T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Tas likās pilnīgi bezcerīgi. Ikviens, kas tuvotos sali­ņai no krasta puses, pakļautu sevi iznīcinošai paslēpu­šos ienaidnieku ugunij, un katrs solis uz priekšu nozī­mētu riskēt ar dzīvību.

Es jutos pārsteigts, ka ģenerālis šo kaujas operā­ciju vadīt uzdeva man. Nezinu, kādēļ viņš to darīja, jo līdz šim es nebiju cīņā izcēlies ne ar sevišķu drošsir­dību, ne dedzību. Bet tieši tāda bija paša virspavēlnieka pavēle, un man gribot negribot vajadzēja to nekavējo­ties izpildīt.

Kopā ar kareivju pulciņu, kas skaitliski nebija neko lielāks par ienaidnieka grupu, kurai mums vajadzēja uzbrukt tik ļoti neizdevīgos apstākļos, es ne bez bažām sirdī devos uz pussaliiņu.

Es jutos tā, it kā soļotu pretī savai nāvei, un, šķiet, lielākā daļa no kareivjiem, kas man sekoja, pārdzīvoja to pašu. Pat ja mēs skaidri zinātu, ka dzīvi nepaliksim, tagad vairs nevarēja griezties atpakaļ, jo visas armijas skatieni bija pievērsti mums. Mums vajadzēja iet uz priekšu un uzvarēt vai krist.

Pēc dažām sekundēm mēs jau bijām sasnieguši pus­salas galu un lieliem, ātriem soļiem tuvojāmies biezok­nim. Mēs klusībā cerējām, ka varbūt indiāņi nav mūs ieraudzījuši un mums izdosies nepamanītiem piekļūt vi­ņiem no aizmugures.

Taču tās bija veltīgas cerības. Ienaidnieki bija bijuši modri, jau no 'paša sākuma novērojuši mūsu manevru, pavērs,ušies uz šo pusi un tagad ar 'pielādētām šaute­nēm gaidīja mūs tuvojamies.

īsti neapjauzdami savu bīstamo situāciju, mēs tur­pinājām skriet uz priekšu un bijām vairs tikai kādus divdesmit jardus no meža malas, kad piepeši imums pretī no kokiem izšāvās zilu dūmu mutuļi un sarkanas liesmas. Es dzirdēju gar ausīm nodžinkstam lodes un izdzirdu savu kareivju kliedzienus uin vaidus, kad tie cits pēc aita saļima man aiz muguras. Atskatījies es re­dzēju, ka viņi visi līdz pēdējam nokrituši zemē — vai nu beigti, vai nāvīgi ievainoti.

Tai pašā mirklī no meža atskanēja baiss: — Atpakaļ, Rendolf! Ejiet atpakaļ! Jūsu dzīvība ir tikusi saudzēta tā simbola dēļ, ko jūs nesat uz savām krūtīm, bet mani vīni ir satraukti un viņu asinis iekar­sušās cīņā. Neizaiciniet viņu dusmas! Pazūdiet no še­jienes!

Es neredzēju runātāju, jo bieza lapotne viņu pilnīgi paslēpa. Bet man nemaz nevajadzēja viņu redzēt, lai zinātu, kas mani .uzrunāja. Izdzirdīs šo balsi, es mo­mentā to pazinu. Tas bija Oceola.

Es nevaru aprakstīt, ko šajā brīdī izjutu, ne arī skaidri atcerēties, ko darīju. Es nespēju sakarīgi domāt un biju pilnīgi apjucis no pārsteiguma un bailēm.

Es atceros, ka atkal pagriezos pret saviem kareiv­jiem. Es redzēju, ka viņi visi nav beigti. Daži gan gulēja, tāpat kā bija .nokrituši — sarāvušies čokurā vai izstie­pusies visā garumā dažādās nāves pozās, nekustīgi un acīm redzot jau miruši, bet citi vēl kustējās, un viņu vaidi liecināja, ka tie vēl ir pie dzīvības.

Es jutos priecīgs, redzot, ka vairāki bija atkal uzrausušies kājās un skrēja, pareizāk sakot, streipuļoja projām un vēl daži bija uzslējušies četrrāpus un līda uz ik rasta puisi.

Šos indiāņi vēl arvien turpināja apšaudīt, un, kamēr es tur stāvēju, nezinādams, ko iesākt, pāris no viņiem ■nogāzās zālē, ložu ķerti, kuras džinkstēja man apkārt kā spiets.

Starp ievainotajiem, kas gulēja manā priekšā, bija kāds jauneklis, kuru es labi pazinu. Viņš bija sašauts abās kājās un nevarēja paiet. Viņa lūgšanās, lai es tam palīdzu, pamodināja mani no sastinguma. Es atcerējos, ka šis jaunais cilvēks kādreiz bija izdarījis man lielu pakalpojumu.

Gandrīz mehāniski es noliecos, satvēru viņu ap vi­dukli, pacēlu no zemes un sāku vilkt projām.

