Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
©
Ir tumšu mežu biezokņos savs prieks,
Ir savām jūsmām vientuļš liedags bagāts,
Ir draugu tuvība, ko nejauc svešinieks,
Ar jūras dzelmeņiem un bangu dziesmām smagām.
Es mīlu cilvēkus, un tomēr patīk labāk
Man mēmās sarunas, kas patvērumu sniedz
No visa bijušā un nākamā, kad dabā
Tik siltu jūtu strāvām esmu liets,
Ka vienlīdz runāt tās un vienlīdz klusēt liedz.
Bairons. «Cailds Harolds»
Notikumi ietekmē mūsu iztēli tāpat kā aiztecējušais laiks. Cilvēkam, kas tālu ceļojis un daudz redzējis, šķiet, ka viņš ilgi dzīvojis; un vēsture, kas bagātāka svarīgiem notikumiem, drīzāk liekas nosirmojam. Citādi nevaram izskaidrot to, ka no Amerikas hronikām jau vēdī senatni- guma elpa. Kad domājam par kolonizācijas pirmajām dienām, šis posms liekas tāls un tumšs; atmiņā sadrūzmējas tūkstoš pārmaiņu, it kā aizvirzīdamas nācijas dzimšanu tādā pagājībā, kas šķiet zūdam laiku miglā; tomēr četri parasta garuma mūži būtu pietiekami, lai no mutes mutē pārietu nostāsti par visu, ko civilizētais cilvēks veicis šīs republikas robežās. Kaut arī vienā pašā Ņujorkas štatā iedzīvotāju ir stipri vairāk nekā jebkurā no četrām mazākajām Eiropas karalistēm un stipri vairāk nekā visā Šveices Konfederācijā, pagājuši tikai krietni divsimt gadi, kopš holandieši sāka apmesties šinī rajonā, to izraudami no mežonības stāvokļa. Kas daudzum daudzo pārmaiņu dēļ liekas sens, kļūst tuvs un pazīstams, ja to cieši, aplūkojam laika perspektīvā vien.
Mēs raidījām šo skatienu pagātnē, lai mazinātu izbrīnu, ko sajutīs lasītājs, vērodams ainas, kuras esam nodomājuši tēlot, un vēl daži paskaidrojumi varbūt palīdzēs viņam iejusties taisni tanī agrākajā sabiedrības stāvoklī, ko vēlamies aprakstīt. Vēsture norāda, ka apmetnes Hudzonas austrumu krastā — Klaveraka, Kinderhuka un pat Po- kipsi — vēl pirms simt gadiem netika uzskatītas par drošām no indiāņu iebrukumiem. Minētās upes malā, muske- tes šāviena attālumā no Olbani ostas, joprojām stāv kāda jaunāka van Renseleru 1 atzara mājoklis ar šaujamlūkām, kas domātas aizsardzībai pret to pašu viltīgo ienaidnieku, lai gan šī mītne celta vēlāk. Līdzīgi mūsu zemes bērnības pieminekļi sastopami visā tanī rajonā, ko tagad atzīst par Amerikas civilizācijas centru, un tie skaidri jo skaidri liecina, ka dzīvojam drošībā no ienaidnieka uzbrukumiem un vardarbības tikai kopš laika, kurš mazliet ilgāks par vidējo cilvēka mūžu.
Seit vēstīts par notikumiem, kas risinājās starp 1740. un 1745. gadu. Toreiz Ņujorkas kolonijā ietilpa vienīgi četri apgabali, kas robežoja ar Atlantijas okeānu, šaura zemes strēmele abpus Hudzonas, no grīvas līdz augšteces ūdenskritumiem, kā ari daži uz priekšu izvirzīti «kaimiņnovadi» pie Mohokas 2 un Skohari 3 . Platas neskarta apvidus joslas sniedzās ne vien līdz Hudzonas. krastam, bet turpinājās arī otrā pusē, iestiepdamās Jaunanglijā 4 , un šie mūžameži slēpa iezemiešu karavīru, kad viņa mokasīni klusi mina slepenu un asinīm slacītu karataku. Ja visu rajonu, kas piesliedzas Misisipi austrumu krastam, aplūkotu no putnu lidojuma, skatienam atklātos mežu plašotne ar mirdzošiem ezeru spoguļiem, līkumotām upju līnijām un samērā šauru iekoptas zemes joslu gar okeānu. Tādā varenā, svinīgas vientulības pilnā ainavā stūrītis, ko gribam šeit notēlot* šķiet nenozīmīgs, taču mēs turpināsim savu stāstu, būdami pārliecināti, ka skaidrs priekšstats par šī pirmatnīgā rajona daļu sniegs puslīdz pareizu jēdzienu par visu novadu un šinī ziņā var būt tikai mazas un nesvarīgas atšķirības.
