Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Un tagad, Zvērkāvi, — Džūdita sacīja, —• jūs re­dzat, ka esmu iededzinājusi lampu un nolikusi būdā. Tā esam darījuši vienīgi ievērojamos gadījumos, un es uzskatu, ka šī nakts ir vissvarīgākā manā mūžā. Vai jūs nāktu man līdzi un palūkotos, ko gribu jums rādīt, un uz­klausītu mani?

Mednieks mazliet izbrīnījās, taču neko neiebilda, un abi drīz bija šķirsta istabiņā, kur dega minētais gaismeklis. Lādei blakus bija nolikti divi ķeblīši, uz trešā stāvēja lampa, un turpat tuvumā atradās galds, kur sakraut da­žādās lietas, ko ņemtu ārā. Šos priekšdarbus nosacīja mei­tenes drudžainā nepacietība, viņa nevarēja pieļaut nekādu aizkavēšanos, ko spēja novērst. Pat visas atslēgas bija noņemtas, un vajadzēja tikai pacelt smago vāku, lai at­klātos ilgi slēptie dārgumi.

— Es pa daļai saprotu, ko tas viss nozīmē, — Zvērkā­vis teica, — jā, pa daļai saprotu. Bet kāpēc te nav Heti­jas? Tā kā Tomass Haters ir miris, arī viņai pieder šie retumi un jābūt klāt, kad tos atsedz un pārkravā.

— Hetija guļ, — Džūdita pasteidzās ar atbildi. — Par laimi, viņu nevaldzina grezni tērpi un citas bagātības. Pie tam viņa šovakar man par labu atteicās no savas daļas, tā ka varu ar lādes saturu darīt, ko gribu.

— Vai nabaga Hetiju var klausīt šinī ziņā, Džūdit? -— godprātīgais jauneklis pajautāja. — Nepieņemt dāvanas, ja devēji paši nezina, kāda tām vērtība, — tas ir labs un taisnīgs likums; un ar tiem, kuru garu dievs gauži piemeklējis, jāapietas tikpatās rūpīgi kā ar bērniem, kas vēl nav pieauguši prātā.

Džūdita aizvainojās, ka šādu pārmetumu dzirdējusi no Zvērkāvja; un viņa sajustu daudz asāku dzēlienu, ja vi­ņas sirdsapziņa nebūtu gluži mierīga — viņa neperināja nekādu netaisnību pret paļāvīgo, garā vājo māsu. Sinī brīdī Džūditai tomēr neklājās dusmoties, un viņa apspieda acumirklīgās jūtas, vēlēdamās sasniegt mērķi, ko bija sev spraudusi.

— Hetija necietīs, — Džūdita lēnīgi sacīja. — Viņa zina ne vien to, ko taisos darīt, bet arī to, kāpēc tā darīšu. Tamdēļ apsēdieties, paceliet lādes vāku, un šoreiz mēs tiksim līdz tās dibenam. Es būšu sarūgtināta, ja tad ne­atradīsim neko tādu, kas vēsta par Tomasu Hateru un manu māti.

— Kāpēc par Tomasu Hateru, nevis jūsu tēvu, Džūdit? Mirušos vajag godāt tāpatās kā dzīvos!

— Man jau sen šķita, ka Tomass Haters nav mans tēvs, kaut arī domāju, ka viņš varētu būt—Hetijas tēvs; bet ta­gad zinām, ka viņš nav tēvs nevienai no mums. To viņš pateica savā pēdējā stundā. Esmu pietiekami veca, lai at­cerētos dzīvi, kas bija labāka par to, ko esam redzējušas uz šī ezera, kaut arī šīs atmiņas tā nobālējušas, ka mana bērnība liekas sapnis.

— Sapņi ir slikti padomdevēji, ja runa par īstenību, Džūdit, — mednieks pamācīgi atbildēja. — Nesaistāt ar sapņiem nekādas iedomas un cerības, kauč gan esmu pa­zinis dažu labu virsaiti, kas tos uzskata par noderīgiem.

— Priekšdienās es neko negaidu no tiem, labais draugs, bet man gribot negribot jāatceras, kas bijis. Taču šādas runas ir liekas, ja pusstundas laikā mēs varbūt izdibinā­sim visu, ko vēlos zināt, vai pat vēl vairāk.

Zvērkāvis saprata meitenes nepacietību, viņš apsēdās un sāka atkal ņemt ārā dažādās lietas, kas bija noglabā­tas lādē. Zināms, visi priekšmeti, kas bija agrāk apskatīti, atradās savās vecajās vietās; tie nu izraisīja stipri mazāku interesi un mazāk piezīmju nekā tad, kad tos cēla gaismā iepriekšējo reizi. Pat Džūdita vienaldzīgi nolika sānis krāšņo brokāta tērpu, jo tagad viņa tiecās uz mērķi, kas daudz augstāks par tukšas godkāres apmierināšanu, un nepacietīgi gaidīja, ka piekļūs pie apslēptajiem, vēl nezi­nāmajiem dārgumiem.

— Tas viss jau redzēts, un to vairs netaisīsim vaļā, — viņa sacīja. — Bet sainis, uz kura turat roku, Zvērkāvi, mums ir jauns, un mēs ielūkosimies tanī. Kaut dievs dotu, ka šī saiņa saturs nabaga Hetijai un man varētu pavēstīt, kas īsti esam!

— Ak, ja daži saiņi spētu runāt, tie varētu izpaust brī­numainus noslēpumus, — jauneklis atbildēja, pie tam riti­nāja vajā rupja audekla gabalu, lai iztītu vīstokli, ko bija nolicis uz ceļiem. — Sis laikam gan nepieder pie tādas sugas, jo ir pavisam tikai karogs, lai gan nemāku sacīt, kādas valsts.

