— Zini ko, draugs Natenjel, — sacīja Nerimša, kas bija apstājies un pievērsies biedram, lai viņa vārdi atstātu lielāku iespaidu, — ja kāds tic visam labajam, ko citi iedomājas stāstīt par sevi, šim cilvēkam var rasties maldīgs uzskats, ka tie ir daudz pārāki nekā viņš pats. Sarkanādaiņi ir īsti mutes varoņi, un, manuprāt, krietna puse indiāņu nostāstu nav nekas cits kā tikai pļāpas vien.
— Es nenoliedzu, Nerimša, ka tavos vārdos ir daļa patiesības. Zinu, ka viņi mēdz palielīties, bet tas jau viņiem ir no dabas, un būtu grēks apspiest to, ko devusi daba … Lūk! Šī ir vieta, ko tu meklē.
Pēc šīs piezīmes saruna pārtrūka, un abu uzmanību saistīja vienīgi tas, kas atradās viņu priekšā. Zvērkāvis rādīja biedram milzīgu liepu jeb — kā to sauc šinī zemē — lūku koku, kas, pienākot mūža vakaram, bija nogāzies pats aiz sava smaguma. Šī liepa, kā miljoniem citu koku, bija palikusi tur, kur nokritusi, un gadalaiki to satrupināja aizvien vairāk. Vēl liepai stalti slejoties augšup, puve bija sākusi postīt serdi, tāpat kā dažreiz cilvēka vitālos orgānus bojā slepena slimība, kaut arī viņš izskatās vesels. Mednieka skadrā acs tūlīt pamanīja gandrīz simt pēdu garā stumbra dobo vidu, un no tā un citām pazīmēm viņš secināja, ka šis ir koks, kuru Mārčs meklē.
— Jā, te ir tas, kas mums vajadzīgs! — Nerimša izsaucās, piegājis pie resgaļa un ielūkojies dobumā. — Viss saglabājies tā, it kā būtu atstāts kādas večiņas skapī. Nu, Zvērkāvi, pieliec arī tu roku, un pēc pusstundas mēs būsim uz ūdens.
Mednieks nebija divreiz lūdzams, un abi sāka nosvērti un prasmīgi rīkoties kā cilvēki, kas pieraduši pie šāda darba. Vispirms Nerimša noņēma mizas gabalus, kas sedza resgaļa dobumu un kas, pēc Zvērkāvja vārdiem, bija salikti tā, ka drīzāk piesaistītu uzmanību nekā maskētu slēptuvi, ja kādam gadītos iet garām. Pēc tam abi izvilka tāss laivu ar sēdekļiem, airiem un citām lietām, starp kurām bija arī makšķeru auklas un kāti. Laivu nepavisam nevarēja saukt par mazu, tomēr tā bija samērā viegla, un tāds stiprinieks kā Nerimša, atteicies no palīdzības, to ne tikai viegli uzdabūja plecos, bet arī pacēla neērtajā stāvoklī, kādā viņam vajadzēja to turēt.
— Ej pa priekšu, Zvērkāvi, un pašķir krūmus, — Mārčs sacīja. — Pārējo izdarīšu es.
Mednieks paklausīja, un abi vīri atstāja šo vietu. Zvērkāvis sagatavoja biedram ceļu un pēc viņa norādījumiem ieturēja pareizo virzienu. Pēc minūtēm desmit viņi piepeši izgāja saules gaismā, nu abi atradās smilšainā zemesragā, kas iesniedzās ezerā.
Nokļuvis ūdensmalā un ieraudzījis ainu, kas pēkšņi atklājās viņa skatienam, Zvērkāvis pārsteigts iekliedzās, taču klusināti un atturīgi, jo viņš bija daudz apdomīgāks un vairāk nosvērts nekā karstgalvīgais Nerimša. Aina patiešām bija lieliska, un ir vērts to īsumā aprakstīt. Vienā līmenī ar zemesmēli pletās ūdens klajums, tik rāms un dzidrs, ka atgādināja tīra kalnu gaisa slāni mežu un pauguru ietvarā. Ezers stiepās apmēram trīs līgu 14 garumā, bet platums nebija vienāds — pie minētā zemesraga tas sasniedza krietnu puslīgu un tālāk uz dienvidiem samazinājās līdz ceturtdaļlīgai. Krastu izroboja līči un daudzi zemi ragi. Ezera ziemeļgals — tas bija tuvākais — robežoja ar vientulīgu kalnu, no kura uz austrumiem un rietumiem stiepās lieknējas, viesdamas apveidos patīkamu dažādību. Taču lielākoties apvidus bija kalnains. Augsti pauguri vai zemi kalni krauji slējās no ūdens un aizņēma deviņas desmitdaļas krasta. Zemākās vietas tikai mazliet dažādoja ainavu; arī aiz lēzenākajām nokrastēm pacēlās augstienes, vienīgi attālāk.
Taču visvairāk šis dabasskats aizgrāba ar savu maigo mieru un svinīgo vientulīgumu. Šeit cilvēkam bija biedros ezera spogulis biezu mežu ietvarā un rēnas debesis. Koki auga tik kupli un blīvi, ka acs nemanīja ne laucītes, un, cik tālu skatiens sniedzās, visa zeme bija tērpusies vienā vienīgā zaļumā.. It kā augu valstij vēl nebūtu diezgan ar tādu pilnīgu uzvaru, koki, tiekdamies pret gaisinu, pārkārās pār pašu ezeru, un gar tā austrumkrastu ceļinieki varētu jūdzēm braukt ar laivu zem tumšu rembran- tisku hemloku, drebošu apšu un skumīgu priežu zariem. Cilvēka roka vēl nebija izkropļojusi un pārveidojusi šo saules gaismas aplieto pirmatnīgo peizāžu — diženu un brīnišķīgu meža ainavu, ko apdvesa jūnija smaržas un skaistināja plašais ūdens klaids.
— Lieliski! Cēli! Cilvēks top labāks, uzlūkojot šādu vietu! — Zvērkāvis, atspiedies uz šautenes, iesaucās, raudzīdamies pa labi un pa kreisi, uz ziemeļiem un dienvidiem, augšup un lejup — kurp vien viņa skatiens varēja vērsties. — Es redzu, pat sarkanādaiņa roka nav aiztikusi nevienu koku. Nerimša, tavai Džūditai jābūt tiklai un krietnai jaunavai, ja viņa, kā tu saki, nodzīvojusi pusi sava mūža tādā laimīgā malā.
— Skaidra patiesība. Tomēr meičai ir savi untumi. Visu laiku viņa nav te nodzīvojusi, jo vecais Toms, pirms to pazinu, mēdzis pavadīt ziemas kolonistu ciematos vai fortu lielgabalu apsardzībā. Nē, nē. Džūda aizguvuši netikumus no kolonistiem un it īpaši no tiem švītīgajiem virsniekiem.
— Ja tā, Nerimša, tad šī ir skola, kas atkal apskaidros viņas prātu. Bet kas ir tas — tieši mums pretī, pašā ūdens vidū? Sala nevarētu būt tik maza, un laiva nav tik liela.
— Lepņi no fortiem to sauc par Bizamžurkas cietoksni. Vecais Toms vīpsnā vien, dzirdot, ka viņu dēvē par Bizam- žurku; un šī pasauka viņam īsti piedien. Šis miteklis ir nekustīgs. Ir vēl otrs — peldošs, pārvietojams pa ezeru. Saka, peldošais miteklis esot Noasa Šķirsts. Es gan pats nezinu, ko tas nozīmē.
Читать дальше