Abi robežnieki bija vēl jauni. Nerimšam varēja dot divdesmit sešus — divdesmit astoņus gadus, un Zvērkāvim nebija ne tik. Nav vajadzības sīki aprakstīt viņu tērpu, varbūt vienīgi jāpiezīmē, ka tas bija lielākoties darināts no briežādas un raksturīgs cilvēkiem, kas savu dzīvi pavada bezgalīgos mežos civilizēto rajonu pierobežā. Taču Zvērkāvja apģērbs un it sevišķi viņa ieroči un piederumi lika noprast, ka īpašniekam rūp smalkums un daiļums. Viņa šautene bija tīra un spodra, medību dunča spalu klāja glīti iegriezumi, pulvera ragu greznoja viegli ierie- vinātas pieskanīgas emblēmas, un ložu somu rotāja vam- pums 8 . Turpretī Harijs Nerimša aiz iedzimtas nevīžības vai slepenas apziņas, ka viņa ārienei nav vajadzīgi mākslīgi izskaistinājumi, bija tērpies nevērīgi un nolaidīgi, it kā justu augstmanīgu nicināšanu pret tādiem nenozīmīgiem piedēkļiem, kādi ir apģērbs un izrotājumi. Likās, šī dabiskā, nievīgā vienaldzība vēl vairāk izcēla Nerimšas skaisto augumu, viņa dižo stāvu.
— Nu, Zvērkāvi, ķeries klāt un pierādi, ka tev ir dela- vēra vēders, ja sakies baudījis delavēru skolu! — Nerimša iesaucās un par priekšzīmi nokoda tādu gaļas gabalu, ar kādu eiropiešu zemniekam pietiktu visai maltītei. — Ķeries klāt, puis, un ar zobiem pierādi šai nelaimīgajai briežu mātei, ka esi vīrs, tāpat kā esi to darījis ar šauteni.
— Ko niekus, Nerimša, nevajag daudz vīrišķības, lai nošautu briežu māti; turklāt šinī laikā tā jāsaudzē. Pumu vai lūsi — jā, tos gan nevar tik viegli nolikt gar zemi, — otrs atteica, gatavodamies sekot biedra uzaicinājumam. — Delavēri mani iesauca par Zvērkāvi ne tik daudz drošsirdības kā "skadru acu un veiklu kāju dēļ. Kurš katrs mīkstpēdiņš laikam nevarēs nomedīt briedi, taču visādā ziņā to pieveiks arī cilvēks bez sevišķas drosmes.
— Delavēri paši nav nekādi varoņi, — Nerimša noņurdēja ar pilnu muti. — Citādi viņi nebūtu ļāvušies, lai mingi, šitie vazaņķi, viņus pataisa par meitiešiem.
— To visu pārprot, aplam iztulko, — Zvērkāvis dedzīgi iebilda, jo viņš bija tikpat uzticams draugs, cik viņa biedrs bīstams ienaidnieks. — Mingi izplata pa mežiem savus melus un ačgārni saprot vārdus un līgumus. Esmu dzīvojis kopā ar delavēriem desmit gadus un zinu, ka īstajā brīdī tie neparāda mazāk vīrišķības kā citi.
— Paklau, Zvērkāvi, ja nu esam uzņēmuši šādu valodu, mēs varētu vaļsirdīgi parunāt kā vīrs ar vīru. Atbildi uz vienu jautājumu. Kā izrādās, no tavām lodēm kritis ne mazums zvēru, ja esi iesaukts tādā vārdā. Saki — vai esi kādreiz nokniebis arī cilvēku? Vai tev gadījies šaut uz ienaidnieku, kas tāpat spēj plaucēt pretī?
No jaunekļa skaidrajiem vaibstiem varēja viegli manīt, ka, izdzirdējis šo jautājumu, viņš pārdzīvo īpašu iekšēju cīņu, kurā sastopas kauns un pašcieņa. Tomēr šī sadursme bija īsa, un godīgums guva virsroku pār augstprātību un dižošanos, kas ir parasta robežjoslā.
— Jāatzīstas, ne reizes, jo nav bijis iemesla, — Zvērkāvis atbildēja. — Kamēr uzturējos pie delavēriem, viņi dzīvoja mierīgi, un, man domāt, cilvēkam drīkst dzīvību laupīt tikai godīgā un cildenā karā.
— Brīnums gan! Vai tu nekad neesi pieķēris kādu zelli zogam kažokzvērus no taviem slazdiem un pats izrēķinājies ar viņu, lai aiztaupītu miertiesnešiem darbu un nelietim prāvas izdevumus?
— Neesmu trapers 9 , Nerimša, — jauneklis lepni attrauca. — Es iztiku sev sagādāju ar šauteni un starp Hud- zonu un Svētā Labrenča upi varu šaušanā mēroties ar katru vīrieti manā vecumā. Es nekad nepiedāvāju ādu, kuras galvā nebūtu vēl viens caurums bez tiem, ko daba domājusi redzēšanai un elpošanai.
