur viņš tagad atrodas. Velns viņu ir dabūjis savos nagos un, man domāt, tagad jau šo dīrā par nelietībām, ko tas pastrādājis zemes virsū. Nu viņš pamatīgi dabūs samak­sāt par 'to, ko tika nodarījis tiem nabaga cilvēkiem viņ­pus upes.

— Paneļiem?

— Nūja. Tā tak bij visbriesmīgākā netaisnība, par kādu man visā savā mūžā vēl nebij nācies dzirdēt. Pie visiem velniem! Tik tiešām tā tas bij!

— Tātad tu zini, kā tas notika?

— Skaidrs, ka zinu — visu blēdību no viena gala līdz otram. Tā bij vai pati vislielākā neģēlība, ko viens baltais kādreiz izstrādājis, pie tam vēl tāds, kas sevi sauca par džentlmeni. Pie visiem velniem! Tā tas bij!

Pēc mana lūguma Hikmens tagad sīki izklāstīja man līdz šim tikai galvenajos vilcienos zināmos faktus sa­karā ar nelaimīgās ģimenes aplaupīšanu.

Izrādījās, ka Paueli nav vis labprātīgi atstājuši savu ■plantāciju, bet, taisni otrādi, šī šķiršanās no mājām vien­tuļajai atraitnei bijusi vissāpīgākais pārdzīvojums — ne tik daudz ļoti vērtīgas zemes dēļ, kas skaitījās labākā visa novadā, bet galvenokārt aiz tā iemesla, ka te viņa bija pavadījusi laimīgas dzīves dienas un pie šīs mājas viņu saistīja sirdij tik dārgas atmiņas par jaunības mī­lestību un mirušo vīru. Un viņa bija atstājusi to, tikai likuma stingrās rokas izdzīta, šerifa bardzības pie­spiesta.

Hikmens pats bija bijis klāt 'šajā atvadu brīdi un aprakstīja to parupjiem, bet izjustiem vārdiem. Viņš pastāstīja man par ģimenes rūgto nevēlēšanos šķirties no mājām, par dēla dusmīgajiem protestiem, mātes un meitas lūgšanos un asarām. Vajātā atraitne bija pie­dāvājusi visu, kas tai vēl bija palicis, — pat sava ne­laiķa vīra dāvātās rotaslietas un dārgakmeņus, lai tikai viņai atļautu palikt šai vecajā mājā, zem kuras jumta tā pavadījusi ilgus, laimīgus gadus.

Viņas lūgšanās bija veltīga. Bezsirdīgajā varas kalpā nekas nespēja pamodināt līdzjūtību, un viņa tika izdzīta.

Par visu to vecais mednieks runāja ar patiesu iejū­tību, jo, kaut gan bija ārēji neaptēsts un valodā maz­liet parupjš, sirdī viņam mita dziļa cilvēcība un naids pret netaisnību. Viņš neieredzēja ļaundarus un pagalam necieta visu Ringoldu ģimeni. Klausoties viņa stāstā, es atkal iedegos niknumā, tāpat kā toreiz, kad pirmoreiz uzzināju par šo drausmīgo cietsirdību, uin, dzirdot par Oceolam nodarītajām netaisnībām, manī no jauna pa­modās līdzjūtība, ko nesenās aizdomas bija uz laiku ap­slāpējušas.

Mēs ar Hikmenu bijām pagājuši tālāk mo kareivju bara, lai mūsu saruna noritētu nepiespiesti.

Ar katru brīdi vecais mednieks kļuva valodīgāks, un pēc viņa izturēšanās es .nopratu, ka viņam vēl ir kas man s;a,kārns. Es nešaubījos par viņa sirsnīgo pieķerša­nos mūsu ģimenei un draudzības jūtām pret mani per­sonīgi, tādēļ pāris reižu mūsu sarunas laikā biju jau gandrīz gatavs atklāt viņam savas aizdomas, kas mani tā nomāca. Viņš bija piedzīvojis un gudrs vīrs, kaut arī neizglītots, un labāku padomdevēju man būtu grūti atrast. Es nezināju neviena, kam būtu kaut puse tās dzī­ves gudrības, kas viņam, jo Hifcmens nebija vienmēr mi­tis purva malā starp aligatoriem, bet gan tieši otrādi — savā mūžā daudz ko pieredzējis un izbaudījis. Es droši varēju paļauties uz viņa draudzību un tikpat droši uz­ticēties viņa spriedumiem.

