T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Tā kā mans pienākums to prasīja, es ziņoju priekš­niecībai par šo notikumu, kam negribot biju bijis acu­liecinieks. Tas sacēla fortā lielu uztraukumu. Nekavē­joties tika izsūtīta soda ekspedīcija, un man pašam vajadzēja būt tai par ceļvedi.

Pilnīgi bezjēdzīga rīcība. Meklēšana, kā jau to va­rēja paredzēt, izrādījās neveiksmīga. Protams, mēs at­radām notikuma vietu un kritušo līķus, kas jau bija vilku apgrauzti, bet neredzējām neviena dzīva indiāņa un pat nevarējām konstatēt, kādā virzienā viņi aiz­gājuši!

Ekspedīcija sastaveja no vairakiem simtiem vīru, faktiski tajā ietilpa viss forta .garnizons. Ja mēs būtu izgājuši mazākā grupā, tad droši vien ienaidnieks būtu licis sevi kaut kā manīt.

*

Omatlas nāve bija visnopietnākais incidents, kas līdz šim bija noticis, katrā ziņā vissvarīgākais pēc sa­vām sekām. Baltie bija oficiāli atzinuši Omatlu par seminolu karali; viņu nogalinot, indiāņi atklāti parā­dīja savu nicināšanu pret varu, kas to bija iecēlusi, kā ari apņēmību pretoties visiem šāda veida iejaukšanās mēģinājumiem viņu lielas. Oinatla bija atradies tiešā balto virsaišu aizsardzībā, ta viņam bija garantēta ar valdības pārstāvja solījumu, un tādēļ viņa nonāvēšana bija sitiens, kas vērsts pret viņa patroniem. Valdības pienākums tagad būtu atriebt viņa nāvi.

Taču šim notikumam bija vēl nozīmīgākas sekas at­tiecībā uz pašiem indiāņiem, jo sevišķi Omatlas piekri­tēju vidū. Bargās atriebības nobiedēti un bažīdamies, ka viņus var piemeklēt līdzīgs liktenis, daudzi Omatlas cilts apakšvirsaiši un karavīri pameta savus sabiedrotos un pārgāj.a patriotu pusē. Citi klani, kas līdz šim bija svārstījušies, tagad, vadīdamies no līdzīgiem apsvēru­miem, paziņoja savu uzticību tautas gribai un bez vil­cināšanās ķērās pie ieročiem.

Omatlas nāve bija ne tikai taisnīgas izrēķināšanās akts, bet reizē arī smalks politisks gājiens no patriotiski noskaņoto indiāņu puses, kas apliecināja tā cilvēka ģenialitāti, kurš šo manevru bija iecerējis un izdarījis.

Omatla bija pirmais Oceolas atriebības zvēresta upuris. Drīz vien pienāca kārta otram. Nepagāja ilgs laiks, kad nodevēja traģisko nāvi aizēnoja cits, vēl satraucošāks un nozīmīgāks notikums. Viens no galve­najiem aktieriem, kas darbojās šai drāmā, nozūd no skatuves.

Pēc mūsu atgriešanās fortā tika konstatēts, ka pār­tikas noliktavas strauji tukšojas. Iepriekš 'te nebija sa­gādāti pietiekami krājumi tik lielam karaspēkam, un jauni pārtikas pievedumi tuvākajā laikā nebija gaidāmi. Mēs kļuvām par upuri parastajam tālredzības truku- mam, 'kāds piemīt valdībām, kas nav pieradušas karot. Devas tika samazinātas līdz minimumam, nn drīz vien varēja pienākt diena, kad mums būs jāsāk patiešām ciest bads.

Šai kritiskajā brich virspavēlnieks rīkojās kā īsts patriots. Ģenerālis Klinčs ne tikai ieņēma augstu mili­tāru posteni, bet tajā pašā laika bija arī viens no bagā­tākajiem Floridas planta-toriem. Viņa labi iekoptā plan­tācija atradās netālu no Kinga forta. Kukurūzas laukos, kas tur aizņēma gandrīz simt akru platību, pašreiz no­brieda raža, un viņš to bez vārda runas nodeva armijas vajadzībām.

Tika nolemts nevest labību uz fortu, bet sūtīt pašus kareivjus uz plantāciju, lai viņi tur novāktu ražu un tādējādi sagādātu sev pārtiku.

Kinga fortā palika tikai niecīgs garnizons, jo četras piektdaļas no nelielās armijas aizgāja uz ģenerāļa plan­tāciju, kur uz ātru roku tika uzcelts jauns nocietinājums, ko nosauca par «Dreina fortu».

Atradās mēlneši, kas lika manīt, ka veco, labo ģene­rāli uz šo savādo rīcību pamudinājuši citi apsvērumi, ne tikai tīrs patriotisms. Runāja, ka «Tēvocim Semam», kas bija labi pazīstams ar savu maksātspēju un devību, uz­prasīta augsta cena par ģenerāla labību. Bez tam, kamēr viņa plantācijā atradās karaspēks, tā bija pasargāta no indiāņu dedzinātājiem. Bet varbūt šie spriedelējumi bija tikai nometnes zobgaļu fantāzija.