— Tu esi krietns mednieks, tur nav vārdam vietas, bet kļūsti melns un maziņš, ja runa par skalpiem un slēpņiem. Šaut no slēpņa uz indiāni — tas nozīmē lietot viņa paša paņēmienu. Turklāt mums tagad rīcības brīvību dod tas, ko tu sauc par likumīgu karu. Jo drīzāk nomazgāsim šo kauna traipu no mūsu sirdsapziņas, jo ciešāks būs mums miegs; un gulēsim mierīgāk pat tad, ja zināsim, ka tikai viens no ienaidniekiem vairs neložņā pa mežu. Netij, es nedomāju ilgi saieties ar tevi, ja tu, draugs, neņemsi uz grauda arī divkājainos zvērus.
— Kā liekas, mūsu ceļojums drīz būs galā, cienījamais Alārč; ja gribi, varam šķirties šovakar. Mani gaida draugs, kas nekaunēsies biedroties ar tādu, kurš nav nogalējis savu tuvāko.
— Nez kāds vējš to delavēru slamstu atpūtis tik agri šinī gadalaikā, — Nerimša sevī noņurdēja nievīgi un neuzticīgi. — Kā tu teici? Kur tev jāsatiekas ar jauno virsaiti?
— Ezera lejgalā, pie mazas, apaļas klints, kur, kā man sacīja, mēdz sapulcēties indiāņu ciltis noslēgt līgumus un aprakt savus kara cirvjus 10 . Esmu bieži dzirdējis delavē- rus pieminam šo klinti, taču man pašam šī klints un ezers nav pazīstami. Mingi un mohikāņi šo novadu uzskata par savu; tas viņiem ir kopējs, un miera laikā abas ciltis te zvejo un medī. Kā būs kara laikā — to tikai dievs zina.
— Kopējs! — Nerimša izsaucās un skaļi iesmējās. — Es gribētu dzirdēt, ko Peldošais Toms Haters sacītu par to. Viņš ezeru uzlūko par savu īpašumu, jo tas jau piecpadsmit gadus bijis viņa valdījumā. Liekas, bez kautiņa viņš ezeru neatdos ne mingiem, ne delavēriem.
— Ko teiks par šādu strīdu kolonijā? Šī zeme nevar būt bez saimnieka. Kungi sadalījuši savā starpā arī tādus neskartus novadus, kur paši nemaz neiedrošinās rādīties, lai uzmestu acis saviem īpašumiem.
. — Tā varbūt noticis citur, nevis šinī pusē, Zvērkāvi. Ja atskaita dievu, nevienam nepieder ne pēdas no šīs zemes. Spalva nekad nav pieskārusies papīram, lai nodrošinātu kadam tiesības uz šejienes pakalniem vai ielejām. To esmu vairākkārt dzirdējis no vecā Toma. Viņš te esot vienīgais noteicējs, un, ko Toms uzlūko par savu, to viņš laikam gan paturēs.
— Pēc taviem vārdiem, Nerimša, Peldošais Toms ir savāds cilvēks; viņš nav ne mings, ne delavērs, ne bālģīmis. Neparasti tas, ka šeit, robežjoslā, viņš saimnieko jau tik ilgi. Pastāsti par Toma dzīvi: kāds viņš ir pēc dabas?
— Nu, pēc dabas viņš vairāk līdzinās bizamžurkai nekā cilvēkam, jo dara tai paka). Daži domā, ka jaunībā viņš dzīvojis savā vaļā uz sāļā ūdens un rīkojies kopā ar Kidu, kas jau ilgi pirms mūsu dzimšanas un sapazīšanās pa- karts par kuģu aptīrīšanu; vēlāk Toms atkūlies te, domādams, ka pāri kalniem karaļa kreiseri netiks un mežos viņš varēs mierīgi papriecāties par salaupīto mantu.
— Viņš maldās, Nerimša, dikti maldās. Cilvēks nekur nevar mierīgi priecāties par salaupītu mantu.
— Ar Tomu laikam būs savādāk. Esmu pazinis gan tādus, kas spēja šo prieku baudīt tikai jautrā sabiedrībā, gan ari tādus, kas savu laupījumu vismīļāk baudīja, nolīduši klusā kaktā. Dažiem ir nemierīgs prāts, ja viņi nav laupījuši, citiem — ja laupījuši. Šinī ziņā cilvēka daba ir ērmota. Bet vecais Toms, kā rādās, nav ne šāds, ne tāds, jo viņš ar savām meitām pavisam mierīgi un omulīgi bauda salaupītos labumus — ja tādi ir — un pēc jauniem netīko.
— Jā, viņam ir meitas. Delavēri, kas šeit medījuši, stāstīja par šīm jaunavām. Vai māte viņām ir?
— Kādreiz bija. Nu jau pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš tā mirusi un nogrimusi.
— Ko? — Zvērkāvis izbrīnījies attrauca, pavērdamies biedrā.
Читать дальше