T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Sastapšanās bija jau iepriekš noorganizēta. Virsai­šiem, kas, kā jau tika itelikts, bija aizbēguši uz Bruka fortu un dzīvoja tur garnizona apsardzībā, vajadzēja slepus ierasties šeit un satikties ar aģentu un ģenerāli norunātā vietā —- turpat, kur pirmoreiz, homokā pie dīķa.

Satikšanās bija paredzēta šo pašu vakaru, tiklīdz būs pietiekapii satumsis, lai pie dīķa nemanīti varētu ieras­ties ir kārdinātāji, ir nodevēji.

Gandrīz tūlīt, tiklīdz norietēja saule, kļuva tumšs, jo pašreiz mēness bija trešajā ceturksnī un lēca vēlākā stundā.

Tādēļ, tikko sabiezēja krēsla, mēs visi trīs devāmies uz norunāto vietu — ģenerālis, aģents un tulks, gluži tāpat kā iepriekšējā reizē.

Virsaišu pie dīķa vēl nebija, un tas mūs mazliet pārsteidza. Indiāņi vienmēr precīzi ierodas uz norunātu tikšanos.

— Kas gan viņus varēja aizkavēt? — pilnvarotais un ģenerālis viens otram jautāja.

Jau nākošajā brīclī viņi saņēma atbildi.

Nakts vēsma atnesa līdz mums kaujas troksni — spalgos šauteņu un pistoļu šāvienu sprakšķus, kurus pārskanēja skaidri sadzirdams griezīgais «jo-ho-ehi».

Skaņas bija ļoti tālas, bet pietiekami skaidras, lai saprastu, ka kaut kur dziļi meža vidū .notiek cīņa uz dzīvību un nāvi.

Tā nevarēja būt kara viltība ar nolūku sacelt trauk­smi un izvilināt kareivjus no forta vai nobaidīt sarg­posteņus. Šajos griezīgajos, mežonīgajos kliedzienos jautās itāda nopietnība, kas pārliecināja klausītāju, ka tur tiešām tiek izlietas cilvēku asinis.

Mani pavadoņi noņēmās ,ar minējumiem. Es redzēju, ka neviens no viņiem neizceļas ar drošsirdību, jo, lai kļūtu par ģenerāli, tas nav nepieciešams. Savās kara­vīra gaitās es esmu redzējis ne vienu vien ģenerāli mek­lējam glābiņu aiz koka vai sienas. Vienu, kas vēlāk tika ievēlēts par divdesmit miljonu lielas tautas vadoni, man gadījās redzēt ložņājam pa igrāvi, lai izsargātos no no­maldījušās lodes, kamēr viņa pamestā brigāde pusjūdzi tālāk drošsirdīgi cīnījās jaunākā leitnanta vadībā.

Bet kādēļ te runāt par šīm lietām? Pasaule ir pilna ar šādiem vairoņiem.

— Tie ir viņi, velns lai parauj! — iesaucās pilnvaro­tais. — Viņiem ir uz-glūnējuši un uzbrukuši to preti­nieki — tas blēdis 'Pauels, es varu derēt!

— Tas ir ļoti iespējams, — atbildēja otrs, kas iztu­rējās aukstasinīgāk un runāja mierīgāk. — Jā, tiem jābūt viņiem. Tajā virzienā nav ne karaspēka, ne ari balto — neviena paša. Tātad tur var kauties tikai indiāņi paši savā starpā, un kas 'gan cits tas varētu būt, ja ne uz- b rukums draudzīgajiem virsaišiem? Jums taisnība, Tompson, tā ir, kā jūs sakāt.

— Tādā gadījumā, ģenerāl, mums nav nozīmes uz­kavēties šeit. Ja viņi ir uzglūnējuši Omatlam, tad to noteikti ir vesels bars, un viņš dzīvs nepaliks. Mums -nav viņu ko gaidīt.

— Jā, viņš droši vien neieradīsies, ne viņš, >ne Lusta. Jums taisnība, mums nav nozīmes palikt šeit. Man šķiet, mēs varam atgriezties fortā.

Kādu brīdi viņi vēl vilcinājās, un man likās, ka abi ģenerāļi pie .sevis apsver, vai tas būs viņu augstā stā­vokļa cienīgi — tā atteikties no sava uzdevuma un no­domiem.

— Ja viņi tomēr atnāktu… — Klinčs atsāka.

— Ģenerāl, — es teicu, atļaudamies viņu pārtraukt, — ja jūs vēlaties, es kādu laiku palikšu šeit un nogai­dīšu. Ja viņi tomēr atnāktu, — es piebildu, turpinādams viņa nepabeigto teikumu, — es došos uz fortu un jums paziņošu.

Šai brīdi viņiem nekas nevarēja būt patīkamāks par šo manu priekšlikumu. Tas tūlīt tika pieņemts, un abi oficiālie varoņi devās projām, atstādami mani vienu.

