T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Karaspēks tieši no tā baidījās, ka ienaidnieks varētu «nolīst paslēptuvē», kur to būtu grūti un varbūt pat ne­iespējami atrast.

Un tomēr šāds stāvoklis nevarēja turpināties mūžīgi; indiāņi nevarēja vienmēr pārtikt tikai no sirojumiem, jo ar katru dienu taču viņu guvums kļūs mazāks. Viņu bija pārāk daudz, lai tie dzīvotu kā vienkārša laupītāju banda, kaut gan baltajiem par viņu skaitu bija ļoti ne­pilnīgs priekšstats. Visumā viņu daudzumu vērtēja no viena līdz pieciem tūkstošiem, izbēgušos nēģerus ieskai­tot, un pat vislabāk informētie pierobežas iedzīvotāji p.ar to varēja izteikt tikaii aptuvenus minējumus. Es do­māju, ka viņiem pat pēc nodevīgo cilšu aiziešanas vēl bija vairāk nekā tūkstotis karavīru, un tāds uzskats bija arī cilvēkam, kas seminolus labi pazina, — vecajam medniekam Hikmenam.

No kā gain pārtiks tāds pulks ļaužu dumbrāja vidū? Vai viņi būtu bijuši tālredzīgi un apgādājušies ar lieliem krājumiem? Nē, uz šo jautājumu uzreiz varēja atbildēt noliedzoši. Taisni otrādi. Bija labi zināms, ka sernino- liem šajā gadā nav pat tik daudz pārtikas kā parasti. Sarunas par pārvietošanos sākās jau pavasarī, un sa­karā ar neskaidrajām nākotnes izredzēm daudzas ģime­nes bija iesējušas ļoti maz labības, dažas pat nemaz. Tādēļ viņiem bija mazāk maizes nekā citos gados, un jau pirms pēdējās sapulces Kinga fortā daudzi no viņiem bija pirkuši vai ubagojuši pārtiku no pierobežas kolo­nistiem.

Vai tad viņiem, tik slikti apgādātiem, bija iespējams ilgi noturēties savā paslēptuvē? Bads tos piespiedīs iz­nākt no purva, viņiem būs jānāk ārā un vai nu jācīnās atklātā kaujā, vai arī jāpadodas un jālūdz miers. Tā domāja visi.

Tas bija galvenais sarunu temats arī brīvprātīgo vidū, jo kas gan cits varēja vairāk interesēt slavas alk­stošus jaunus karotājus. Patiešām, ja ienaidnieks nolem­tu pieturēties pie tik apkaunojošas kara taktikas, kur tad viņi laii plūc laurus? Kampaņa neveselīgajā purva kli­matā, kur gaiss pilns trūdu dvingas, drīzāk gan tos va­rēja bagātīgi apveltīt ar ciprešu kapa vainagiem.

Vairums cerēja uin līdz ar to ticēja, ka indiāņi drīz vien sāks ciest badu un parādīsies atklātā kaujas laukā.

Dzirdēja dažādi spriedelējam par to, vai indiāņiem būtu iespējams kaut kā sagādāt sev barību un palikt purvā ilgu laiku. Daži, kas labi pazina vietējos apstāk­ļus, izteicās, ka viņi to varētu gan. Arī vecais aligatoru mednieks tā domāja.

— Ir tāds krūms, — viņš sacīja. — ar lielām saknēm, ko indiāņi sauc par «konti» [60] . Tas, nolādētais, aug vis- cauri tai purvā, dažviet tik biezi kā niedrājs. Sitās saknes ir varen gards ēdamais, un dzeramo ar indiāņi no tām taisa. Un kur U vēl ozolu zīles, tās nemaz nav smādējams paēdiens, ja kārtīgi pagrauzdē pelnos. Tās viņi tur droši var salasīt veseliem pūriem. Un ta vēl kāposti, kas aug lielo palmu cekulos, no tiem viņiem iznāks brangi salāti. Par gaļu viņiem nav ko bēdāt — tai purvā netrūkst ni briežu, ni lāču, tāpatās aligatoru, tie, man domāt, tur mudžēt mudž, nemaz i nerunājot par bruņurupučiem, tītariem, vāverēm, čūskām un smilšu žurkām, jo sarkanādainais — lai jupis viņu parautu! — var ēst visu, kas tik kust, sākot ar kucēnu un beidzot ar sesku. Jūs tam neticat, puiši? Indiāņi vis tik lēti neno­mirs badā, kā jūs domājat. Viņi turēsies tur ar zobiem un nagiem, kamēr vien tai nolādētajā purvā būs kauč kas ēdams. Tā tas būs.

Tie, kas dzirdēja šo saprātīgo spriedumu, nevarēja tam nepievienoties. Galu galā varbūt tiešām nicinātais ienaidnieks nemaz .nebija tik bezcerīgā stāvokli, kā visi iedomājās?