To apzinādamies, es būtu viņam atklājis savus no­slēpumus, kas kā akmens nospieda man sirdi, vai vismaz dažus no tiem, ja vien man nebūtu licies, ka viņš jau vienu otru no tiem zina. Piemēram, Dzeltenā Džeka at- kalparādīšanās Hikmenam nebija nekas jauns: viņš ap­galvoja, ka nekad neesot juties idrošs par mulata nāvi un sen jau dzirdējis, ka tas esot dzīvs. Taču es negribēju runāt par viņu, bet gan par Erensa Ringolda ļaunajiem nolūkiem. Varbūt Hikmens par tiem kaut ko zināja. Es ievēroju, ka, pieminot Riingolda vārdu sakarā ar Spensu un Viljamsu, viņš uzmeta man dīvaini nozīmīgu ska­tienu, it kā tam būtu kaut kas sakāms par šiem ne­liešiem.

Es gaidīju, ko viņš man .atklās, kad pēkšņi izdzirdu auļojoša zirga pakavu dipoņu. Atskatījies es ieraudzīju no upes krasta puses tuvojamies jātnieku, kas dzina zirgu tādos aulekšos, it kā jātu īsdistance-s sacīkstēs.

Zirgs bija balts un jātnieks melns. No viena .acu uz­metiena es pazinu abus — jātnieks bija Melnais Džeks.

Es iznācu no koku pudura, lai viņš mani pamanītu un neaizdrāztos garām uz baznīcu, kas atradās mazliet tālāk. Kad viņš piejāja tuvāk, es tam_uzsaucu.

Viņš mani ieraudzīja un arī izdzirdēja un, strauji pa­griezis zirgu, auļoja šurp, kur stāvējām mēs ar veco mednieku.

Acīm redzot Džekam bija kaut kas man -pavēstāms, bet Hikmena klātbūtnē viņš negribēja skaļi to teikt. Taču lieta bija steidzīga, un viņš, nolēcis no zirga, pie­nāca man klāt un iečukstēja ausī dažus vārdus. Tā bija tieši tā vēsts, ko es 'gaidīju, — mūsu mājās bija ieradies Erenss Rimgolds.

— Tas sasodītais melnais ir klāt, massa Džordž!

Burtiski tā Džeks man to pateica.

Es šo vēsti uzņēmu, ārēji cenzdamies palikt tik mie­rīgs, cik vien varēju, jo negribēju, ka Hikmens uzzinātu vai pat tikai nojaustu, ka runa ir par kaut ko ārkārtēju. Tadeļ, ar pāris vārdiem atlaidis melno ziņnesi, es kopā ar mednieku devos atpakaļ uz iežogojumu .pie baznīcas un tur karavīru drūzmā nemanot no viņa nošķīros.

Drīz vien es atraisīju savu zirgu un, neteicis nevie­nam ne vārda, pat Gallageram ne, ielēcu seglos un ne­uzkrītoši devos projām.

Es nejāju p,a taisnāko ceļu, kurš veda tieši uz mūsu plantāciju, bet ar nelielu līkumu cauri mežam, kas pie­nāca tuvu klāt baznīcai. Es to darīju, lai maldinātu veco Hikmenu vai kādu citu, kas varbūt bija ievērojis steidzī­gā vēstneša ierašanos un, redzot mani aizjājam tam līdz. varētu nākt uz -domām, ka mūsu mājās kaut kas nav kārtībā. Tagad ziņkārīgām acīm palika iespaids, ka es esmu aizjāijis tieši pretējā virzienā.