Lai kādas pārmaiņas ienestu cilvēks, mūžīgais gadalaiku ritums paliek tas pats. Vasara un ziema, sējas laiks un pļaujas laiks ar apbrīnojamu noteiktību mijas stingrā secībā, un cilvēkam ir dota lieliska izdevība pierādīt sava viedīgā prāta dižās spējas, izzinot likumus, kam pakļauta laika griežu vienveidība, un paredzot šo nebeidzamo atkārtošanos. Vasaras saule jau gadu simtiem bija sildījusi diženu ozolu un priežu galotnes un lējusi versmi pat stiegrainajās saknēs, pirms kādā dzidrā jūnija dienā atskanēja sasaukšanās biezajā mežā, kura virsējais lapojums mazgājās spožas gaismas palos, bet koku stumbri bija ietinušies ēnās un slējās drūmi un majestātiski. Balsis bija dažādas; izklausījās, ka ūjina divi vīrieši, kas nomaldījušies un katrs savā virzienā meklē taku. Beidzot skaļš kliedziens vēstīja par sekmēm, un pēc brīža kāds cilvēks no staigna briksnāju labirinta izspraucās klajumiņā, ko acīmredzot bija izveidojuši gan vēja, gan uguns postījumi. No šejienes pavērās skats uz debesīm. Šinī mežnorā bija ne mazums kritušu koku, un tā piekļāvās vienam no tiem augstajiem uzkalniem, kas pacēlās gandrīz visā tanī apvidū.
— Te var elpot ar pilnu krūtil — mežinieks, ticis brīvībā zem klajas debess, izsaucās, nopurinādamies ar visu savu milža augumu līdzīgi angļu dogam, kas izkārpījies no sniega kupenas. — Urā, Zvērkāvil Pēdīgi esam dienas gaismā, un viņā pusē jābūt ezeram.
Tūlīt pēc šiem vārdiem otrs mežinieks pašķīra muklāja krūmus un iznāca klajumiņā. Ātrumā sakārtojis savus ieročus un apģērbu, viņš piegāja pie biedra, kas jau gatavojās atpūtai.
— Vai šī vieta tev pazīstama? — jautāja tas, kas bija nosaukts par Zvērkāvi. — Vai varbūtās tu iekliedzies tāpēc, ka ieraudzīji sauli?
— Kā viens, tā otrs, puis. Es pazīstu šo vietu un nemaz nenožēloju, ka redzu tādu labu draugu kā saule. Tagad virziens ir atkal zināms, un tā būtu mūsu pašu vaina, ja mēs no jauna apmaldītos. Lai mani vairs nesauc par Hariju Nerimšu, ja šī nav tā pati vieta, kur pērnvasar apmetās un pavadīja vienu nedēļu zemes mednieki 5 . Lūk, tur iepretī ir viņu būdas sausie zari un te — avots. Jā, zēn, man patīk saule, taču pusdienlaiku es zinu bez tās. Mans vēders ir labākais pulkstenis visā kolonijā, un tas jau rāda pusvienu. Tamdēļ taisi vaļā kuli, un uzvilksim savas atsperes, lai varam iet vēl sešas stundas.
Pēc šī uzaicinājuma abi sāka rosīties, gatavodamies ieturēt savu parasto vienkāršo, bet sātīgo azaidu. Mēs izmantosim šo pārtraukumu viņu sarunā, lai sniegtu lasītājam zināmu priekšstatu par to, kādi izskatījās šie cilvēki, kuriem abiem lemta izcila vieta mūsu stāstā. Nebūtu viegli sameklēt otru tādu diženu spēkpilnas vīrišķības iemiesojumu kā milzi, kas pirmīt bija sevj nosaucis par Hariju Nerimšu. Viņa īstais uzvārds — Marčs. Tā ka ro- bežnieki bija aizguvuši no indiāņiem paradumu dot iesaukas, viņu visbiežāk dēvēja par Nerimšu un nereti par Steigšu.' Šos pievārdus Henrijs Mārčs bija izpelnījies ar savu straujo dabu un nemierīgo garu, kurš pastavīgi urdīja klaiņot no vietas uz vietu, tā ka viņu pazina visos ciemos, kas izkaisīti virtenē starp Provinci 6 un Kanādu 7 . Harijs Nerimša bija sešas pēdas un četras collas garš, brī- num samērīgi noaudzis, un viņa spēks pilnīgi atbilda šādām milža stāvam. Arī seja nedarīja kaunu, jo ta bija skaista un labsirdīga. Nerimša izturējās brīvi; lai gan viņa uzvešanās skaidri liecināja par robežjoslas dzīves rupjumu, raženā auguma cēlā stāja zināmā mera izlīdzināja šo nepatīkamo iespaidu.
Zvērkāvim, kā Nerimša saucasavu biedru, bija gluži citāda āriene un raksturs. Pēdas sešas garais stāvs izskatījās patrausls un kalsens, taču muskuļi vedināja uz domām, ka viņam piemīt liela veiklība un varbūt arī liels spēks. Jaunekļa seja nebija nekāda skaistā, bet tās izteiksme valdzināja un iedvesa uzticību. Patiesīgums, vaļsirdība un stingra griba atspoguļojās viņa sejā un darīja to ievērības cienīgu. Dažkārt gan šī godīgā izteiksme šķita tik vientiesīga, ka modināja šaubas, vai šis cilvēks vispār spējīgs atšķirt patiesību no meliem, bet tās izgaisa cieņā pret viņa uzskatiem un sliecībām, kad viņš bija iepazīts tuvāk.
Читать дальше