T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Es gaidīju piemērotu brīdi, lai atklāti izrunātos. Pa­tiesību sakot, nebija jau tā, ka man trūktu izdevības, — ne reizi vien es būtu varējis palikt ar māsu divatā, bet, tiklīdz šāda iespēja radās, mana apņemšanās saplaka. Es baidījos prasīt viņas atzīšanos.

Uin tomēr es jutu, ka man tas ir jādara. Kā viņas brālim — tuvākajam vīriešu kārtas radiniekam — mans pienākums bija sargāt viņas godu un saglabāt ģimenes ģerboni tīru un neaptraipītu.

Es atliku šo tēvišķo pienākumu no dienas uz dienu daļēji savas smalkjūtības dēļ, daļēji aiz bailēm no tā, kas varēja atklāties. Es baidījos uzzināt patiesību. To, ka mana māsa ir apmainījusies vēstulēm ar indiāņu virsaiti, ka droši vien šī sarakstīšanās vēl arvien tur­pinās, ,ka ir notikusi slepena satikšanās un varbūt ne vienreiz vien, — to visu es jau zināju pietiekami labi. Bet cik tālu šīs attiecības aizgājušas? Cik tālu mana nabaga māsa sakompromitējusies? Tie bija jautājumi, uz kuriem es baidījos dzirdēt atbildi.

Es ticēju, ka viņa teiks man taisnību, — tas ir, tādā gadījumā, ja es viņai to lūgšu; ja pavēlēšu, tad ne.

Par to es biju pārliecināts, jo zināju, ka Virdžīnijas lepnais raksturs pēdējā laikā ir kļuvis vēl lepnāks. Aiz­skarta savā pašcieņā, viņa bija spējīga uz visstūrgal­vīgāko pretestību, ko nekas nevarēja salauzt. Manas māsas raksturā bija daudz kas no mātes, bet maz no tēva. Savu ārieni, kā jau teikts, viņa bija .mantojusi no mātes un arī raksturā tai līdzinājās. Virdžīnija bija viena no tām sievietēm — tagad viņu ar pilnām tiesī­bām varēja tā saukt, — kas nekad nav pazinušas stingras disciplīnas grožus un izaugušas tādā pārliecībā, ka viņas nevienam nav padotas un neviens zemes virsū ■nevar tām kaut ko pavēlēt. Tādēļ arī viņas raksturā varēja attīstīties tā pilnīgas neatkarības apziņa, kas amerikāņu sieviešu vidū ir diezgan parasta parādība, bet citās zemēs piemīt tikai privileģēto šķiru pārstāvēm. Mana māsa bija izaugusi par sievieti, nepazīdama ne­kādus ierobežojumus no vecāku, guvernantes vai māj­skolotāja puses, jo pēdējam nebija atjauts «valdīt ar rīksti», un jutās tik brīva un pašapzinīga kā karaliene uz sava troņa.

Virdžīnija bija neatkarīga arī citādā ziņā, kas stipri vien ietekmē gara brīvību, — viņai piederēja pašai sava mantojuma daļa.

Mans tēvs bija rīkojies kā īsts jūtu cilvēks un, pa­klausīdams sirdsbalsij, sadalījis savu īpašumu vienādās daļās abiem bērniem. Kas attiecās uz materiālo pusi, tad mana māsa bija tikpat neatkarīga kā es.

Protams, arī mūsu māte nebija palikusi nenodroši­nāta, taču .mantotās plantācijas lielākā .daļa tagad pie­derēja Virdžīnijai un man.

Tātad mana māsa bija bagāta mantiniece — gluži neatkarīga no mātes vai brāļa, brīva no viņu aizbild­niecības un vienota ar tiem tikai sirds saitēm — meitas un māsas mīlestību.

Es tik sīki izklāstīju šos apstākļus, lai lasītājs sa­prastu, cik delikāts un sarežģīts bija šis mans pienā­kums prasīt māsai paskaidrojumus par viņas rīcību.

Savādi, ka par savu paša visai neparasto situāciju es nemaz nedomāju. Sajā brīdī tā man pat prātā ne­ienāca. Es taču biju saderinājies ar Oceolas māsu un nopietni nolēmis padarīt viņu par savu sievu.

Es šajās laulībās nesaskatīju nekā pretdabiska, nekā apkaunojoša, un arī sabiedrība tās nenosodītu. Senos laikos šāds solis bija darījis godu Rolfam, kurš appre­cēja jaunavu ar tumšāku ādas krāsu un ne tik skaistu un labi audzinātu kā Majumi. Vēlāk simtiem citu bija sekojuši viņa piemēram, nezaudējot ne sabiedrības cieņu, ne savu labo vārdu. Kādēļ gan es to nevarētu darīt? Patiešām, es inekad nebiju par to šaubījies, jo man ne prātā nenāca, ka mans nodoms doties laulībā ar indiānieti būtu 'kaut mazākajā pretrunā ar «labo toni».

