Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Ja tā, Nerimša, tad šī ir skola, kas atkal apskaidros viņas prātu. Bet kas ir tas — tieši mums pretī, pašā ūdens vidū? Sala nevarētu būt tik maza, un laiva nav tik liela.

— Lepņi no fortiem to sauc par Bizamžurkas cietoksni. Vecais Toms vīpsnā vien, dzirdot, ka viņu dēvē par Bizam- žurku; un šī pasauka viņam īsti piedien. Šis miteklis ir nekustīgs. Ir vēl otrs — peldošs, pārvietojams pa ezeru. Saka, peldošais miteklis esot Noasa Šķirsts. Es gan pats nezinu, ko tas nozīmē.

— Šos vārdus, Nerimša, būs ienesuši misionāri, ko esmu dzirdējis lasām un runājam par Noasu. Viņi stāsta, ka senāki visu zemi esot pārklājis ūdens; Noass uztaisījis kuģi jeb, kā to dēvē, šķirstu un īstajā laikā kopā ar saviem bērniem iekāpis tanī un paglābies. Daži delavēri tic šim nostāstam, citi ne. Bet mēs abi esam baltie, un mums pie­klājas ticēt.. . Vai redzi ar to šķirstu?

— Tas droši vien aizpeldējis uz dienvidiem vai noenku­rojies kādā līcī. Mūsu laiva ir jau ūdenī, un pēc piecpa­dsmit minūtēm mēs ar savām mentēm būsirņ aizīrušies līdz cietoksnim.

Pēc šī mājiena Zvērkāvis palīdzēja biedram ielikt lietas; abi robežnieki tūlīt ielēca vieglajā tāss laivā un spēcīgi atgrūda to astoņus — desmit rodus 15 no krasta. Nerimša nosēdās pakaļgalā, Zvērkāvis iekārtojās priekšā, un laiva, lēnu, bet neatlaidīgu vēzienu dzīta, slīdēja pa rāmo ūdens klajumu uz dīvaino celtni, ko Mārčs bija godinājis par Bizamžurkas cietoksni. Abi vīri lāgu lāgiem pārtrauca airēšanu un raudzījās apkārt, kad atklājās citāda aina un viņi varēja tālāk ieskatīties ezera lejgalā vai labāk aplū­kot mežainos kalnus. Mainījās pauguru apveidi un līču līnijas; ieleja dienvidos pletās plašāk, nekā viņi bija redzē­juši sākumā; un visa zeme šķita rotājusies zaļā svētku tērpā.

— Sis skats sasilda sirdi! — Zvērkāvis iesaucās, kad viņi apstājās ceturto vai piekto reizi. — Ezers, liekas, ra­dīts, lai mēs varētu dziļāki ielūkoties dižajos mežos. Tā­tad, Nerimša, tu saki, ka šim krāšņumam nav likumīga īpašnieka.

— Neviena, ja atskaita karali, puis. Tam varbūt ir kaut kādas tiesības uz šo vietu, bet tas atrodas tik tālu, ka tā prasības nekad netraucēs veco Tomu Hateru, kas sagrābis šo ezeru un laikam arī paturēs, kamēr viņa acis platas. Viņš nav skvoters 16 , jo nedzīvo uz zemes. Es Tomu saucu par peldoni.

— Es apskaužu šo cilvēku! Zinu, ka tas nav labi, un cenšos nomākt šīs jūtas, taču apskaužu viņu. Tikai ne­domā, Nerimša, ka es kāroju stāties viņa vietā, tas man nenāk ne prātā. Tomēr nespēju apspiest mazu skaudību. Tās ir dabiskas jūtas, un arī vislabākie cilvēki izturas da­biski un dažreiz ļauj vaļu šādām jūtām.

