Dž.F. KUPERS: ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS: ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: RIGA, год выпуска: 1976, категория: Вестерн / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Dž.F. KUPERS ZVĒRKĀVIS
  • Название:
    ZVĒRKĀVIS
  • Автор:
  • Издательство:
    IZDEVNIECĪBA «LIESMA»
  • Жанр:
    Вестерн / на латышском языке
  • Год:
    1976
  • Город:
    RIGA
  • Язык:
    Латышский
  • Рейтинг книги:
    3 / 5
  • Ваша оценка:
    • 60
    • 1
    • 2
    • 3
    • 4
    • 5
  • Избранное:
    Добавить книгу в закладки

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS ZVĒRKĀVIS IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976 No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica Mākslinieks Arvīds Galeviuss DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS» Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību. Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841). Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta. Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā. Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē. Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi. Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus. Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem. Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas. Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos. Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam. Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk. No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā. Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli. Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju». Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi». Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība. Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process. Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene. Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts. Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē. «Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs. Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst. Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē. Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs. Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo. Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā. Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu. Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas. Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku. Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā. Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu. Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms. Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem. Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi. Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi. Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem. Arvīds Grigulis

Dž.F. KUPERS: другие книги автора


Кто написал ZVĒRKĀVIS? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система автоматического сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Не бойтесь закрыть страницу, как только Вы зайдёте на неё снова — увидите то же место, на котором закончили чтение.

Dž.F. KUPERS

ZVĒRKĀVIS

©

I nodaļa

Ir tumšu mežu biezokņos savs prieks,

Ir savām jūsmām vientuļš liedags bagāts,

Ir draugu tuvība, ko nejauc svešinieks,

Ar jūras dzelmeņiem un bangu dziesmām smagām.

Es mīlu cilvēkus, un tomēr patīk labāk

Man mēmās sarunas, kas patvērumu sniedz

No visa bijušā un nākamā, kad dabā

Tik siltu jūtu strāvām esmu liets,

Ka vienlīdz runāt tās un vienlīdz klusēt liedz.

Bairons. «Cailds Harolds»

Notikumi ietekmē mūsu iztēli tāpat kā aiztecējušais laiks. Cilvēkam, kas tālu ceļojis un daudz redzējis, šķiet, ka viņš ilgi dzīvojis; un vēsture, kas bagātāka svarīgiem notikumiem, drīzāk liekas nosirmojam. Citādi nevaram iz­skaidrot to, ka no Amerikas hronikām jau vēdī senatni- guma elpa. Kad domājam par kolonizācijas pirmajām die­nām, šis posms liekas tāls un tumšs; atmiņā sadrūzmējas tūkstoš pārmaiņu, it kā aizvirzīdamas nācijas dzimšanu tādā pagājībā, kas šķiet zūdam laiku miglā; tomēr četri parasta garuma mūži būtu pietiekami, lai no mutes mutē pārietu nostāsti par visu, ko civilizētais cilvēks veicis šīs republikas robežās. Kaut arī vienā pašā Ņujorkas štatā iedzīvotāju ir stipri vairāk nekā jebkurā no četrām mazā­kajām Eiropas karalistēm un stipri vairāk nekā visā Švei­ces Konfederācijā, pagājuši tikai krietni divsimt gadi, kopš holandieši sāka apmesties šinī rajonā, to izraudami no mežonības stāvokļa. Kas daudzum daudzo pārmaiņu dēļ liekas sens, kļūst tuvs un pazīstams, ja to cieši, aplū­kojam laika perspektīvā vien.

Mēs raidījām šo skatienu pagātnē, lai mazinātu izbrīnu, ko sajutīs lasītājs, vērodams ainas, kuras esam nodomā­juši tēlot, un vēl daži paskaidrojumi varbūt palīdzēs viņam iejusties taisni tanī agrākajā sabiedrības stāvoklī, ko vēla­mies aprakstīt. Vēsture norāda, ka apmetnes Hudzonas austrumu krastā — Klaveraka, Kinderhuka un pat Po- kipsi — vēl pirms simt gadiem netika uzskatītas par dro­šām no indiāņu iebrukumiem. Minētās upes malā, muske- tes šāviena attālumā no Olbani ostas, joprojām stāv kāda jaunāka van Renseleru 1 atzara mājoklis ar šaujamlūkām, kas domātas aizsardzībai pret to pašu viltīgo ienaidnieku, lai gan šī mītne celta vēlāk. Līdzīgi mūsu zemes bērnības pieminekļi sastopami visā tanī rajonā, ko tagad atzīst par Amerikas civilizācijas centru, un tie skaidri jo skaidri lie­cina, ka dzīvojam drošībā no ienaidnieka uzbrukumiem un vardarbības tikai kopš laika, kurš mazliet ilgāks par vidējo cilvēka mūžu.

