Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Vēl neviena visaugstākās civilizācijas izsmalcinātībā mācīta mīloša sieva nebija vīru sagaidījusi ar tādu dvēse­les saviļņojumu, kāds atspoguļojās Dvesmas vaibstos, kad tā redzēja delavēru Lielo Čūsku sveiku un veselu iekāpjam liellaivā. Meitene gan apvaldīja savas jūtas, taču viņas tumšās acis dzirkstīja priekā un skaisto muti rotāja smaids, un šo valodu viņas līgavainis varēja saprast.

— Nu, Čūska, — iesaucās Nerimša, kas vienmēr bija gatavs uzsākt sarunu, — ko teica bizamžurkas? Vai ņirdza zobus, kad lenci viņu mitekli?

— Tur man nepatīk, — delavērs īsi sacīja. — Pārāk kluss. Tik kluss, ka var redzēt klusumu.

— Tu runā, kā jau laikam indiānis! It kā būtu vēl kas klusāks par tukšumu! Ja tev nav prātīgāka iebilduma, tad vecajam Tomam jāuzvelk bura un jābrauc ieturēt zem sava jumta brokastis. Kur mokasīns?

— Te, — Cingačguks atbildēja, rādīdams savu gu­vumu.

Mokasīnu apskatīja, un Dvesma pārliecināti paziņoja, ka to darinājis hūrons, jo uz purna īpatnēji sakārtotas dzeloņcūkas adatas. Haters un delavērs viņai pilnīgi pie­krita. Taču no šī atzinuma vēl neizrietēja, ka mokasīna īpašnieks atrodas mājā. Mokasīns varēja atpeldēt no tālie­nes vai nokrist kādam_ izlūkam, kas veicis savu uzdevumu un atstājis cietoksni. īsos vārdos — mokasīns neko neiz­skaidroja, kaut arī modināja lielas aizdomas.

Haters un Mārčs nebija tie vīri, ko šādos apstākļos aiz­kavē tāds vājš pierādījums kā šis mokasīns. Viņi atkal uzvilka buru, un drīz šķirsts virzījās uz cietoksni. Vējš joprojām bija mazs, un platdibene peldēja tik lēni, ka šķirstinieki braucot varēja pamatīgi aplūkot celtni. Kā ag­rāk, tanī valdīja nāves klusums, un grūti nāktos iedomā­ties, ka mājā vai tās tuvumā uzturas kāda dzīva būtne. Pretēji Cingačgukam, kura iztēli bija tā ietekmējuši in­diāņu nostāsti, ka dabiskais klusums viņam šķita neīsts, pārējie neredzēja neko draudīgu rimtībā, kas patiesībā tikai nozīmē nedzīvu priekšmetu miera stāvokli. Turklāt visa rāmā ainava drīzāk mierināja nekā uztrauca. Saule vēl nebija pakāpusies virs apvāršņa, bet debesis, gaiss, meži un ezers rādījās tanī liegajā gaismā, kas baigo īsi pirms lielā spīdekļa lēkta — laika sprīdī, kurš droši vien ir pats burvīgākais visā diennaktī. Šinī brīdī viss ir skaidrs, pat gaisam piemīt kristāla dzidrums, krāsu toņi šķiet blāvi un klusināti, priekšmeti iezīmējas maigām līni­jām, un perspektīva atklājas līdzīgi morāles patiesībām — vienkārši, bez vizuļiem, bez ārišķīga spožuma. īsos vār­dos — šinī brīdī jutekļi it kā atgūst spēju uztvert visasāk un visvienkāršāk, tāpat kā prāts no šaubu tumsas pāriet uz acīmredzamības mieru un klusumu. Haters un Nerimša tikpat kā nejuta iespaidu, ko šāda ainava spēja atstāt uz tiem, kas saglabājuši skaidras sirdis, bet abus delavērus vienādā mērā aizkustināja šīs stundas skaistums, kaut arī viņi bija tik bieži vērojuši ausmas daiļumu, ka nesāka analizēt savas jūtas, ko laikam paši īsti neizprata. Jauno karavīru šis skats noskaņoja mieram; vismazāk alkdams pēc slavas, viņš iegāja pie Dvesmas būdā, kad šķirsts sāka berzēties gar priekšdurves grīdas malu. Tomēr Cingač­guks nevarēja nodoties maigām jūtām, jo viņu iztraucēja Nerimša, kas rupji uzsauca, lai nākot ārā nolaist buru un piesiet platdibeni.

Cingačguks iznāca. Kad viņš pārgāja šķirsta priekšgalā, Nerimša jau stāvēja «pagalmā», piecirzdams kājas kā cil­vēks, kas priecājas, ka sataustījis cietu pamatu; ar savu parasto skaļo, bramanīgo uzvešanos viņš tagad izrādīja nicību pret hūronu cilti vispār. Haters bija aizvilcis laivu līdz platdibenes priekšgalam; viņš dzīrās atšaut vārtus, lai iekļūtu ostā. Mārčs bija uzkāpis priekšdurvē vienīgi aiz tukšas bravūras; viņš paraustīja durvis, it kā pārbau­dīdams izturību, un pēc tam iekāpa laivā, kur palīdzēja Hateram attaisīt vārtus. Lasītājam jāatceras, ka atgrieša­nos pa šo ieeju noteica veids, kādā neparasto mājokli mē- i dza nocietināt tā īpašnieks, kad viņš to pameta, it sevišķi, kad draudēja briesmas. Ierausies laivā, Haters bija pade­vis delavēram virvi, sacīdams, lai tas piesien šķirstu dur- j vju priekšā un nolaiž buru. Cingačguks tomēr neizpildīja šo rīkojumu, viņš atstāja buru augšā, uzmeta līnes cilpu uz kāda pāļa gala, ļāva šķirstam dreifēt, līdz tas sagriezās i tā, ka tam varēja piekļūt vienīgi ar laivu vai arī pa žoga virsu; pēdējais paņēmiens prasītu veiklas kājas, un to ne- ] mēģinātu cīņā pret drosmīgu ienaidnieku.

Pirms Haters paguva attaisīt savas ostas vārtus, plat­dibene bija padreifējusi desmit — divpadsmit pēdu no cie- j tokšņa, starpā atradās pāļu žogs. Šķirsts cieši piespiedās j pie palisādes, un tā veidoja tādu kā brustvēru, kas pacēlās cilvēka augumā, zināmā mērā segdams to šķirsta daļu, kuru nesargāja būda. Delavērs ļoti apmierināts pārlaida acis pār šādu aizsardzības būvi; kad abi baltie pa vārtiem ļ iebrauca ar laivu ostā, Cingačguks nodomāja, ka šinī po­zīcijā viņš varētu pietiekami ilgi turēties pretī jebkuram cietokšņa garnizonam, ja vien palīdzētu viņa draugs Zvēr­kāvis. Pat tagadējos apstākļos viņš jutās samērā droši, un viņu vairs nemocīja bažas par Dvesmu.

Pietika ar vienu pašu aira vēzienu, lai aizirtu laivu līdz cietokšņa apakšējām durvīm. Šeit Haters atrada visu kār­tībā — šķērsis, ķēde un piekaramās atslēgas bija savās ; vietās. Dabūja slēdzeni, noņēma atslēgas, atraisīja ķēdi un uzgrūda augšā durvis. Nerimša iebāza galvu lūkā; gal- vai sekoja rokas, un it kā pašas no sevis pacēlās milzīgās kājas. Nākamajā brīdī dzirdēja viņa smagos soļus dim­dam gaitenī, kura grīdā bija ierīkota šī lūka un kurš šķīra tēva un meitu istabas. Pēc tam viņš iekliedzās kā uzvarētājs.

— Lien augšā, vecais Tom, — karstgalvīgais mežinieks j sauca no iekšas, — tavs miteklis ir vislabākajā kārtībā; jā, un tukšs kā rieksts, ko pusstundu turējusi ķepās vā­vere! Delavērs plātās, ka viņš varot redzēt klusumu; lai viņš peld šurp, un viņš ari varēs to apčamdīt.

