T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Caur krūmiem es varēju jāt tikai soļiem, bet drīz vien izkļuvu uz lielā ceļa, ,kas veda augšup gar upi, un tad, iecirtis zirgam piešus, auļoju tā, it kā uz spēles būtu likta ma,na dzīvība. Es tik ļoti steidzos vienkārši tāpēc, Lai šis slepenais ciemiņš — manas mātes iun mā­sas mīļais viesis — nepagūtu aiziet -pirms manas iera­šanās.

Neraugoties uz to, ka man bija nopietns pamats ienīst šo cilvēku, es neslāpu pēc viņa asinīm. Mans no­lūks nebija nogalināt Erensu Ringoldu, kaut gan tas varbūt būtu vispiemērotākais veids, kā atbrīvoties no tik neģēlīga un bīstama rāpuļa kā viņš. Zinot viņa ne­krietnību un Hikmena stāsta ietekmē no jauna iededzies niknumā par viņa zvērisko rīcību, šai brīdī es būtu varē­jis bez vilcināšanās un sirdsapziņas pārmetumiem at­ņemt šim nelietim dzīvību.

Taču, lai cik liels bija manis sašutums, es negribēju rīkoties pārsteidzīgi un nezaudēju savaldīšanos. Mani atturēja pašaizsardzības instinkts, un man ne prātā ne­nāca nospēlēt Samsona dzīves traģēdijas pēdējo ainu.

Mans rīcības plāns bija daudz saprātīgāks.

Mans nodoms bija šāds: neviena nepamanītam, ja vien tais būs iespējams, sasniegt māju, taisnā ceļā doties uz viesistabu, kur droši vien atradās ciemiņš un abas mājasmātes, ar savu pēkšņo ierašanos tos pārsteigt un pieprasīt paskaidrojumus no visiem trim, lai tādējādi darītu reiz galu šim neizprotamajam juceklim mūsu ģi­menes attiecībās, kurš mani tik mokoši mulsināja. Es nostāšos aci pret aci ar šo trijotni — māti, māsu un pre­cinieku — un piespiedīšu viņus visus trīs atzīties.

«Jā!» es teicu pats sev, kvēlā apņēmībā iecirzdams zirgam piešus sānos. «Jā, viņi atzīsies, viņiem jāatzīs­tas … visiem, citādi…»

Attiecībā uz abām pirmajām es vēl noteikti nezināju, ko darīšu, ja viņas neatzīsies, kaut gan, aizskartās dēla un brāļa mīlestības rosināts, manās krūtīs jau brieda kāds ļauns nodoms.

Ringoldu, ja viņš atteiktos runāt patiesību, es biju nolēmis vispirms nopērt ar pātagu, tad izmest pa dur­vīm un beidzot stingri piekodināt nekad vairs nespert kāju šajā mājā, kurā es vienīgais turpmāk būšu no­teicējs.

Te vairs nevarēja būt ne runas par labo toni; šai bridi es nepavisam nebiju noskaņots ievērot smalkas ce­remonijas. Pret cilvēku, kas bija mēģinājis mani noslep­kavot, es varēju atļauties visrupjāko izturēšanos.

Kā jau teicu, mans nodoms bija ierasties nepamanī­tam, tādēļ, tuvojoties mājām, vajadzēja ievērot piesar­dzību. Ar šādu nolūku es netālu no plantācijas nogriezos ino galvenā ceļa uz (taciņas, pa kuru ar līkumu varēja no­kļūt pie mājas no otras puses. Sī taciņa veda garām dīķim un cauri apelsīnu birzij, un, jājot pa to, nebija sevišķi jābažījas, ka mani kāds pamanīs. Vergi, kas strā­dāja iežogotajos tīrumos, varēja mani redzēt, kad es šķērsoju klajumu, bet tie bija lauka strādnieki. Man va­jadzēja uzmanīties tikai no mājās nodarbinātajiem sai­mes ļaudīm.

Mans ziņnesis nebija jājis tūlīt atpakaļ, jo es biju viņam pavēlējis gaidīt mani norunātā vietā, kur to tagad arī sastapu.

Pamājis viņam, lai man seko, es turpināju ceļu, un, šķērsojuši laukus, mēs iejājām biezajos hornoka krūmos, kur apstājāmies un nokāpām no zirgiem. No šīs vietas es tālāk idevos viens.

Gluži kā mednieks :zogas klāt medījumam vai mežo­nis savam ienaidniekam, tā es tuvojos mājām — mana tēva mājām, manas mātes un māsas mājām. Dīvaina rīcība no dēla un brāļa puses, pavisam neparasta si­tuācija.

Ejot man trīcēja kājas, ceļi sitās kopā, krūtīs brāz- moja mežonīgs jūtu satraukums. Reiz es vilcinādamies apstājos. Iedomājoties nepatīkamo scēnu, kas gaidīja mani imājās, es sāku svārstīties un 'gandrīz jau gribēju atteikties no sava nodoma.

