T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Vēl arvien norībēja pa retam šāvienam, kad nāvi ne­sošais ierocis tika pavērsts pret kādu upuri, kas mēģi­nāja izbēgt. Forta vārti stāvēja plaši atvērti, un pa tiem, šausmās kliegdami, tagad skrēja iekšā kareivji, kas bija izgājuši ārpusē pastaigāties.

Markitanta māja atradās pārāk tālu, lai to varētu aizsniegt šauteņu lodes. Sargkareivji un vēl daži, kam bija klāt ieroči, gan vairākas reizes izšāva, bet bez panākumiem.

Artilēristi metās pie saviem lielgabaliem, bet izrādī­jās, ka staļļi — rindā sabūvētas masīvas baļķu celt­nes — atrodas tieši vienā līnijā ar markitanta māju un tādēļ lielgabalnieki nevar uz to notēmēt.

Piepeši kliedzieni apklusa, un pēc brītiņa mēs redzē­jām grupu melnīgsnēju karavīru aizejam meža virzienā.

Dažās sekundēs viņi nozuda starp kokiem, it kā uz burvja mājienu izgaisdami mūsu skatieniem.

F@rta komandieris — neuzņēmīgs un izšķirošos 'brīžos neattapīgs virsnieks — tagad sapulcināja garni­zonu un iedrošinājās doties izbrukumā, taču tikai līdz markitanta mājai. Nonākuši tur, mēs ieraudzījām šaus­mīgu skatu.

Pats_markitants, divi jauni virsnieki, daži kareivji un_ privātie viesi gulēja beigti uz grīdas, visi vienās brūcēs.

Visvairāk dūrās acīs pilnvarotā līķis, kas gulēja uz /muguras. Viņa ķermeni bija caururbušas sešpadsmit lodes, bet krūtīs kreisajā pusē redzēja vēl briesmīgāku brūci, ko bija atstājis duncis, ietriekdamies viņa krūtīs.

Es būtu uzminējis, kam šis duncis piederēja, pat bez dzīvā aculiecinieka palīdzības, kurš tūlīt pieteicās. Ķēkša nēģeriete, kas bija nolīdusi aiz kādas mēbeles, tagad iznāca no savas paslēptuvēs. Viņa visu bija re­dzējusi. Viņa pazina Oceolu. Viņš bija vadījis šo uz­brukumu un ka pats pēdējais atstājis traģēdijas vietu. Nēģeriete teicās redzējusi, ka viņš pirms aiziešanas iegrūdis dunci pilnvarotā krūtis, — acīm redzot izpil­dīdams savu briesmīgo zvērestu.

Pēc neilgas apspriešanās tika nolemts dzīties pakal ienaidniekam. Mēs rīkojāmies ļoti piesardzīgi, bet, tāpat kā iepriekšējā reizē, meklēšana beidzās bez jebkādiem panākumiem, un, tāpat kā iepriekšējā reizē, netika at­rasta pat taka, pa kuru indiāņi bija aizgājuši!

Ziemsvētku svinēšanas melanholisko izskaņu vēl drūmāku padarīja vēsts, kas drīz vien pēc tam sasnie­dza Kinga fortu. Tā bija vēsts par notikumu, kas kļuvis pazīstams ar nosaukumu «Deida asinspirts».

Piirrno ziņu atnesa indiāņu skrējējs, kas piederēja pie viena no draudzīgajiem klaniem, ibet viņa stāstītais bija tik satraucošs, ka sākumā tam neviens negribēja ticēt.

Taču pārējie skrējēji, kas ieradās cits pēc cita, ap­stiprināja pirmā ziņneša vēsti, un .galu galā, lai cik neiespējams savā traģiskumā šķita viņa stāsts, tas bija jāpieņem par patiesību. Un tas tiešām izrādījās patiess ar visu savu romantisko .nokrāsu un asiņainās traģēdi­jas sīko izklāstu. Karš ar indiāņiem inu bija sācies pa­visam nopietni un ievadīts ar ārkārtīgi neparastu .sa­dursmi — neparastu kā pēc sava rakstura, tā iznākuma.

Šķiet, ir vērts tuvāk aprakstīt šo kauju.

Šā stāsta .sākuma .daļā tika pieminēts kāds Savie­noto Valstu armijas virsnieks, kas lielījās, ka viņš «iz- maršētu cauri visam seminolu rezervātam tikai viena kaprāļa pavadībā». Šis virsnieks bija majors Deids.

Majoram Deidam bija lemta izdevība pierādīt sava kaujas drosmi, pie tam krietni kuplāka vīru skaita pa­vadībā. Iznākums bēdīgu kontrastēja ar lielīgajiem vārdiem, kurus viņš tik neapdomīgi bija izteicis.

Lai saprastu šo traģisko notikumu, nepieciešams pateikt dažus vārdus par apvidus topogrāfiju.