Taču drīz vien man nācās nožēlot savu augstsirdīgo, bet pārsteidzīgo rīcību. Ģenerālis un aģents varbūt vēl nebija sasnieguši fortu, kad piepeši kaujas troksnis ap­klusa un es izdzirdu seminolu uzvaras kliedzienu. Es vēl klausījos tā mežonīgajās skaņās, kad no krūmiem izdrāzās kāds pusducis melnīgsnēju vīru un ielenca mani ciešā lokā.

Zvaigžņu blāvajā gaismā es varēju saskatīt pamir­dzam dunčus, šautenes, pistoles un tomahaukus. Šie ieroči bija pārāk tuvu man pie acīm, lai es tos noturētu par spīguļmušiņām, kas visu laiku lidinājās man ap galvu, bez tam es dzirdēju tērauda šķindu.

Uzbrucēji izturējās pavisam klusu, varbūt tāpēc, ka atradās pārāk tuvu fortam, un manus kliedzienus drīz vien apslāpēja sitiens, kas nogāza mani gar zemi, lau­pīdams kā samaņu, tā runas spējas.

Pēc īsa brīža es atguvu samaņu. Man apkārt vēl arvien atradās indiāņi, bet ne vairs tādās draudīgās pozās, kādās es tos biju redzējis, pirms tiku notriekts zemē. Taisni otrādi, likās, ka viņi ir pret mani draudzīgi noskaņoti. Viens turēja manu galvu sev uz ceļiem, bet kāds cits pūlējās apturēt asinis, kas tecēja no brūces manos deniņos. Pārējie stāvēja apkārt, ar interesi mani aplūkodami un acīm redzami nobažījušies par manu stāvokli.

Viņu izturēšanās mani pārsteidza, jo es ne mirkli nešaubījos, ka viņi bija gribējuši maini nogalināt. Kad sitiens ar tomahauku nogāza mani zemē, es, ieslīgstot nemaņā, domāju, ka mirstu. Cilvēkam, ko apdullina pēkšņs sitiens, parasti rodas šāda sajūta.

Šis pārsteigums bija patīkams. Es jutu, ka esmu vēl dzīvs un tikai viegli ievainots, un neizskatījās, ka ap­kārt stāvošie indiāņi grasītos man no jauna mesties virsū. Viņi klusu sarunājās savā starpā, novērtēdami manu brūci un acīm redzami apmierināti, ka nav mani nogalinājuši.

— Mēs esam izlējuši tavas asinis, bet vaina nav bīstama, — viens sacīja, uzrunādams mani savā dzim­tajā valodā. — Es biju tas, ,ka,s tev iesita. Hulwak! Bija tumšs. Uzlecošās Saules draugs! Mēs tevi nepazinām. Mēs tevi noturējām par tjaticaclucco\ Viņa asinis mēs gribējām izliet. Mēs domājām, ka viņu te sastapsim. Viņš te ir bijis. Kur viņš aizgāja?

Es norādīju uz forta pusi.

— Hulwak! — vairāki indiāņi reizē iesaucās, un viņu balsī skanēja vilšanās. Tad, pavirzījušies nostāk, viņi klusām par kaut ko apspriedās.

— Nebaidies, — sacīja pirmais runātājs, atkal no­stājies man priekšā, — Uzlecošās Saules draugs! Mēs tev nekā ļauna vairāk nedarīsim, bet tev jānāk mums līdz .pie virsaišiem. Tas nav tālu. Nāc!

Es atkal biju uz kājām, un varbūt, saņemot visus spēkus, man būtu izdevies izbēgt. Taču šāds neprātīgs 'mēģinājums varēja man maksāt otru sitienu pa galvu un varbūt pat dzīvību. Pie tam manu sagūstītāj.u laipnā izturēšanās mani nomierināja. Lai kur viņi mani vestu, es jutu, ka man nav no viņiem ko baidīties, tādēļ bez vilcināšanās piekritu iet tiem līdz.

Indiāņi sastājās rindā cits aiz cita un, norādījuši man vietu tās vidū, tūlīt devās cauri mežam. Kādu laiku mēs gājām ātri, jo priekšgalā soļoja grupas vadonis un pārējiem -pat tumsā bija viegli viņam sekot. Es ievē­roju, ka mēs ejam tajā virzienā, no kurienes bija atska­nējis .kaujas troksnis, kas tagad sen jau bija apklusis. Lai kāda būtu bijusi šī sadursme, tā tagad acīm redzot bija beigusies, un pat uzvarētāji vairs neskandināja savu triumfa kliedzienu.

Mēs bijām nogājuši apmēram kādu jūdzi, kad uzlēca mēness, un, tā kā mežs tagad kļuva skrajāks, es varēju labāk apskatīt savus sagūstītājus. Viens vai divi no viņiem man likās pazīstami, jo biju tos redzējis sapulcē. Tie bija mikosauku cilts karavīri, Oceolas sekotāji. Pēc tā es spriedu, ka varbūt viņš būs viens no tiem virsai­šiem, pie kuriem mani veda.