Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pienāca kārta citam sainītim, un te vēstules bija vienos mīlestības apliecinājumos, kas neapšaubāmi rakstīti jūtu kvēlē, taču ar to viltu, ko vīrieši tik bieži uzskata par at­taisnojamu lietot pret otru dzimumu. Pie pirmās paciņas Džūdita bija lējusi gaužas asaras, bet tagad sašutums un lepnums lika viņai apvaldīties. Viņas roka tomēr trīcēja, un saltas tirpas atkal gāja pār kauliem, kad viņa atklāja, ka dažviet šīs vēstules ļoti līdzīgas tām, ko viņai pašai bijis lemts saņemt. Reiz viņa pat nolika paciņu, saknupa ar galvu pie ceļiem un drebēja, gandrīz jāsaka, raustījās elsās. Visu šo laiku Zvērkāvis sēdēja klusēdams, taču uz­manīgi vēroja notiekošo. Izlasījusi vēstuli, Džūdita ikreiz deva to medniekam paturēt, līdz viņa varēja skatīt nā­kamo; bet viņas biedrs no tā netika gudrāks, jo nemaz neprata lasīt. Tomēr viņš pa daļai noģida, kādas jūtas bango sirdī daiļajai būtnei, kas sēdēja viņam līdzās, un, kad atsevišķi teikumi tai paspruka pusbalsī, viņš savos minējumos un pieņēmumos bija tuvāk patiesībai, nekā meitenei patiktu. ♦

Džūdita tika sākusi ar pašām agrākajām vēstulēm, tā ka viegli saprata šo stāstu, jo tās bija rūpīgi sakārtotas hronoloģiskā secībā, un ikkatrs, kas papūlētos tās izlasīt, uzzinātu skumju vēstījumu par apmierinātu kaisli, par at­salumu un, beidzot, riebumu. Uztvērusi šī stāsta pave­dienu, meitene iedegās nepacietībā, un viņa lika acīm slī­dēt pār lappusēm, lai iespējami drīz panāktu skaidrību. Šādā steigā, kam tik viegli ļaujas visi, kuri alkst pēc gala iznākuma un tādēļ negrib sevi apgrūtināt ar sīkumiem, Džūdita ātri atklāja bēdīgo patiesību par mātes vājību un ciesto sodu. Meitene atrada precīzas norādes uz savas dzimšanas laiku un pat uzzināja, ka parasto vārdu, ko viņa nesa, devis tēvs, par kura personību viņai palika tik vājš iespaids, ka līdzinājās sapnim. Šis vārds nebija izka­sīts, it kā nekas nebūtu iegūts, to izdzēšot. Hetijas dzim­šana bija pieminēta tikai vienā vietā, un šoreiz vārdu bija likusi māte; bet jau pirms tam parādījās atsaluma pazī­mes, vēstot drīzu šķiršanos. Šinī laikā māte bija sākusi norakstīt savas vēstules. Šie nedaudzie noraksti jo skaidri stāstīja par nožēlas un apsmietas mīlestības jūtām. Tos lasīdama, Džūdita šņukstēja, un viņai vairākkārt vaja­dzēja tos nolikt, jo asaras galīgi aptumšoja acis. Taču viņa savu nodarbi atsāka ar augošu interesi un beidzot izlasīja vēstuli, kas, domājams, bija pati pēdējā viņas ve­cāku sarakstē.

Tas viss aizņēma krietnu stundu, jo gandrīz simt vēs­tules tika pārskatītas steigšus un savas divdesmit izlasī­tas vārdu pa vārdam. Tagad Džūdita zināja patiesību par viņas pašas un Hetijas dzimšanu. Meitenei kļuva gaužām smagi ap sirdi, un šinī brīdī viņai šķita, ka atšķirta no pārējās pasaules; un tagad viņa vēl dziļāk izjuta vēlēša­nos nodzīvot visu savu mūžu uz ezera, kur jau bija piere­dzējusi tik daudz priecīgu un tik daudz skumju dienu.

Bija vēl palikušas vēstules, kas jāizskata. Džūdita at­klāja, ka tā ir sarakste starp viņas māti un Tomasu Ho- viju. Visas šīs vēstules bija rūpīgi sakārtotas, katra at­bilde pievienota attiecīgajai vēstulei, un Džūdita uzzināja par nesaderīgā pāra agrīnajiem sakariem daudz vairāk nekā vēlējās. Par izbrīnu, gandrīz jāsaka, par šausmām meitai, māte pirmā bija devusi mājienus uz laulību; un meitene pat izjuta atvieglojumu, kad domājās ievērojusi ārprātā vai līdzīgas slimības pazīmes šīs nelaimīgās sie­vietes pirmajās vēstulēs. Hovijs rakstīja rupjas un kļūdai­nas atbildes, taču nepavisam neslēpa vēlēšanos apprecēt ļoti pievilcīgu sievieti, kuras lielos maldus bija gatavs aiz­mirst pret priekšrocību iegūt to, kas caurcaurēm pārāka par viņu un turklāt nelikās gluži tukša no naudas. Pārējā sarakste bija īsa. Tā ātri izbeidzās ar dažiem lietišķiem paziņojumiem; nožēlojamā sieva skubināja promesošo vīru drīzāk atstāt to pasauli, kas, jādomā, bija tikpat bīstama vienai pusei, cik nepatīkama otrai. Tomēr mātei bija pa­sprucis viens vienīgs teiciens, pēc kura Džūdita varēja spriest par to, kas pamudinājis šo sievieti apprecēties ar Hoviju jeb Hateru; un meitene atzina, ka tās bijušas aiz­vainojuma jūtas, kas tik bieži gumda cietušos cirst pašiem sev jaunas brūces, lai atspītētu tiem, kas darījuši viņiem pāri, Džūdita raksturā bija tik līdzīga mātei, ka saprata šīs jūtas.