Ar šo nastu es steidzos atpakaļ pāri zemes šauru­mam, cik vien ātri spēju paiet, un neapstājos ne uz mirkli, iekams nebiju nonācis tik tālu, ka indiāņu lodes vairs mūs nevarēja aizsniegt. Tur mani sagaidīja grupa kareivju, kas bija sūtīti, lai segtu mūsu atkāpšanos. At­stājis savu ievainoto biedru viņu gādībā, es pats stei­dzos tālāk ziņot virspavēlniekam par uzbrukuma bēdīgo iznākumu.

Taču ziņojums vairs nebija vajadzīgs. Krastā pali­kušie bija uzmanīgi vērojuši mūsu gājienu, un visa ar­mija jau zināja par notikušo sakāvi.

Ģenerālis neteica neviena vārda un, neļāvis pat neko paskaidrot, nosūtīja mani uz citu kaujas lauka sek­toru.

Visi nosodīja viņa neapdomīgo rīcību — sūtīt oilvē- kus tik riskantā uzdevumā, pie tam tik mazu grupu. Kas attiecas uz mani, tad es biju ieguvis drosmīga koman­diera slavu, mīklaini likās tikai tas, kā man vienīgajam bija izdevies palikt neskartam šajā drausmīgajā ap­šaudē, bet to izskaidrot es pašreiz ir nedomāju.

Kādu stundu vai ilgāk kauja turpinājās, abām pu­sēm neregulāri apšaudoties purvainajā mežā un nevie­nai negūstot pārsvaru. Abi pretinieki turējās savās ie­priekšējās pozīcijās, bet indiāņiem bija tā priekšrocība, ka viņiem aizmugurē atradās brīvs mežs. Turpretim .mums atkāpšanās nozīmētu visas armijas bojā eju, jo citas iespējas nebija kā vienīgi atkal celties pāri upei, bet to vajadzētu darīt zem ienaidnieka uguns.

Un tomēr palikt līdzšinējās pozīcijās likās tikpat bīstami. Neizkustoties no vietas, mēs nevarējām nekā uzsākt, jo faktiski bijām ielenkti uz upes krasta. Mēs j»au reiz bijām mēģinājuši izsist indiāņus no krūmāja, bet veltīgi. Pēc šīs neveiksmes mēģināt otrreiz izlauzties viņiem cauri būtu vēl riskantāk, taču, paliekot uz vietas, mums draudēja citas briesmas. Karaspēks bija izgājis no mītnēm ar visai niecīgiem pārtikas krājumiem. Tie bija jau gandrīz izsīkuši, un armijai uzglūnēja bads. Tas bija jau tagad jūtams, un ar katru stundu stāvoklis kļūtu nopietnāks.

Mums likās, ka esam ielenkti, un tā tas patiešām arī bija. Puslokā ap mums mežs mudžēja no indiāņiem, kas turējās koku aizsegā un izveidoja tikpat stipru ap­lenkuma līniju kā nocietināti ierakumi. To nevarēja pār­raut bez milzīgiem upuriem no mūsu puses.

Mēs ievērojām arī, ka ienaidnieku skaits ar katru stundu palielinās. Laiku pa laikam atskanēja īpatnējs kliedziens, kas — kā to paskaidroja daži indiāņu kara veterāni — vēstīja jaunu ienaidnieka grupu ierašanos. Mēs sākām bažīties, ka drīz vien indiāņi būs lielā skait­liskā pārsvarā un mūs sakaus. Visu armiju pārņēma drūms noskaņojums.

Līdzšinējo sadursmju laikā mēs bijām ievērojuši, ka daudzi no indiāņiem ir apbruņojušies ar kramenīcām un musketēm un daži ģērbušies mūsu armijas formās ar visu uzkabi. Kāds ievērojams virsaitis bija ietērpies vēl dīvaināk. No viņa pleciem, uzsprausts līdzīgi apmetnim, kādu valkāja pirmie spāniešu iekarotāji, nokarājās liels zīda karogs. Ar savām sarkanajām un baltajām svītrām un zilo, 'zvaigžņoto laukumu stūrī tas piesaistīja visu mūsu kareivju skatienus, un šajā fantastiskajā drapē­jumā viņi pazina savas valsts mīļoto karogu, kas tagad bija likts tādā negodā.

Sie mūsu armijas atribūti runāja izteiksmīgu valodu. Mēs par tiem nebrīnījāmies. To atrašanās ienaidnieka rokās bija viegli izskaidrojama. Karogs, musketes, kra­menīcas un formas tērpi bija trofejas no kaujas lauka, kur tika iznīcināta Deida nodaļa.

Sis fakts izna'isīja dziļu sašutumu mūsu kareivjos, bet Tinu niknums bija bezspēcīgs. Vēl nebija pienākusi īstā stunda .atriebt savu biedru traģisko bojā eju.

Nav izslēgts, ka mūs būtu piemeklējis tāds pats lik­tenis, ja mēs vēl ilgāk būtu palikuši .uz vietas, bet tad kādam brīvprātīgo virsniekam, kas bija cīnījies pret iezemiešiem vēl Hikori vadībā un labi pārzināja indiāņu kara taktiku, ienāca prātā laba ideja. Viņš ar upes otrā krastā palikušajiem brīvprātīgajiem izdarīja veiklu ma­nevru, kas sagādāja mums iespēju atkāpties, un ģenerā­lis nekavējās izmantot šo izdevību.