— Tev vienīgi vajag apprecēt Hetiju, lai mantotu pusi no šī īpašuma, — Nerimša nosmējās. — Meiča ir glīta. Ja māsa ar savu skaistumu neaizēnotu viņu, Hetija izska­tītos pat daiļa. Turklāt Hetijai ir tik īss prātiņš, ka tu viņu viegli iemācīsi uz visu raudzīties ar tavām acīm. Ja atbrī­vosi veco Tomu no šīs nastas, es galvoju, ka dabūsi savu tiesu no katra zvēra, ko nokniebsi ne tālāk par piecām jū­dzēm no šī ezera.

— Vai te ir daudz medījumu? — Zvērkāvis pēkšņi ieprasījās, nepievērsis Mārča zobgalībām nekādu lielo uzmanību.

— Papilnam. Šeit tie gandrīz nemaz nav šauti, un tra- peri tikai reizi pa reizei uzklīst šinī rajonā. Es pats būtu retāk stilbojis šurp, ja bebri nevilktu uz vienu pusi un Džūda uz otru. Vairāk nekā simt Spānijas dolāru esmu pē­dējos divos gados zaudējis šīs meitenes dēļ; tomēr nespēju pārvarēt vēlēšanos atkal palūkoties viņas sejā.

— Nerimša, vai sarkanādaiņi bieži rādās pie šī ezera? — jautāja Zvērkāvis, kam bija pašam sava domu gaita.

— Tie nāk un iet; dažreiz pulciņiem, citreiz pa vienam. Acīmredzot šis apgabals nepieder atsevišķai iezemiešu cil­tij, tāpēc kritis Hatera cilts rokās. Vecais vīrs man stāsta, ka daži gudrinieki mēģinājuši izglaimot no mohokiem īpa­šuma aktu, lai dabūtu no kolonijas tiesības uz šo zemi, bet nekas neesot iznācis, jo neesot atradies neviens, kam būtu pa spēkam šāds darījums. Mednieki joprojām var pēc sirds patikas klejot pa šiem mūžamežiem.

— Jo labāki, Nerimša, jo labāki. Ja es būtu Anglijas karalis, ikkatrs, kas bez sevišķas vajadzības pēc būvmate­riāla nocirstu kauc vienu no šiem kokiem, tiktu izraidīts tuksnesīgā malienes kaktā, kur nekad nav mituši četr­kājaini dzīvnieki. Nudie, esmu priecīgs, ka man ar Cin- gačguku jāsatiekas pie šī ezera; savu mūžu neesmu skatī­jis tādu brīnišķīgu ainu.

— Tas tāpēc, ka tik ilgi esi dzīvojis pie delavēriem, kuru zemē nav ezeru. Tālāk uz ziemeļiem un rietumiem šādu ūdeņu, cik patīk. Tu esi vēl jauns un droši vien tos redzēsi… Jā, Zvērkāvi, ezeru ir daudz, bet nav otras Džūditas Hateres.

Par atbildi uz šo piezīmi biedrs pasmaidīja un pēc tam iemērca savu airi ūdenī, it kā juzdams līdzi mīlētājam, kas steidzas. Abi īrās sparīgiem vēzieniem, un simt jardu no cietokšņa, kā Nerimša mēdza saukt Hatera celtni, viņi atkal apstājās. Džūditas pielūdzēja nepacietība atslāba, jo viņš nomanīja, ka patlaban nav neviena mājās. Šī jaunā atelpa deva Zvērkāvim iespēju aplūkot īpatnējo būvi, ku­ras konstrukcija bija tik neparasta, ka ir vērts to aprakstīt sīkāk.

Bizamžurkas cietoksnis, kā šo mitekli bija asprātīgi no­saucis kāds jautrīgs virsnieks, stāvēja ezerā krietnu ceturt- daļjūdzi no tuvākā krasta. Citās pusēs ūdens aizsniedzās daudz tālāk — jūdzes divas uz ziemeļiem un nepilnu, var­būt pat veselu jūdzi uz austrumiem. Tā kā neredzēja ne mazākās saliņas un Zvērkāvis jau bija izdibinājis, ka ezers ir stipri dziļš, viņam gribot negribot vajadzēja lūgt paskaidrojumus, jo celtne balstījās uz pāļiem, un zem tās skalojās ūdens. Mārčs apmierināja biedra ziņkāri, pastās­tīdams, ka no šejienes dažu simtu jardu garumā aizstiep­joties ziemeļu un dienvidu virzienā šaurs sēklis, kurš tikai šinī vietā atrodoties sešas — astoņas pēdas zem līmeņa un kurā Haters uz pāļiem uzcēlis savu mitekli, lai varētu justies drošībā.

