— Vai meitene tev solījusies? Devusi cerību?
— Nepavisam. Nezinu, kāpēc tas tā. Zēn, es taču esmu smuks; to rāda katrs saules apspīdēts avots, kurā lūkojos. Tomēr neesmu neko panācis — draiskule nav teikusi man jāvārdu, nav pat laipni un sirsnīgi uzsmaidījusi, lai gan viņa mēdz smieties stundām. Ja skuķe patiešām iedrošinājusies apprecēties manā prombūtnē, tad viņa, vēl nenodzīvojusi divdesmit gadu, jau izbaudīs visus atraitnes priekus.
— Nerimša, tu taču nedarīsi ļaunu Džūditas izredzētajam tāpēc vien, ka tas viņai bijis vairāk pa prātam nekā tu?
— Kālab ne? Ja ienaidnieks stājas man ceļā — kamdēļ lai es viņu nenogādāju malā? Pablenz uz mani! Vai es izskatos pēc tāda, kas ļautu kādam lunkanam, glodenam ādu tirgotājam paturēt virsroku, ja runa par Džūditas Ha- teres mīlestību, kas man nozīmē tik daudz? Turklāt mēs te dzīvojam bez likuma, tā ka mums pašiem jābūt tiesnešiem un soda izpildītājiem. Ja arī atrastu mežā beigtu cilvēku un pat kolonijā saceltu brēku un sāktu izmeklēšanu — vai tad kāds pateiktu, kas viņu nomušījis?
— Ja izrādītos, ka nogalētais ir Džūditas Hateres vīrs, tad, atcerēdamies tavus vārdus, vismaz es varētu uzvest ļaužus no kolonijas uz pareizām pēdām.
— Tu! Pusaudzi, mednieķeli, utubunga! Tu iedrošinātos nosūdzēt mani, Hariju Nerimšu, kaut tikai ūdeles vai murkšķa dēļ!
— Man nebūtu bail teikt taisnību par tevi, Nerimša, tā- patās kā par jebkuru citu cilvēku.
Pārsteigumā zaudējis valodu, Mārčs kādu brīdi vērās biedrā, pēc tam sagrāba Zvērkāvi aiz pleciem un sāka tik sparīgi purināt viņa patrauslo augumu, ka šķita — nepaliks kauls uz kaula. Milzis nejokoja, viņa acis zvēroja niknumā, un bija domājams, ka šai vārdu pārmaiņai būs daudz nopietnākas sekas, nekā parasts šādos gadījumos. Lai kādi bija Mārča nolūki — ja milzis vispār apzinājās, ko īsti grib darīt, — skaidrs bija tas, ka viņš kaisa negantās dusmās. Tik vientulīgā vietā, kur nav ko cerēt uz palīdzību, gandrīz katrs cilvēks, kam uzklupis tāds satracināts spēkavīrs, nobītos un padotos kārdinājumam atteikties no savas taisnības. Bet Zvērkāvis bija savādāks. Viņa sejas izteiksme nepārmainījis, roka nedrebēja, un viņš atbildot nepacēla balsi.
— Nerimša, tu vari mani purināt, līdz kamēr nogāzīsi šo kalnu, — Zvērkāvis mierīgi sacīja, — tomēr neizpuri- nāsi no manis neko citu kā patiesību. Droši vien Džūditai Haterei nemaz nav vīra, ko tu taisies nobeigt, un tev nekad nevajadzēs tam uzglūnēt. Taču, ja Džūdita būs apprecējusies, es viņai tūlīt pastāstīšu par taviem draudiem.
Palaidis Zvērkāvi vaļā, Mārčs sēdēja, neteikdams ne vārda, un ar izbrīnu raudzījās biedrā.
— Līdz šim domāju, ka esam draugi, — Nerimša beidzot ierunājās. — Šī ir pēdējā reize, kad uzticu tev savus noslēpumus.
— Es negribu dzirdēt tādus noslēpumus. Zinu, Nerimša, ka mūs, mežiniekus, uzskata par tādiem ļaužiem, kas dzīvo bez cilvēku likumiem. Un varbūtās tā arī dzīvojam, vai nu tas ir pareizi vai nav. Tomēr ir likums un likuma devējs, kas valda pār visu. Kas nepakļaujas viņam un viņa likumam, tas lai nesauc mani par savu draugu.
— Velns parāvis! Zvērkāvi, tu taču esi savā sirdī īsts Morāvijas brālis 12 , nevis taisns un godīgs mednieks, par kādu izliecies!
— Nerimša, vai esmu godīgs vai ne, vienmēr būšu tik- patās taisns darbos, kā vārdos. Tu ļāvi vaļu ātrām dusmām. Tas bija muļķīgi un pierādīja, cik maz esi sagājies ar sarkanādaiņiem. Džūdita Hatere katrā ziņā ir vēl meitas kārtā, un tu runāji to, kas uz mēles, nevis to, ko juta sirds. Te ir mana roka, un kas bijis — bijis.