Es nebiju to vidū, kas tika pārvietoti uz jauno mītni. Es nepiederēju pie virspavēlnieka mīluļiem un vairs ne­skaitījos viņa štābā. Man tagad bija citi pienākumi, kas mani aizturēja Kinga fortā, kur palika arī pilnva­rotais.

Dienas ritēja diezgan vienmuļi, nedēļa pēc nedēļas. Vienīgā izklaidēšanās monotonajā garnizona dzīvē bija šad tad aizjāt uz Dreina fortu, bet šādi apmeklējumi notika samērā reti, jo Kinga fortā bija palicis pārāk maz .karaspēka un mēs nedrīkstējām daudz rādīties ārpus 'tā sētas. Bija labi zināms, ka apkārtnē klaiņo apbruņoti indiāņi. Viņu pēdas bija manītas pat forta tuvumā, un izjājiens medībās vai vienkārši romantiska pastaiga pa tuvējo mežu — parastās pierobežas garni­zona karavīru izpriecas — varēja beigties diezgan bīstami.

Šai laikā es ievēroju, ka pilnvarotais izturas ārkārtīgi piesardzīgi. Viņš reti kad parādījās ārpus forta sētas un nekad negāja tālāk par sargposteņiem. Paraugoties -uz meža pusi vai pāri tālajai savannai, viņa sejā vien­mēr parādījās nobažījusies izteiksme, it kā viņu māktu kāda briesmu nojauta. Viņš bija dzirdējis par Oceolas zvērestu nogalināt Omatlu un zināja, ka nodevīgais vir­saitis ir miris. Varbūt viņš bija dzirdējis arī par to, ka Oceola to pašu zvērējis attiecībā uz viņu, un pare­dzēja kaut ko ļaunu.

Pienāca Ziemsvētki. Šai laikā kristieši, lai kur viņi .atrastos — starp ziemeļu ledus kalniem vai karstajos tropu līdzenumos, uz kuģa, aiz cietokšņa vaļņiem vai pat cietumā, — visi grib priecāties. Pierobežas garnizons nav nekāds izņēmums, un arī Kinga fortā valdīja ne­pārtraukta svētku līksmība. Kareivji tika atbrīvoti no kārtējām apmācībām, vienīgi sardze palika savos pos­teņos. Trūcīgo ēdienu karti papildināja bagātīgas lēta vīna .devas, un tā svētku nedēļa ritēja diezgan jautrā noskaņā.

Markitants amerikāņu armijā parasti nevar sūdzē­ties par ienākumiem, jo virsnieki neskopojas ne ar naudu, ne parādzīmēm, un svētku gadījumos šis veik­smīgais spekulants bieži vien ir viņu pudeles brālis un sēž ar tiem pie viena galda. Tāds bija arī mūsu marki­tants Kinga fortā.

Vienā no šīm svētku dienām viņš bija sarīkojis lep­nas pusdienas, kādas neviens cits fortā nevarēja atļau­ties, un uzlūdzis uz tām virsniekus, kā arī pašu piln­varoto, kam vajadzēja būt goda viesim.

Bankets notika markitanta mājā, kas, kā jau piemi­nēts, atradās ārpus forta sētas dažu simt jardu attā­lumā, tuvāk mežmalai.

Pēc pusdienām, kas ievilkās .diezgan vēlu, lielākā daļa virsnieku atgriezās fortā, lai turpinātu vīna dzer­šanu tur un smēķēdami vēl kopīgi patērzētu.

Pilnvarotais kopā ar dažiem virsniekiem un privāt­personām, kas arī piedalījās banketā, vēl palika iebaudīt kādu glāzi zem viesmīlīgā jumta, kur bija pacienāti ar pusdienām.

Es biju starp tiem, kas atgriezās fortā.

Mēs tikko bijām apsēdušies, kad mūs iztraucēja labi pazīstamie spalgie šāvienu sprakšķi, un tajā pašā mirklī atskanēja mežonīga aurošana, ko viegli atšķirt no civilizētu cilvēku balsīm. Tas bija indiāņu kaujas kliedziens!

Mums nevajadzēja paskaidrot, tai saprastu, ko šie trokšņi nozīmē: tas bija 'ienaidnieks, kas, kā šķita, uz­bruka pašam fortam.

Mēs metāmies laukā, apbruņojušies, kā nu kurais varēdams.

Izskrējuši ārā, mēs redzējām, ka fortam netiek uz­brukts, bet, paskatījušies pāri sētai, ieraudzījām, ka markitanta māju ir ielencis vesels bars spalvām izro­tājušos un kaujai izkrāsojušos indiāņu. Viņi veicīgi skraidīja šurp un turp, vicinādami ieročus un auro­dami savu «jo-ho-ehi».