Te beidzās tas, ko varētu saukt par atrasto dokumentu biogrāfisko daļu. Taču starp vaļējām lapām glabājās kāda veca avīze, kas ziņoja, ka izsolīta atlīdzība par dažu pi­rātu izdošanu, un viens no tiem bija Tomass Hovijs. Šim paziņojumam un šiem diviem vārdiem meitene pievērsa uzmanību tāpēc, ka virsraksts un vārdi bija pasvītroti ar melnu tinti. Pārējos papīros viņa neatrada neko tādu, kas palīdzētu noskaidrot Hatera sievas agrāko uzvārdu un dzīvesvietu. Visi datumi, adreses un paraksti bija no­griezti, vēstuļu tekstā rūpīgi izkasīts ik vārds, kas ļautu atrisināt šo mīklu. Tā saira Džūditas cerības izdibināt, kas bijuši viņas vecāki, un turpmāk viņai vajadzēja paļauties tikai uz sevi pašu. Atmiņas par mātes sarunām, izturēša­nos un ciešanām aizpildīja dažu labu robu biogrāfiskajos faktos, ko viņa nupat bija uzzinājusi; un visumā patiesība bija atklājusies pietiekami skaidri, lai pilnīgi atņemtu vi­ņai patiku zināt jaunus sīkumus. Atslīgusi uz ķeblīša, viņa vienkārši lūdza savu biedru pabeigt atlikušo priekš­metu apskati, jo lādē varēja atrasties vēl kaut kas nozī­mīgs.

— Labprāt, Džūdit, labprāt, — pacietīgais Zvērkāvis at­bildēja. — Taču, ja gadīsies vēl citas vēstules, kas jums jālasa, mēs sagaidīsim rītu, iekām izēdīsities tām cauri! Krietnas divas stundas jūs pētījāt šitos papīra gabalus!

— Tie stāsta par maniem vecākiem, Zvērkāvi, un notei­kuši visu manu turpmāko dzīvi. Es ceru, jūs varat piedot meitenei, kas lasa par savu tēvu un māti, pie tam pirmo reizi savā mūžā. Man žēl, ka esmu likusi jums gaidīt.

— Par mani nebēdājat, meitene, par mani nebēdājat. Vai guļu vai esmu nomodā — tam maza nozīme; bet, kauč arī esat jauka uzskatīt, tāda skaista, Džūdit, nav gluži tīkami tādu laiku sēdēt un redzēt jūs lejam asaras. Es zinu, ka tās nevienu negalē nost un dažiem cilvēkiem, it īpaši sievietēm, der reizi pa reizei nobirdināt kādu asaru; tomēr, Džūdit, man labāki patiktos redzēt jūs vienmēr smaidām.

So galanto runu atalgoja mīļš, taču skumīgs smaids, un pēc tam meitene atkal lūdza biedru pabeigt lādes ap­skati. Protams, tā pagāja zināms laiks, un tikmēr Džūdita sakārtoja domas un atguva pašsavaldīšanos. Viņa nepie­dalījās meklēšanā, bet ļāva jauneklim darboties vienam, izklaidīgi aplūkodama priekšmetus, ko viņš cēla ārā. Zvēr­kāvis tomēr neuzgāja neko sevišķi vērtīgu un interesantu. Pāris zobenu, kādus tolaik nēsāja muižnieki, dažas sprā­dzes, kas darinātas no sudraba vai bagātīgi apsudrabo­tas, un nedaudzi smalki sievietes tualetes priekšmeti bija galvenie atradumi. Džūditai un Zvērkāvim abiem iešāvās prātā, ka dažas no šim lietām var derēt sarunām ar iro- kēziem, lai gan mednļeks paredzēja grūtības, kas nebija tik skaidras meitenei. Sinī sakarībā atsākās saruna.

— Un tagad, Zvērkāvi, — Džūdita sacīja, — varam pa­runāt, kā izdabūt jūs no hūronu rokām. Mēs ar Hetiju at­dosim jebkuru daļu no lādes satura vai pat visu, lai at­brīvotu jūs.

— Nu, tas ir cildeni, jā, tas ir dikti dāsni un sirsnīgi, un cildeni. Tā jau sievietes palaikam izturas; kad viņas iesilst draudzībā, tad neko nedara pa pusei, bet gatavas atdot savu mantu, it kā viņu acīs tai nebūtu nekādas vēr­tības. Kauč arī es pateicos jums abām tā, it kā viss jau būtu sarunāts un Šķeltais Ozols vai kāds cits no blando­ņiem atrastos te, lai saņemtu maksu un noslēgtu darījumu, taču ir divi svarīgi iemesli, kamdēļ šāds darījums nav iespējams, un tāpēc labāki visu sacīt tūlītās, lai jūs negai­dītu to, kas nekad nevar notikt, un es nelolotu veltīgas cerības.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x