Cita lieta, ja manas iecerētās dzīslās ritētu kaut lāsīte afrikāņu asiņu. Tad tiešām man būtu pamats bai­dīties sabiedrības nosodījuma, jo Amerikā cilvēku dis­kriminācijai pakļauj nevis viņa ādas krāsa, bet asinis, tikai asinis. Baltais džentlmenis drīkst precēt indiānieti, viņa tiek uzņemta sabiedrībā bez iebildumiem un, ja ir skaista, var kļūt par aplidotu dāmu.

To visu es zināju, bet tajā pašā laikā bij.u bezjēdzīgā uzskata vergs, 'ka tādā gadījumā, ja asinis sajaucas otrādi, ja sieviete ir baltā un vīrietis indiānis, šīs lau­lības ir kauna pilna mezalia.nse. Līgavas draugi šādas precības uzskata par nelaimi, par kļūmīgu soli un, ja šī sieviete ir augstāko aprindu dāma — ak vai! — tad patiešām …

Kaut arī es maz rēķinājos ar daudziem zemē valdo­šajiem rasistiskiem aizspriedumiem pret krāsainajiem iedzīvotājiem, es nebiju brīvs no šā sociālā principa ietekmes. Zināt, ka manai māsai ir mīlas sakars ar indiāni, nozīmētu uzskatīt viņu par zudušu. Manās un sabiedrības acīs viņa būtu kritusi sieviete, — vienalga, cik augstu stāvokli šis cilvēks ieņemtu savā tautā, vien­alga, cik drošsirdīgs un izglītots viņš būtu. Vienalga — kaut arī tas būtu pats Oceola!

Mani mokoši grauza šī neziņa, es ilgāk nespēju to izturēt. Beidzot es stingri nolēmu prasīt māsai pa­skaidrojumus, tiklīdz sastapšu viņu vienu.

Šāda izdevība pienāca drīz. Es nejauši ieraudzīju viņu pļaviņā, lejā pie ezera. Es redzēju, ka viņa ir ne­parasti jautrā garastāvoklī.

«Ak vai!» es domāju, apņēmības pilns viņai tuvo­damies. «Šie smaidi! Drīz es tos pārvērtīšu asarās.»

— Māsiņ!

Viņa runājās ar saviem mīluļiem un nedzirdēja mani vai arī izlikās nedzirdam.

— Māsiņ! — es atkārtoju skaļākā balsī.

— Nu, kas ir? — viņa negribīgi jautāja, nepacel­dama skatienu.

— Lūdzu, Virdžīnij, pārtrauc savas rotaļas, es gribu ar tevi parunāties.

— Protams, tas ir ļoti vilinoši. Pēdējā laikā es tik maz esmu dzirdējusi tevi runājam, ka man vajadzētu justies pateicīgai par šādu priekšlikumu. Kādēļ tu ne­paņēmi līdz savu draugu, lai arī viņš pamēģinātu maz­liet patērzēt? Jūs abi esat pietiekami ilgi tēlojuši koka dieviņus, līdz apnikumam, man šķiet. Bet, ja jums šī spēlīte patīk, turpiniet vien, mani tā netraucē, tici man!

Pret viļņiem kuģis krūtis slien, Tam mastā karogs piīv. Mēs veiksim naidnieku arvien, Ja būs kaut jūrnieks dzīvs!

Nāc šurp, mazo Fen! Fen, neej pārāk tuvu pie malas, iekritīsi un samērcēsies! Vai tu dzirdi?

— Lūdzu, Virdžīnij, beidz ķircināties! Man kaut kas svarīgs tev sakāms.

— Svarīgs! Kas tad? Vai tu taisies precēties? Nē, tas nevar būt — tava seja ir pārāk drūma un draudīga. Tu vairāk izskaties pēc tāda, kas dodas uz karata- vām, ha, ha, ha!

— Māsa, es nejokoju, bet runāju nopietni!

— Kas teica, ka tu joko? Tātad nopietni? Es tev ticu, manu zēn!

— Paklausies, Virdžīnij! Tas ir svarīgs… ļoti sva­rīgs jautājums. Jau kopš atgriešanās brīža es ilgojos ar tevi par to .atklāti parunāt.

— Nu, kāpēc tad tu to nedarīji? Tev taču netrūka izdevības. Vai es izvairījos no tevis?

— Nē … bet… lieta tā, ka …

— Turpini, brālīt! Tagad tev ir izdevība Ja tas ir kāds lūgums, kā es noprotu pēc tava izskata, saki droši. Es esmu gatava to uzklausīt.

— Nē, Virdžīnij, tas nav lūgums. Jautājums, par kuru es gribu runāt…

— Kāds jautājums, cilvēkbērns? Klāj vaļā!

Man bija apnicis runāt aplinkus, un es jutos arī mazliet aizvainots, tādēļ nolēmu pateikt tieši un skaidri. Viens vārds, es domāju, apvaldīs Virdžīnijas ķircinošo itoni un padarīs viņu tikpat nopietnu kā es pats. Es atbildēju: