Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Kas tad nu! — viņš iesaucās. — Vecais Tom, vai tie vazaņķi tevi tā piežmieguši pie grīdas, ka netiksi vairs augšā? Tiesa gan, es domāju, tu esi savaņģots, bet man nepavisam neienāca prātā, ka piedzīvosi tādu sliktu ap­iešanos.

Haters atdarīja stiklainās acis un truli vērās runātājā. Juceklīgas atmiņas sadrūzmējās vecā vīra mulsajā prātā, kad viņš uzlūkoja savu neseno biedru. Jādomā, Haters pūlējās gūt skaidrību par saviem priekšstatiem un nespēja reālo atšķirt no šķietamā.

— Kas tu esi? — viņš vaicāja čukstošā, aizsmakušā balsī, aiz vājuma nevarēdams parunāt skaļāk. — Kas tu esi? … Tu izskaties līdzīgs «Sniega» kapteiņa palīgam … Tas bija tāds pats milzis un gandrīz uzveica mūs.

— Es esmu tavs palīgs un biedrs, Peldošais Tom, taču man nav nekādas daļas gar sniegu. Tagad ir vasara, un Harijs Mārčs vienmēr atstāj šos pakalnus, kad uznāk sals.

— Es pazīstu tevi… Tu esi Steigša … Pārdošu tev skalpu! … Krietnu pieauguša cilvēka skalpu! … Cik mak­sāsi?

— Nabaga Tom! Izrādās, ka skalpu medības nepavi­sam nav ienesīgas, un es stingri apņēmos mest tām mieru un nodarboties ar amatu, kas mazāk ož pēc asinīm.

— Vai nedabūji nevienu skalpu? Manējā vairs nav … Ko jūt, kad iegūst skalpu?… Es zinu, ko jūt, kad zaudē… Liesmas laizās ap smadzenēm… Sirdi žņaudz … Nē, nē … Mārč, papriekš nogalini un tikai pēc tam skalpē.

— Ko vecais puika grib ar to sacīt, Džūdit? Izklausās, ka viņam skalpu medības apnikušas tāpat kā man. Karn- dēj esat apsējušas viņam galvu? Vai mežoņi aptaustījuši ar tomahaukiem smadzenes?

— Mežoņi viņam padarījuši to, ko viņš un jūs, Harij Mārč, tik labprāt būtu darījuši tiem. Viņam noplēsta āda ar matiem, lai saņemtu naudu no Kanādas gubernatora, kā jūs būtu plēsuši ādu hūroniem, lai saņemtu naudu no Jorkas gubernatora.

Džūdita par vari centās izlikties mierīga, taču viņas raksturs un tas, ko viņa šinī brīdī izjuta, neļāva atbildēt gluži bez rūgtuma. Hetija uzmeta māsai nosodošu ska­tienu, dzirdot šādu dzēlīgu runu.

— Tomasa Hatera meitai gan nepiedien tādi špetni vārdi, kad Tomass Haters mirst viņas acu priekšā, — Ne­rimša atcirta.

— Paldies dievam, ka neesmu Tomasa Hatera meita, lai arī mana nelaimīgā māte būtu pelnījusi nezin kādus pārmetumus!

— Neesat Tomasa Hatera meita! Džūdit, neaizliedziet veco zēnu viņa pēdējā stundā, tādu grēku dievs nekad nepiedos. Kā meita esat, ja neesat Tomasa Hatera meita?

Sis jautājums apvaldīja Džūditas dumpīgo garu; tik­dama vaļā no tēva, par kuru viņa varētu ar atvieglotu sirdi sacīt, ka nekad nav to mīlējusi, viņa neiedomāja svarīgo apstākli, ka nezina savu īsto tēvu.

— Es nevaru pateikt, kas bijis mans tēvs, Harij, — viņa atbildēja lēnīgāk. — Ceru, ka tas vismaz bijis go­dīgs cilvēks.

— Un jūs domājat, ka vecais Haters tāds nav bijis? Nu, Džūdit, es nenoliedzu, ka ir klīdušas nelāgas valodas par Peldošo Tomu; bet, kas nedabū skrambu, ja ienaid­nieks tur rokā skrāpi? Ļaunas mēles trinas arī gar mani; un pat jūs, tāda skaistule, neesat izgājusi gluži sveikā.

Kā šos vārdus uzņemtu spīvā Džūdita, kurai Mārčs ne­kad nebija paticis, — nav viegli pasakāms, jo tieši tad Haters izrādīja nepārprotamas pazīmes, ka viņa pēdējais brīdis ir tuvu. Džūdita un Hetija bija stāvējušas pie savas mātes nāves gultas, viņas zinaja, kā sākas krīze, un aiz­vainojuma atēna vecākās māsas sejā izgaisa. Haters at­vēra acis un taustījās ar roku apkārt — viņš vairs nere­dzēja. Drīz viņa elpa kļuva gārdzoša, uz brītiņu tā pavi­sam apsīka; pēc tam sekoja pēdējā garā nopūta, ar kuru, kā domā, dvēsele atstāj miesu. Viņa pēkšņā nāve apklu­sināja strīdu.