Seit vēstīts par notikumiem, kas risinājās starp 1740. un 1745. gadu. Toreiz Ņujorkas kolonijā ietilpa vienīgi četri apgabali, kas robežoja ar Atlantijas okeānu, šaura zemes strēmele abpus Hudzonas, no grīvas līdz augšteces ūdens­kritumiem, kā ari daži uz priekšu izvirzīti «kaimiņnovadi» pie Mohokas2 un Skohari3 . Platas neskarta apvidus joslas sniedzās ne vien līdz Hudzonas. krastam, bet turpinājās arī otrā pusē, iestiepdamās Jaunanglijā4 , un šie mūžameži slēpa iezemiešu karavīru, kad viņa mokasīni klusi mina slepenu un asinīm slacītu karataku. Ja visu rajonu, kas piesliedzas Misisipi austrumu krastam, aplūkotu no putnu lidojuma, skatienam atklātos mežu plašotne ar mirdzošiem ezeru spoguļiem, līkumotām upju līnijām un samērā šauru iekoptas zemes joslu gar okeānu. Tādā varenā, svinīgas vientulības pilnā ainavā stūrītis, ko gribam šeit notēlot* šķiet nenozīmīgs, taču mēs turpināsim savu stāstu, būdami pārliecināti, ka skaidrs priekšstats par šī pirmatnīgā ra­jona daļu sniegs puslīdz pareizu jēdzienu par visu novadu un šinī ziņā var būt tikai mazas un nesvarīgas atšķirības.

Lai kādas pārmaiņas ienestu cilvēks, mūžīgais gadalaiku ritums paliek tas pats. Vasara un ziema, sējas laiks un pļaujas laiks ar apbrīnojamu noteiktību mijas stingrā se­cībā, un cilvēkam ir dota lieliska izdevība pierādīt sava viedīgā prāta dižās spējas, izzinot likumus, kam pakļauta laika griežu vienveidība, un paredzot šo nebeidzamo at­kārtošanos. Vasaras saule jau gadu simtiem bija sildījusi diženu ozolu un priežu galotnes un lējusi versmi pat stieg­rainajās saknēs, pirms kādā dzidrā jūnija dienā atskanēja sasaukšanās biezajā mežā, kura virsējais lapojums maz­gājās spožas gaismas palos, bet koku stumbri bija ietinu­šies ēnās un slējās drūmi un majestātiski. Balsis bija da­žādas; izklausījās, ka ūjina divi vīrieši, kas nomaldījušies un katrs savā virzienā meklē taku. Beidzot skaļš kliedziens vēstīja par sekmēm, un pēc brīža kāds cilvēks no staigna briksnāju labirinta izspraucās klajumiņā, ko acīmredzot bija izveidojuši gan vēja, gan uguns postījumi. No šejie­nes pavērās skats uz debesīm. Šinī mežnorā bija ne ma­zums kritušu koku, un tā piekļāvās vienam no tiem aug­stajiem uzkalniem, kas pacēlās gandrīz visā tanī apvidū.

—  Te var elpot ar pilnu krūtil — mežinieks, ticis brī­vībā zem klajas debess, izsaucās, nopurinādamies ar visu savu milža augumu līdzīgi angļu dogam, kas izkārpījies no sniega kupenas. — Urā, Zvērkāvil Pēdīgi esam dienas gaismā, un viņā pusē jābūt ezeram.

Tūlīt pēc šiem vārdiem otrs mežinieks pašķīra muklāja krūmus un iznāca klajumiņā. Ātrumā sakārtojis savus ieročus un apģērbu, viņš piegāja pie biedra, kas jau gata­vojās atpūtai.

Читать дальше

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Ernests Setons-Tompsons
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
D. F. Kūpers
Harijs Harisons: RIETUMOS NO ĒDENES
RIETUMOS NO ĒDENES
Harijs Harisons
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aizeks Azimovs
Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.