Varbūt es būtu devies atpakaļ un nolēmis gaidīt kādu •citu izdevību, kad varēšu visu noskaidrot bez vardarbī­gas iejaukšanās un skandāla, bet taisni tad es izdzirdu balsis, kas atkal padarīja stipru manu sašķobījušos ap­ņemšanos. Tā bija manas māsas balss, kas tur jautri un bezrūpīgi smējās, un vēl kāda cita — tikai viena.

Man nenācās grūti pazīt viņas nicināmā pielūdzēja spiedzošo diskantu. Šīs balsis mani no jauna satracināja, tās sāpīgi iedzēla, it kā viņi tur ar nolūku par mani ņir­gātos. Kā Virdžīnija varēja tā uzvesties, kā viņa varēja priecīgi draiskoties, kad es mocījos vai nost aiz ļaunām aizdomām par viņas nepiedienīgo izturēšanos.

Saskaities un apbēdināts es atmetu domu par korek­tāku rīcību un nolēmu palikt pie sava plāna, bet vis­pirms noklausīties viņu sarunu.

Es piegāju tuvāk un dzirdēju skaidrāk. Runātāji ne­bija mājā, bet ārā, apelsīnu birzs malā. Klusiem soļiem, viegli pašķirdams zarus, gan izlīzdams pa apakšu, gan stāvus izlocīdamies starp tiem, es nemanīts pielavījos viņiem kādu sešu soļu atstatumā — pietiekami tuvu, lai caur lapām saskatītu viņu drēbes un sadzirdētu katru vārdu, kas tika runāts.

Drīz vien es sapratu, ka esmu ieradies pašā svarīgā­kajā sarunas momentā. Pielūdzējs tikko bija piedāvājies par vīru, varbūt pirmo reizi nopietni atklājis mīlestību. Ļoti iespējams, ka tas bija izraisījiis .manas māsas smieklus.

— Vai tiešām, mister Ringold, jūs gribat ņemt mani par sievu? Vai jūsu teiktie vārdi jāuzskata par nopiet­nību?

— Miss Rendolfa, nezobojieties par mani! Jūs zināt, cik ilgus gadus manas jūtas pieder jums.

— Patiešām nezinu. Kā gan es varēju to zināt?

— No maniem vārdiem. Vai es simtiem reižu jneesmu jums to teicis?

— Vārdiem! Šādās lietās es vārdus augstu nevērtēju. Dučiem citu, kam, manuprāt, es biju gluži vienaldzīga, ir runājuši ar mani tāpat kā jūs. Mēle daudzreiz samelš niekus, mister Erens!

— Bet manu nopietnību pierāda darbi. Vai es inepie-

dāvāju jums savu roku un savu bagātību? Vai tas nav pietiekams mīlestības pierādījums?

— Nē, naivais cilvēk, nekas tamlīdzīgs. Ja es kļūtu jūsu sieva, jūsu bagātība tāpat paliktu jums pašam. Bez tam man ir sava neliela mantojuma daļa, uin tādā gadī­jumā jūs kļūtu noteicējs arī par to. Tātad, redziet, nevis man, bet tieši jums tas būtu izdevīgi. Ha, ha, ha!

— Nē, miss Rendolfa, es pat nedomāju ierobežot jūsu īpašnieces tiesības un, ja jūs pieņemtu manu roku…

— Jūsu roku, ser? Ja jūs gribat iekarot sievieti, jums vajadzētu piedāvāt savu sirdi. Mani interesē sirdis, ne­vis rokas.

—- Jūs zināt, ka manējā jau pieder jums un ir pie­derējusi daudzus gadus. Visi to zina.

— Tad jūs pats to esat visiem pastāstījis, un man tas pavisam nepatīk.

— Jūs tiešām esat pārāk skarba pret mani. Es jums daudzkārt esmu pierādījis savu uzticīgo un sirsnīgo pie­ķeršanos. Es jau sen būtu atklājis jums savas jūtas un lūdzis jūs kļūt par manu sievu…

— Uin kādēļ jūs to nedarījāt?

Ringolds vilcinājās.

— Lieta tā, ka es nebiju pats savs ,kungs, mans tēvs bija noteicējs par visu.

— Patiešām?

— Bet tagad tā vairs nav. Es varu rīkoties, kā man patīk. Dārgā miss Rendolfa, ja tikai jūs pieņemtu manu roku…

— Atkal jūsu roku! Atļaujiet man pateikt, ser, ka šī jūsu roka nav pazīstama kā diez cik devīga. Ja es to pieņemtu, varbūt man nāktos iztikt pat bez kabatas nau­das. Ha ha, ha!

— Ienaidnieki mani ir nomelnojuši. Es zvēru, ka jums nebūs iemesla šajā ziņā žēloties par mani.