Diena aizritēja bez traucējumiem; kaut arī hūroni bija dabūjuši vienu laivu, viņi likās tā apmierināti ar gūtajām sekmēm, ka pagaidām nedomāja uzbrukt cietoksnim. Tam nevarētu vis droši tuvoties, jo aizstāvji apšaudītu uzbru­cējus, un šis laikam bija galvenais iemesls, kādēļ kara­darbība neatsākās. Pa to starpu notika gatavošanās bē­rēm. Krastā apbedīt Hateru nebija iespējams, un Hetija gribēja, lai viņš gulētu blakus mātei ezerā. Meitene at­gādināja, ka viņš kādreiz pats esot ezeru nosaucis par ģimenes kapiem, un laimīgā kārtā viņas vēlēšanos nedzir­dēja māsa, kas nepārvaramā sašutumā būtu pretojusies šādam nodomam. Bet Džūdita neiejaucās šinīs priekšdar­bos, un viss vajadzīgais tika veikts bez viņas ieteikuma un ziņas.

Šai vienkāršajai ceremonijai izvēlējās saulrieta stundu, un nevarētu izraudzīties vairāk piemērotu laiku un vietu, ja būtu jāizdara pēdējais pakalpojums arī skaidrai un lēn­prātīgai dvēselei. Nāvei piemīt kaut kas noslēpumains un svinīgi cēls, tā ka dzīvie uzlūko ar zināmu bijību ikviena cilvēka mirstīgās atliekas: visas pasaulīgās attieksmes ir izbeigušās. Uzzinājusi, ka viss sagatavots, Džūdita, pa­klausot māsas lūgumam, izgāja priekšdurvē, un tad viņa pirmoreiz redzēja, kas darīts. Līķis atradās platdibenē; tas bija ietīts palagā, kurā ievīstīti arī pavarda akmeņi krietnu simt mārciņu kopsvarā, lai mirušo nogremdētu. Nekādi citi sagatavošanas darbi nelikās vajadzīgi, kaut gan Hetija turēja padusē savu bībeli.

Kad visi bija iekāpuši šķirstā, šis neparastais miteklis sakustējās, lai aizvestu savu īpašnieku uz viņa pēdējo mājokli. Airēja Nerimša. Viņa spēcīgajām rokām lielie airi bija kā radīti, viņš īrās bez piepūles un tik prasmīgi, ka delavēram atlika vienīgi noskatīties. Šķirsta gaitai piemita kaut kas no bēru procesijas cēlā svinīguma, airi iegrima ritmiski, platdibene virzījās lēni un vienmērīgi. Arī rāmā apkārtējā ainava likās skaisti pieskaņota cere­monijai, kas allaž vedina domāt par dievu. Spoguļainajā ezerā neņirbēja ne vilnītis, un mežu plašā panorāma skumjā riintībā šķita vērojam šo pēdējo gaitu. Džūdita bija aizkustināta līdz asarām, un pat Nerimša jutās sa­traukts, īsti nezinadams, kāpēc. Hetija saglabāja ārēju mieru, taču bija apbēdināta daudz dziļāk par māsu. Dvesma bija nopietna, uzmanīga un ieinteresēta; viņa pirmo reizi redzēja tādas īpatnējas bēres, lai gan bija bieži skatījusies, kā apbedī bālģīmjus; kaut arī Cingač­guks bija drūms un tāds pats acīgs, viņš palika nesa­traucams.

Hetija pildīja loča pienākumus, norādīdama Nerimšam, kurp jābrauc, lai uzmeklētu ezerā vietu, ko viņa bija iera­dusi dēvēt par mātes kapu. Lasītājs atcerēsies, ka celtne stāvēja netālu no sēkļa dienvidsmailes; tas aizstiepās gandrīz pusjūdzi uz ziemeļiem, un šī sēkļa tālākajā galā Hateram bija labpaticies apglabāt savas sievas un dēla mirstīgās atliekas. Tagad viņu pašu veda uz turieni, lai noguldītu tiem blakus. Šo vietu Hetija parasti atrada, va­doties pēc dažiem priekšmetiem krastā, taču ceļu norādīja arī cietoksnis un sēkļa aptuvenais virziens, turklāt ūdens bija tik dzidrs, ka ļāva saskatīt pat dibenu. Tādējādi mei­tene zināja ieturēt pareizo virzienu, un īstajā laikā viņa piegāja pie Mārča un pačukstēja:

— Tagad nevajag vairs airēt, Nerimša. Mēs pabraucām garām akmenim, kas redzams dibenā. Mātes kaps ir tuvu.

Mārčs beidza airēt, tūlīt izmeta enkuru un saņēma rokā virvi, lai apturētu platdibeni. Tā bremzēts, šķirsts lēnām griezās apkārt; kad tas pilnīgi apstājās, Hetija atradās pakaļgalā un rādīja uz ūdeni, pie tam asaras aumaļām ritēja pār viņas vaigiem nevaldāmās bēdās. Džūdita bija redzējusi apbedījam māti, tomēr kopš tā laika nebija ne­kad apmeklējusi šo vietu. Tas nenozīmēja, ka viņai vien­aldzīga mātes piemiņa; Džūdita bija mīlējusi māti un rūgti apraudājuši to, bet viņai derdzās domāt par nāvi un kopš bēru dienas daži atgadījumi bija padziļinājuši šo izjūtu un likuši viņai varbūt vēl stiprāk vairīties no vietas, kas deva pēdējo atdusu tai, kuras stingrās pamācības da­rīja smeldzīgākus meitenes sirdsapziņas pārmetumus, jo viņa nožēloja savas kļūdas. Ar Hetiju bija daudz savādāk.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.