— Tas tomēr kaut ko nozīmē, — Džūdita izmeta. — At- tiniet to plašāk, lai varam redzēt krāsas.

— Nu, man žēl leitnanta, kam jāceļ plecā šis palags un ar to jāmaršē pārgājienos. Tas taču ir tik liels, Džūdit, ka iznāktu savs ducis karogu, ar kuriem karaja virsnieki tā dižojas. Tas varētu būt nevis leitnanta, bet ģenerāļa ka­rogs!

— Tas varētu plīvot uz kuģa, Zvērkāvi; es z'inu, ku­ģiem ir karogi. Vaf neesat dzirdējis baismus stāstus, ka Tomasam Hateram kādreiz bijis sakars ar tiem, ko sauc par bukaniem 42 ?

— Par bukganiem? Nē, nē, pirmā dzirdēšana, ka viņš pazinis tādus ļaužus. Tiesa, Harijs Nerimša man stāstīja, Tomass Haters tiekot turēts aizdomās, ka agrāki viņš esot kauč kādīgi pinies ar jūras laupītājiem; bet, nudie, Džū­dit, ja tās apstiprinātos, jūs nepavisam nejustu gandarī­jumu, jo šis cilvēks ir bijis jūsu mātes vīrs, lai arī nav bijis jūsu tēvs.

— Es izjutīšu gandarījumu, ja uzzināšu, kas esmu, un varēšu izskaidrot savas bērnības sapņus. Manas mātes vīrs! Jā, tas droši vien viņš bija, kaut arī mirstīga cilvēka prāts nespēj aptvert, kāpēc tāda sieviete kā viņa izgājusi pie tāda vīra. Jūs neesat redzējis manu māti, Zvērkāvi, un nevarat iedomāties, kāda milzīga atšķirība bija starp vi­ņiem abiem.

— Tādi gadījieni tomēr ir; jā, tas patiešām atgadās, kauč ari neapjēdzu, kāpēc tas tā. Esmu dažkārt redzējis, ka visnegantākajiem karavīriem ir pašas lēnīgākās sievas ciltī, bet klusi un rāmi indiāņi apņēmuši īstas dusmu pūces.

— Tas tā nebija, Zvērkāvi, tā nu nebija. Ak! Ja pierā­dītos, ka … nē, es nevaru vēlēties, kaut viņa nebūtu bijusi Tomasa Hatera sieva. Neko līdzīgu neviena meita nevar novēlēt savai mātei! Bet tagad turpināsim apskati; parau­dzīsim, kas atrodas tanī stūrainajā sainī.

Zvērkāvis paklausīja. Viņš iztina mazu, skaisti nostrā­dātu ceļasomu. Tā bija aizslēgta. Veltīgi izmeklējušies slēdzeni, abi nolēma uzlauzt atslēgu. Zvērkāvis to ātri izdarīja, likdams lietā kādu dzelzs rīku, un izrādījās, ka ceļasomiņa ir gandrīz pilna ar papīriem. Tanī bija daudz vēstuļu, daži manuskriptu fragmenti, kā arī piezīmes, rē­ķini un līdzīgi dokumenti. Vanags neuzklūp vistai .strau­jāk, kā Džūdita metās sagrābt slēpto ziņu atradni. Viņas izglītība, kā lasītājs droši vien nopratis, bija daudz aug­stāka par viņas sabiedrisko stāvokli. Ar iemaņu, ko devusi skola, un alkanumu, ko nosaka jūtas, viņa laida acis pār vēstuļu lappusēm. Sākumā meitene, redzams, guva apmie­rinājumu, turklāt, mēs varam piebilst, pamatotu, jo mī­lestībā un sirdsskaidrībā rakstītās vēstules darīja viņu lepnu uz cilvēkiem, kuri, kā pati gluži dibināti domāja, bija ar viņu vienoti ciešām asinsradniecības saitēm. Taču mēs neesam sprauduši mērķi sniegt šis vēstules vārdu pa vārdam, mēs tikai galvenos vilcienos atstāstīsim saturu, un šis uzdevums vislabāk veicams, aprakstot, kādu iespaidu tās atstāja uz šo kārīgo lasītāju — uz viņas iztu­rēšanos, ārieni un jūtām.

Kā jau teicām, Džūdita guva gandarījumu no vēstulēm, ko skatīja vispirms. Mīloša un saprātīga māte bija rakstī­jusi meitai, kuras vēstuļu gan trūka, taču par tām varēja lielā mērā spriest pēc mātes atbildēm. Tur, starp citu, bija pamācības un brīdinājumi, un Džūdita juta asinis kāp­jam deniņos un aukstus drebuļus ejam pār kauliem, kad viņa lasīja vēstuli, kurā māte diezgan vēsi aizrādīja, ka meitai neklājas atļauties tuvas attiecības — kādas acīm­redzot bija pieminētas pēdējās vēstulē — ar virsnieku, kas «atbraucis no Eiropas un diezin vai domā iestāties liku­mīgā laulībā Amerikā». Dūrās acīs, ka visi paraksti bija rūpīgi nogriezti un cilvēku vārdi tekstā cītīgi izkasīti. Sa­skaņā ar tālaika paražu visas vēstules atradās aplok­snēs — taču trūka adrešu. Lapas tomēr bija saglabātas ar lielu rūpību, un lasītājai šķita, ka uz dažām manāmas asaru pēdas. Džūdita atcerējās redzējusi īsi pirms mātes nāves šo somiņu viņas rokās un domāja, ka tā kopā ar citiem slēptiem vai aizmirstiem priekšmetiem pirmoreiz nolikta lādē, kad vēstules vairs nevarēja dzīvības devējai sagādāt ne bēdas, ne prieku.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x