Floridas pussalas rietumu .krastā atrodas Tampas līcis, ko spānieši sauca par «Espiritu Santo». Pie tā bija uzcelts Brūka forts, kas pēc sava izveidojuma līdzinājās Kinga fortam un atradās no tā apmēram deviņdesmit jūdžu uz dienvidiem. Tas bija viens no tiem militāra­jiem nocietinājumiem, ko ierīkoja sakarā ar indiāņu rezervāta izveidošanu un kas kalpoja kā pierobežas garnizona mītne un .ari transi'tpuiikts kara materiālu pievedumiem nn papildspēkiem, kuri pienāca no Meksi­kas līča ostām.

Kad sākās konflikts ar indiāņiem, tur atradās apmē­ram divsimt kareivju, galvenokārt artilēristi un neliela kājnieku vienība.

Drīz pēc neveiksmīgās sapulces Kinga fortā šī kara­spēka daļa saņēma ģenerāļa Klinča pavēli atstāt uz vietas tikai nepieciešamo apsardzi un pārējiem doties uz Kinga fortu, lai pievienotos armijas galvenajiem spēkiem.

Paklausot šai pavēlei, simt vīru kopā ar saviem virsniekiem devās ceļā uz Kinga fortu. Šo nodaļu ko­mandēja majors Deids.

1835. gada Ziemsvētku priekšvakarā viņi atstāja Brūika fortu. Kareivji bija labā noskaņojumā, pilni cerībām, ka varbūt ceļā sastaps indiāņus un gūs laurus kaujā ar ienaidnieku. Tā būtu pirmā sadursme šai kara, ,un tādēļ uzvarētāji iemantotu jo lielāku slavu. Nevienam ne prātā nenāca, ka indiāņi varētu sakaut viņus.

Karogiem jautri plīvojot, bungām braši dārdot un taurēm skandinot signālu «uz priekšu!», lielgabalu sa­lūta un biedru uzmundrinošo saucienu pavadīta, Deida nodaļa sāka savu .pārgājienu — to liktenīgo pārgājienu, no kura tai nebija lemts atgriezties.

Tieši pēc septiņām dienām — 31. decembrī — pie Brūka forta vārtiem parādījās kāds cilvēks. Viņš līda rāpus, un skrandainajās apģērba paliekās bija grūti sa­zīmēt k.ardivja, Deida nodaļas ierindnieka formas •tērpu — jo tas šis vīrs bija. Viņa drēbes bija strautu ūdeņos izmirkušas un purva dūņām notraipītas, putek­ļiem klātas un asinīm piesūkušās. Viņam bija pieci smagi ievainojumi — viens labajā ciskā, viens galvā, tuvu pie .deniņiem, viens kreisajā rokā un viens mugurā. Viņš bija bāls, novārdzis un izdēdējis līdz pēdējam, lā ka izskatījās pēc skeleta. Kad viņš vārgā, trīcošā balsī paziņoja, ka esot «ierindnieks Klarks no Otrās artilērijas rotas», biedri tikai ar pūlēm viņu .pazina.

Drīz pēc tam ieradās vēl divi — ierindnieki Sprei.gs un Tomass. Viņi bija tikpat .nožēlojamā stāvoklī un zi­ņoja to pašu, ko Klarks: majora Deida nodaļai uzbrukuši indiāņi un apkāvuši to gandrīz līdz pēdējam vīram. Viņi esot vienīgie, kas palikuši dzīvi no visas šās vie­nības, kura tik nesen bija atstājusi fortu, pašpaļāvīga un pārliecināta par savu spēku, godkārīgu cerību spārnota.

Viņu stāsts pilnīgi atbilda patiesībai. No visas Deida nodaļas bija izdevies izglābties tikai šiem trim nožēloja­miem cilvēku graustiem, pārējie — pavisam simt seši vīri — Amazuras knastos bija sastapuši .nāvi. Lauru vietā viņi bija guvuši cipreses.

Šie trīs izbēgušie bija cīniņā notriekti zemē, izliku­šies par beigtiem un kā miruši atstāti kaujas laukā. Tikai pateicoties tam, viņiem bija vēlāk izdevies aizlīst pro­jām un kaut kā atkulties atpakaļ uz Brūka fortu. Lielāko daļu ceļa Klarks bija rāpojis, stundā pavilkdamies uz priekšu vienu jūdzi, u.n tādā veidā pārvarējis vairāk nekā sešdesmit jūdžu lielu attālumu!

Deida nodaļas apkaušanai analoga gadījuma nepa­zīst visa indiāņu karu vēsture. Līdzīga rakstura sadur­sme vēl nekad nebija notikusi, vismaz ne tik liktenīga baltajiem. Sājā gadījumā viņi tika iznīcināti gandrīz, burtiski līdz pēdējam vīram, jo no trīs ievainotajiem ka­reivjiem, kas bija izbēguši, divi drīz vien nomira.