— Mirusi un nogrimusi, es tev saku; domāju, ka tas pateikts skaidri un gaiši. Vecais puika savu sievu nolaida ezerā, kad viņas gaitas bija galā. Vari man ticēt, jo pats esmu bijis šīs izdarības aculiecinieks. Vai nu Tomam bija slinkums rakt kapu tādā sakņainā zemē, vai viņš uzskatīja, ka ūdens atbrīvos no grēkiem drīzāk nekā smiltis, — nemāku sacīt.
— Vai nabaga sieviete bija tik liela grēciniece, ka vīram vajadzēja tā pūlēties viņas dēļ?
— Nekāda lielā; nu, savi trūkumi jau bija. Manuprāt, Džūdita Hatere dzīvojusi tik dievbijīgi, cik tas iespējams sievietei, kas tādu ilgu laiku nav dzirdējusi baznīcas zvanu, un viņa droši vien varēja godam sagaidīt savu pēdējo stundiņu. Man rādās, ka vecais Toms, gremdēdams sievu ezerā, nedomāja vis pūlēties viņas labā, bet gribēja aiztaupīt sev pūles. Tiesa, viņas raksturā bija drusciņ tērauda, un, tā kā vecā Hatera dabā ir daudz krama, viņi abi laiku pa laikam šķīla dzirksteles; taču jāteic, ka parasti viņi dzīvoja tīri saticīgi. Kad abi ķīvējās, klausītājiem bija izdevība mazliet ieskatīties šo laulāto draugu pagātnē — kā meža biezoknī, kad tanī līdz zemei iespraucas kāds saules stars. Bet es vienmēr pieminēšu ar cieņu Džūditu, jo viņa devusi dzīvību tādai būtnei, kāda ir viņas meita Džūdita Hatere.
— Jā, par Džūditu es dzirdēju no delavēriem, kauč arī viņi pieraduši tās vārdu izrunāt savādāki. Ja spriež pēc viņu stāstiem, tad šī meitene nav manā gaumē.
— Tavā gaumē! — Mārčs izsaucās, aizsvildamies dusmās par biedra vienaldzību un iedomību. — Velna milti, ko tu sajēdz no gaumes? Šis vērtēšot tādu daiļavu kā Džūdita! Tu esi pienapuika, tev vēl slapjš aiz ausīm. Džūditu sāka aplidot vīrieši, kad viņai bija piecpadsmit, — tas ir, pirms nepilniem pieciem gadiem. Viņa ne virsū neskatīsies tādam pusaudzim kā tu.
— Nerimša, nevajag iekarst, ja karstuma jau tā diezgan: patlaban ir jūnijs un neviens mākonītis neaizsedz sauli, — otrs atbildēja nesatricināmā mierā. — Katram ir sava gaume, un ari vāvere var spriest par lūsi.
— Nu jā, taču nebūtu gudri, ja tā pateiktu šo spriedumu pašam lūsim, — Mārčs norūca. — Bet tu esi jauns un zaļš, un tava nezināšana ir piedodama. Paklau, Zvērkāvi, — brīdi padomājis, viņš piemetināja ar labsirdīgu smieklu, — paklau, Zvērkāvi, mēs esam īsti draugi un nesāksim ķildoties kādas vējīgas, valšķīgas skuķes dēļ vienīgi tāpēc, ka daba piešķīrusi viņai skaistumu; pie tam tu viņu nemaz neesi vēl redzējis. Džūdita sader kopā tikai ar tādu vīrieti, kam sanākuši visi zobi, un būtu muļķīgi, ja es baidītos no puikas … Ko delavēri teica par šo draiskuli? Indiānim ir tāpat savs spriedums par skaisto dzimumu kā baltajam.
— Tie stāstīja, ka viņa esot izskatīga, jauka parunat, bet gaisīga un pārāki noņemoties ar pielūdzējiem.
— Velni kas velni! Kurš skolotājs vēl tik smalki izprot cilvēka dabu kā indiānis? Daži domā, ka sarkanādaiņi der vienīgi medībās un karā, bet, manuprāt, viņi ir gudrīb- nieki, kas pazīst vīrieti ne sliktāk par bebru un sievieti tikpat labi kā vienu vai otru. Uz akota tāds ir Džūditas raksturs! Jāatzīstas, Zvērkāvi, es būtu apprecējis šo meiču jau pirms diviem gadiem, ja nebijuši divi sevišķi apstākļi; un viens no tiem ir taisni šī gaiseldīgā uzvešanās.
— Un kāds tad otrs? — mednieks ar pilnu muti ievaicājās, izrādīdams gaužām mazu interesi par šo tematu.
— Otrs ir tāds, ka neesmu pārliecināts, vai viņa nāks pie manis. Nebēdne ir skaista, un viņa to apzinās. Puikiņ, Džūdita ir smuidrāka un lokanāka par katru koku, kas aug šinīs pakalnos, un nevienai briežu mātei tu neredzēsi vieglāku gaitu. Visi slavētu Džūditu, ja viņai nebūtu trūkumu, kas tā duras acīs. Dažkārt esmu nolamājies un apņēmies vairs neiet uz ezeru.