— Indiāņi un baltie mednieki veco puiku trīs reizes izsvilināja no mājas. Viņš zaudēja savu vienīgo dēlu kādā kautiņā ar sarkanādaiņiem un kopš tā laika pieķēries ūde­nim, lai rastu patvērumu. Uzbrucējiem vajadzētu braukt šurp ar laivu, un laupījuma un skalpu dēļ diezin vai būtu vērts dobt vienkočus. Turklāt nemaz nevar zināt, kurš kuru pieveiktu, ja šāds ļembasts ietu vaļā, — vecajam To­mam ieroču un munīcijas netrūkst, un, kā pats redzi, cie­toksnis labi sarga no lodēm.

Zvērkāvis kaut ko zināja par kara mākslu robežjoslā, lai gan viņam pašam līdz šim nebija gadījies dusmās pa­celt roku pret cilvēku. Viņš saprata, ka Mārčs nav pārspī­lējis — šī pozīcija patiešām bija izdevīga no militārā vie­dokļa, jo uzbrucējiem trūktu aizsega un ielenktie viņus va­rētu labi ņemt uz grauda. Arī koka būves konstrukcija liecināja par izdomu, un šinī mājā aizstāvēties bija daudz vieglāk nekā tanīs baļķu būdās, kas parastas robežjoslā. Sānu un galu sienas bija celtas no resniem, apmēram de­viņas pēdas gariem priežu stumburiem, kas slieti stāvus, nevis likti guļus, kā parasts šinī zemē; baļķiem bija aptēs­tas trīs puses un galā izveidotas lielas rēdzes. Uz pāļu galiem bija nostiprināti masīvi gulšņi ar aptēstu augšējo pusi un tanī izkalta grope, kurā ielaistas statenisko baļķu apakšējās rēdzes. Tāds pats savienojums turēja kopā plātņu sijas ar statņu augšgaliem. Stūros gan plātņu sijas, gan gulšņi bija stingri salaisti un sastiprināti. Grīdai bija izmantoti mazāki aptēsti baļķi, bet jumts blīvi sasliets no vieglām kārtīm un rūpīgi nosegts ar mizu. Tik asprātīgi bija uzcelta šī māja, kam iespējams piekļūt vienīgi pa ūdeni. Cits pie cita cieši piedzītie statņi veidoja sienas, kas pašās plānākajās vietās bija divas pēdas biezas un ko va­rēja sagraut tikai neatlaidīgas cilvēka rokas vai ilgs laiks. Ēkas āriene izskatījās rupja un nelīdzena, jo baļķi nebija viena resnuma, bet iekšā sienu un grīdas gludais tēsums atbilda tiklab lietderības,'kā glītuma prasībām. Katrā ziņā jāpiemin arī cietokšņa skurstenis, uz kuru Nerimša vērsa biedra uzmanību, pastāstīdams, kā tas celts. Par materiālu esot noderējis biezs, pienācīgi sagatavots māls, kas 110 apakšas likts klūgu pinuma veidnē, ik pēc pāris pēdām |aujot tam sacietēt. Kad bijis uzmūrēts un ar balstiem nodrošināts viss skurstenis, tad iekurta strauja uguns, kas uzturēta, līdz māls apdedzis gandrīz kā ķieģelis. Sis darbs bijis grūts un neesot īsti labi padevies. Taču plaisas pie- ziestas ar svaigiem māliem, un galu galā iznācis stiprs pavards un skurstenis. Pavards stāvot uz baļķu grīdas, ko tanī vietā balstot papildu pālis.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x