Nerimša, kā šķita, nevarēja nobrīnīties vien. Viņš sāka pilnā kaklā labsirdīgi smieties, tā ka asaras saskrēja acīs. Pēc tam viņš satvēra Zvērkāvja izstiepto roku, un abi atkal bija draugi.
— Būtu muļķīgi strīdēties uzskatu dēļ! — Mārčs izsaucās, no jauna ķerdamies pie azaida. — Tas vairāk piederas advokātiem pilsētās nekā prātīgiem vīriem mežos. Zvērkāvi, stāsta, ka lejas apgabalos 13 šo pašu uzskatu dēļ ļaudis ēdoties un dažkārt kļūstot tīri traki.
— Kas tiesa, tas tiesa; un ķildojas arī par to, ko vajadzētu atstāt mierā. Esmu dzirdējis no Morāvijas brāļiem, ka esot zemes, kur cilvēki naidojoties pat ticības dēļ; ja arī tā rada ļaužos niknumu, tad, Nerimša, lai dievs viņiem žēlīgs. Lai būtu kā būdams, mums nav iemesla sekot citu piemēram, it sevišķi kauc kādīga vīrieša pēc, ko Džūdita
Hatere varbūtās nekad neredzēs vai nevēlēsies redzēt. Mani vairāki interesē grūtgalvīgā Hetija nekā tava skaistule. Mēs nespējam palikt vienaldzīgi, tiekoties ar cilvēku, kam trūkst prāta, lai gan viņš pēc izskata līdzīgs ikvienam mirstīgajam. Kļūst skumji, redzot šādu vīrieti, bet nepilnīga sieviete, jauna un piemīlīga būtne, modina jo dziļu līdzcietību. Dievs zina, Nerimša, ka nabadzītes jau pietiekami nevarīgas ar veselu saprātu. Kāds bēdu liktenis, ja viņām nav šī lielā aizstāvja un vadoņa!
— Paklau, Zvērkāvi, tu zini, kādi vispār ir mednieki, traperi un kažokādu tirgotāji; šo cilvēku labākais draugs nenoliegs, ka viņi ir stūrgalvīgi un gatavi panākt savu, daudz nerēķinoties ar citu jūtām un tiesībām. Taču, pēc manām domām, visā šinī rajonā nav neviena, kas darītu Hetijai Haterei pāri, ja varētu; pat sarkanādainis nedarītu.
— Šinī ziņā tu, draugs Nerimša, pareizi novērtēji vismaz delavērus un ciltis, kas ir viņu sabiedrotās. Sarkanādaiņi uzskata, ka dievs īpaši sarga būtni, ko pats tā piemeklējis. Prieks dzirdēt no tevis šādus vārdus … Taču saule jau rāda pēcpusdienu; uzņemsim nu teku un dosimies tāļāki, lai varam redzēt šīs neparastās māsas.
Harijs Mārčs piekrita ar mīļu prātu, un viņi ātri savāca to, kas vēl bija palicis pāri no azaida. Pēc tam ceļinieki uzvēla plecos savus maišeļus, paņēma ieročus un, atstājuši gaišo klajumiņu, atkal ienira meža krēslā.
Tu šķiries no ezeriem rītausmas sārtā.
Velti pamestais pavards sauc.
Ziedu laika un vasaras krāšņuma vārdā,
Mana meita, tev palikt nav ļauts.
«Sievietes atmiņas»
Abiem mūsu drošiniekiem vairs nebija tālu jāiet. Atrazdams mežnoru ar avotu, Nerimša tūlīt bija noteicis pareizo virzienu. Tagad viņš pašapzinīgi soļoja pa priekšu, kā jau cilvēks, kas zina savu ceļu. Mežā, protams, valdīja pustumsa, taču te ceļiniekus neaizkavēja paauga un zem viņu kājām bija ciets un sauss pamats. Nogājis gandrīz jūdzi, Mārčs apstājās un sāka uzmanīgi raudzīties uz visām pusēm; viņš rūpīgi pētīja apkārtni, laiku pa laikam uzmezdams acis kritušu koku stumbriem, kas bija te sagāzušies krustām šķērsām, kā parasti Amerikas mūžamežos, it sevišķi tanīs novados, kur kokmateriāliem vēl nav vērtības.
— Kā rādās, šī pati ir tā vieta, Zvērkāvi, — Mārčs beidzot ierunājās. — Te aug viens pie otra dižskābardis un hemloks, tuvumā ir trīs priedes un drusciņ tālāk balts bērzs ar nolauztu galotni. Tomēr nekur nemana ne akmeni, ne pieliektus zarus — pazīmes, par kurām tev stāstīju.
— Nav gudri iezīmēt vietu, pielaužot zarus, jo pēdīgais nepraša zina, ka tie reti kad lūst paši no sevis, — Zvērkāvis atteica. — Tie modina aizdomas, un galu galā viss tiek atklāts. Delavēri uzticas lauztiem zariem vienīgi miera laikā pie iemītas tekas. Jāpiebilst, ka dižskābarži, priedes un hemloki aug visapkārt, ne tikai pa divi vai trīs, bet arī pa desmitiem un simtiem vienkopus.
Читать дальше