— Kāpēc tad atgriezies? Lamāšanās taču nevienam nav līdzējusi.
— Ak, Zvērkāvi, tu esi retums. Tu proti tā uzvesties, it kā visu laiku būtu nodzīvojis apmetnēs. Ar mani ir savādāk. Kad es ko izlemju, man vienmēr uz mēles kāds biezāks vārds. Ja tev būtu zināms par Džūditu tas, ko zinu es, tu atzītu, ka ir iemesls pasodīties. Gadās, ka virsnieki no fortiem, kas atrodas pie Mohokas, atblandās zvejot un medīt, un tad meiča ir kā spārnos. Kā viņa tanīs reizēs uzcērtas! Kā dižojas šo kavalieru vidū!
— Tas nepiederas trūcīga cilvēka meitai, — Zvērkāvis nopietni atbildēja. — Virsnieki ir no augstas kārtas, un pret tādu jaunavu kā Džūdita viņiem var būt tikai nekrietni nolūki.
— Tāpēc mani nomāc neziņa un drūmas nojautas. Es turu aizdomās kādu kapteini, un, ja maldos, Džūdai nav ko piktoties uz mani, jo spriežu pēc viņas aušīgās uzvešanās. Parasti cenšos sev iegalvot, ka meiča ir kautra un pieklājīga; taču viņa šķiet tikpat nepastāvīga kā mākoņi, kas slīd pār šiem pakalniem. Savos jaunavas gados Džūdita vēl nav redzējusi ne desmit balto cilvēku, tomēr viņas izturēšanās pret diviem trim virsniekiem man pagalam bojā garastāvokli.
— Es vairs nedomātu par tādu sievieti un visu uzmanību pievērstu mežam, tas nekad nepievils.
— Ja tu pazītu Džūditu, tad saprastu, ka tas daudz vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Bijis man šito virsnieku dēļ prāts mierīgs, es meiču varēm aizvestu uz Mohoku un, par spīti visiem viņas niķiem, piespiestu apprecēties ar mani. Lai tad rūpējas par veco Tomu otra meita Hetija viena pati; tā gan nav tāda skaista un attapīga kā māsa, toties daudz labāk zina savus pienākumus.
— A, tanī ligzdā ir vēl otrs putniņš, — Zvērkāvis ieinteresēts atņēma, paceldams acis. — Delavēri man nav sīkāk stāstījuši par to.
— Nav nekāds brīnums. Kad runā par Džūditu Hateri, tad aizmirst Hetiju Hateri. Hetija ir tikai glīta, turpretī viņas māsa … Es tev saku, puikiņ, otras tādas tu neatradīsi, ja arī meklēsi no šejienes līdz pašam okeānam! Džūdita ir tik viltīga, asprātīga un valodīga kā vecs indiāņu runātājs, bet nabaga Hetija — labākajā gadījumā vienīgi «kompasa mente».
— Ko? — Zvērkāvis iejautājās.
— Nu, tā jau virsnieki mēdz teikt — «kompasa mente» n , un, manuprāt, tas nozīmē, ka viņa vienmēr domā airēties pareizā virzienā, bet dažkārt nezina, kā ieturēt to. Kompass — virziens, mente — airis. Jā, nabaga Hetija, tā sacīt, ir pie gara tumsas robežas, un viņa aizmaldās te uz vienu, te otru pusi.
— Šādas būtnes ir dieva sevišķā gādībā, — Zvērkāvis bijīgi teica. — Viņš īpaši rūpējas par tiem, kam prāta mazāk nekā citiem. Sarkanādaiņi tur cieņā un godā šos nepilnīgos, zinādami, ka Ļaunais Gars drīzāki iemājo blēdīgā cilvēkā nekā vientiesī, kuram trūkst viltības, ko velis var izmantot.
— Tad es galvoju, ka nabaga Hetijai nav jābaidās no nelabā, jo, kā jau teicu, šis bērns ir tikai «kompasa mente». Vecais Toms mīl nabadzīti, arī Džūdita, lai gan pati ir tāda gudra un skaista; citādi diezin vai Hetija varētu būt pavisam droša starp tiem ļaudīm, kas dažreiz satiekas ezera krastā.
— Man likās, tur cilvēks reti spēris kāju, — Zvērkāvis piezīmēja. Viņš acīmredzot jutās nobažījies, ka pienācis pārāk tuvu pie civilizētās pasaules.
— Pareizi, zēn, šo ezeru nav redzējuši ne divdesmit balto. Taču divdesmit īsti robežnieki — mednieki, traperi, izlūki un citi tādas pašas sugas ļaudis — var pastrādāt lielus nedarbus, ja vien grib. Zvērkāvi, tas būtu man smags trieciens, ja tagad, pēc sešu mēnešu prombūtnes, es sastaptu Džūditu jau apprecējušos.
Читать дальше