— Šejienes klusums, Harij, — Haters atbildēja, pie tam, izrunājot pēdējo vārdu, iebāza galvu lūkā, tā ka ārpusē viņa balss izklausījās apslāpēta, — šejienes klusums ne vien jāredz, bet arī jāapčamda, jo tas atšķiras no jebkura cita klusuma.

— Nerunā gari, vecais zēn; velcies tik augšā; attaisī­sim durvis un logus, ielaidīsim svaigu gaisu, un viss būs skaidrs. Grūtos laikos nevajag daudz vārdu, lai cilvēki kļūtu vislabākie draugi. Tava meita Džūdita ir neuzvediga skuķe, un viņas nesenā izturēšanās mani tā atsaldējusi no visas tavas ģimenes, ka man pilnīgi pietiktu ar runu des­mit dieva baušļu garumā, lai es stilbotu projām uz upi, atstādams tevi un tavus slazdus, tavu šķirstu un tavus bērnus, tavus kalpus un tavas kalpones, tavus vēršus un tavus ēzeļus, un tad jums būtu vieniem jācīnās pret irokē- ziem. Attaisi to logu, Peldošais Tom; es taustīšos tālāk un atvēršu ārduvis.

Brīdi valdīja klusums, pēc tam atskanēja būkšķis, it kā būtu nokritis smags ķermenis. Nerimša izgrūda skaļu lāstu, un šķita, ka visa mājas iekšiene atdzīvojas. Trok­šņus, kas tik pēkšņi pārtrauca cietokšņa klusumu un ko nebija gaidījis pat Cingačguks, nevarēja pārprast. Tie at­gādināja tīģeru cīņu krātiņā. Pāris reižu dzirdēja indiāņu karasaucienu, bet tas likās apslāpēts, it kā gārdza no aiz­smakušas vai saspiestas rīkles. Nerimša pa otram lāgam izrēca aplam pretīgu lāstu. Šķita, ka visu laiku sparīgi met uz grīdas ķermeņus, bet tie ceļas, lai turpinātu cīņu. Cingačguks nezināja, ko iesākt. Visi ieroči atradās šķirstā, Haters un Mārčs nebija ņēmuši līdzi šautenes; bet tagad tās nevarēja ne lietot, ne padot īpašniekiem. Cīnītāji bija vārda tiešajā nozīmē iesprostoti krātiņā, tā ka šādos ap­stākļos izlauzties no mājas nāktos gandrīz tikpat grūti kā iekļūt tanī. Un šķirstā atradās Dvesma, kuras klātbūtne traucētu Cingačguku cīņā, padarītu viņa rīcību nedrošu. Gribēdams atbrīvoties no šī kavēkļa, indiānis pavēlēja līgavai kāpt atlikušajā laivā un airēties pretī Hatera mei­tām, kas nepiesardzīgi, bet gausi tuvojās, — viņai esot jā­glābjas pašai un jābrīdina no briesmām abas māsas. Bet meitene iecirtās un cieti atteicās paklausīt. Sinī brīdī viņu no šķirsta dabūtu projām vienīgi ar varu. Sādā kritiskā mirklī nedrīkstēja vilcināties, un delavērs, neredzēdams iespēju palīdzēt saviem draugiem, pārgrieza virvi un spē­cīgi atgrūda platdibeni pēdas divdesmit no pāļiem. Te Cingačguks ķērās pie airiem, un viņam izdevās aizirties mazu gabaliņu pret vēju — ja vien tā var apzīmēt vir­zienu, kad pūsma tikko jūtama; ne īsais laiks, ne viņa airēšanas māka neļāva veikt lielāku atstatumu. Kad viņš mitējās airēt un nolaida buru, šķirsts atradās kādus simt jardus no priekšdurves — jardus piecdesmit uz dienvi­diem no tās. Džūdita un Hetija bija nojautušas ko ļaunu un apstājušās tūkstoš pēdu uz ziemeļiem no plat­dibenes.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.