Brīvprātīgo pārgājienā netika ievērota stingra mili­tāra kārtība. Sākumā gan virsnieki centās panākt dis­ciplinētību, bet drīz vien konstatēja, ka tas ir veltīgi. Kareivjus, it sevišķi jaunākos, nebija iespējams novaldīt, lai vtiņi šad un tad neizjauktu ierindu. Te viens otrs ap­stājās un ievilka pa malkam no dīvaina izskata blašķes, te kāds cits pēkšņi aizauļoja mežā, cerēdams izšaut uz briedi vai tītaru, ko bija pamanījis caur kokiem.

Mēģināt šos puišus 'pārliecināt ar labu bija veltīgas pūles no virsnieku puses, un sākt dusmoties nozīmēja tikai izraisīt īgnas atbildes.

Seržants Hikmens bija ārkārtīgi noskaities uz šiem kārtības jaucējiem.

— Zaļknābji! — viņš kliedza. — Nolādētie zaļknābji! Lai tik viņi turpina tādā pašā garā! Lai mani aprij ali­gators, ja viņi drīz neiemācīsies uzvesties citādāk! Es lieku savu kleperi ipret kuru katru zirgu šai barā, ka daži no tiem pārgalvniekiem tiks noskalpēti vēl pirms saules rieta. Tik tiešām tā būs!

Neviens nevēlējās saderēt ar veco mednieku, un itā bija viņu laime, jo Hikmena vārdi izrādījās pravietiski.

Kā.ds jauns planiators, iedomādamies, ka te var justies tikpat drošs, kā jājot cauri savam cukurniedru laukam, bija aizauļojis projām no kolonas. Ieraugot sa­vannā ganāmies briedi, viņš nebija spējis pretoties kār­dinājumam.

Nepagāja ne piecas minūtes — viņš tikko bija nozu­dis biedru skatienam, — kad ātri viens pēc otra norībēja divi šāvieni, un nākošajā mirklī viņa zirgs bez jātnieka atlēkšoja atpakaļ.

Kolona apstājās un pagriezās pret to pusi, no kuras bija atskanējuši šāvieni. Grupa brīvprātīgo devās uz priekšu un iegāja mežā, taču neatrada ne ienaidnieka, ne kādu viņa pēdu, tikai divu ložu caururbto jaunā plan- tatora līķi, kas gulēja zemē tieši tā, kā bija izvēlies no segliem.

Tā bija mācība, gan visai nepatīkama, viņa biedriem, un pēc šā notikuma neviens vairs nemēģināja nošķirties no pārējiem, lai pielavītos briedim. Nošauto jaunekli apbedīja turpat uz vietas, un vienība, kas tagad turējās kārtīgākā un ciešākā kolonā, vairs nesagādādama rai­zes virsniekiem, netraucēta turpināja pārgājienu. Pirms saulrieta mēs jau bijām fortā.

Izņemot vienas īsas laimes stundas atceri, man ar Kinga fortu nesaistījās nekādas patīkamās atmiņas. Ma­nas prombūtnes laikā te bija ieradušies vairāki jauni virsnieki, taču ne ar vienu no tiem nebija vērts draudzē­ties. Viņi tikai pasliktināja dzīves apstākļus, jo pārējiem vajadzēja mītnēs vairāk saspiesties un atteikties no ērtī­bām. Markitants un spekulanti, kas ātri iedzīvojās mantā, tāpat arī intendants, komisārs [61] un gaļas sagā­dātājs šķita vienīgie cilvēki, kam šeit klājās labi.

«Skaistulis Skots» vēl arvien bija virspavēlnieka ad­jutants un staigāja tikpat švītīgs kā vienmēr, bet par viņu es gandrīz nemaz vairs nedomāju.

Tūlīt pēc ierašanās mani jau norīkoja uzdevumā un kā parasti — visai nepatīkamā. Es nedabūju ne mirkli at­pūsties pēc garā jājiena, nebiju paguvis nomazgāt pat ceļa putekļus, kad mani izsauca uz galvenā virspavēl­nieka mītni.

Kādēļ es viņam tik ārkārtīgi steidzīgi biju ievaja­dzējies? Varbūt sakarā ar manām divkaujām? Vai mani gaida sods par šiem vecajiem grēkiem?

Ne bez bažām es nostājos ģenerāļa priekšā.

Taču izrādījās, ka izsaukumam nav nekāda sakara ar pagātni, kaut gan, uzzinot, kāds -pienākums man būs jāveic, es labprātāk būtu saņēmis rājienu.

Es atradu virspavēlnieku apspriežamies vienatnē ar aģentu. Viņi bija nolēmuši vēlreiz sastapties ar Omatlu un Melno Mālu. Man atkal vajadzēja izpildīt tulka pie­nākumus.

Šīs jaunās sastapšanās nolūks tika pārrunāts manā klātbūtnē. Ar virsaišiem vajadzēja vienoties par kara­spēka un draudzīgo indiāņu kopīgas rīcības plānu, jo pēdējie nu būs mūsu sabiedrotie pret viņu pašu tautie­šiem, kuri, kā tagad no drošiem avolieiu bija zināms, Uitlakuči dumbrājā bija sakoncentrējusi lielus spēkus. Viņu atrašanās vieta vēl precīzi nebija zināmā, bet pa stāvēja drošas cerības, ka ar draudzīgo virsaišu un viņu spiegu palīdzību, kuri nemitīgi bija uz kājām, tā tiks atklāta.