Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

XIX nodaļa

Pie ieročiem un sardzē!

Viss pagalam, Ja vien šim zvanam neizraus kāds mēli.

Ir mūsu sūtnis pazaudējis ceļu,

Vai neparedzēts šķērslis viņu kavē.

Anselmo, tu ar saviem vīriem ej

Pie torņa lūkām.

Pārējie — ar mani!

Bairons. «Marino Faljēro»

Džūditas minējums attiecībā uz indiāņu meitenes nāves apstākļiem bija visumā pareizs. Nogulējuši vairākas stun­das, Haters un Mārčs pamodās — dažas minūtes pēc tam, kad Džūdita bija atstājusi šķirstu un devusies meklēt māsu. Šinī laikā Cingačguks ar savu līgavu, protams, jau bija liellaivā. No delavēra vecais vīrs uzzināja nometnes atrašanās vietu un jaunākos notikumus, kā arī dabūja dzirdēt par meitu prombūtni. Pēdējā vēsts viņu gan neuz­trauca, jo viņš lielā mērā paļāvās uz vecākās meitas sa­prātu un to, ka jaunākajai mežoņi pāri nedarīs. Turklāt briesmu pilnā dzīve bija notrulinājusi viņa jūtas. Likās, viņš arī daudz nenožēloja, ka Zvērkāvis saņemts gūstā. Haters gan zināja, cik svarīga būtu jaunekļa palīdzība aizstāvēšanās kaujās, taču viņiem bija tik atšķirīgi uz­skati par mežu morāli, ka viņi nevarēja just viens pret otru nekādas lielās simpātijas. Ja Haters būtu uzzinājis nometnes atrašanās vietu, kad hūronus vēl nebija sacēlusi kajas Dvesmas bēgšana, viņš būtu priecājies, bet tagad bija pārāk riskanti kāpt krastā; un viņš uz vienu nakti negribīgi atteicās no ļaunajiem nodomiem, ko diktēja at­riebība un nesenais gūsts. Tādā garastāvoklī Haters apsē­dās platdibenes priekšgalā, kur viņam drīz piebiedrojās Nerimša. Čūska un Dvesma palika vieni paši šķirsta otrā galā.

— Zvērkāvis izrādījies kā puika — aizgajis pie mežo­ņiem šinī stundā un iekritis viņiem rokās līdzīgi briedim, kas iespēries bedrē, — noņurdēja vecais vīrs, kurš, kā pa­rasti, redzēja skabargu sava tuvākā acī, bet nenomanīja baļķi pats savējā. — Ja viņam par šo muļķību jāsamaksā ar savu ādu, tad vainīgs tikai viņš pats.

— Tā tas ir iegājies, vecais Tom, — Nerimša atsaucās, — katram jābleķo savi parādi un jāatbild par saviem grēkiem. Man tomēr brīnums, ka tāds vērīgs un izmanīgs zellis kā Zvērkāvis noķerts šādās lamatās! Vai viņš patie­šām bija tik neldzīgs, ka pusnaktī ložņāja ap hūronu no­metni, neatstājis sev citu atkāpšanās ceļu kā tikai ezeru? Vai viņš sevi iztēlojās par buku, kas, ielēcis ūdenī, var iz­dzēst pēdas un aizpeldēt no briesmām? Jāatzīstas, es gan biju labākās domās par šī zēna galvu; bet mums jāpiedod iesācējam maza kļūda. Paklau, cienījamais Hater, vai var­būt nezini, kur palikušas meičas? No Džūditas un Hetijas nav ne miņas, kaut arī izstaigāju šķirstu un apskatīju visu, kas tanī dzīvs.

Atsaukdamies uz delavēru, Haters īsi paskaidroja, ka meitas aizbraukušas ar laivu, Džūdita izlaidusi māsu krastā un atgriezusies un vēlāk atstājusi šķirstu pa otram lāgam.

— To taisa medus mēle, Peldošais Tom! — Nerimša iz­grūda. — To taisa medus mēle un ģeķīga skuķa iegribas, un tev vajadzētu to visu ņemt vērā! Mēs abi arī bijām gūstā… — Tagad Nerimša to atcerējās. — Mēs abi arī bijām gūstā, un tomēr Džūdita ne soli neizkustējās mūsu dēļ! Šis izstīdzējušais Zvērkāvis ir apbūris viņu; un vi­ņam un Džūditai, un tev — mums visiem jāņem tas vērā. Es neesmu tas vīrs, kas lēnīgi pacieš tādu pārestību, un vēlreiz saku, ka tas visiem jāņem vērā! Uzrausim žākaru, vecais zēn, piebrauksim tuvāk pie raga un apskatīsimies, kas tur notiek.

Haters neko neiebilda pret šādu braucienu. Sargādamies sacelt troksni, abi sāka rosīties, un liellaiva uzņēma gaitu. Pūta dienvidu vējš, platdibene aizburāja augšup pa ezeru, un drīz tumsā neskaidri iezīmējās koki, kuros tērpās ze­mes laida. Peldošais Toms stūrēja, viņš brauca tik tuvu gar krastu, cik atļāva pārkarenie zari un ūdens dziļums. Krasta ēnās neko nevarēja izšķirt, bet minētais jaunais sargs, kas patrulēja pa sēri, samanīja būdas un buras apveidus. Pēkšņa pārsteiguma mirklī viņam paspruka dobjš indiāņa izsauciens. Aiz niknuma un karstgalvības, kas bija Nerimšas rakstura galvenās iezīmes, šis robež- nieks palaida šauteni zemāk un nospieda gaili.

Lode bija liktenīga, un meitene krita. Pēc tam lāpas ap­gaismoja ainu, ko esam aprakstījuši.

Mirklī, kad Nerimša pastrādāja šo neapdomātas cietsir­dības darbu, Džūditas laiva atradās, ja daudz,'simt pēdu no vietas, kuru tikko bija atstājis šķirsts. Viņas brauciens jau aprakstīts, un tagad mums jāseko viņas tēvam un tā biedriem. Kliedziens pavēstīja, ka Mārčs netēmējot trāpī­jis cilvēkam un lodei par upuri kritusi sieviete. Pašu Ne­rimšu satrauca šāds negaidīts iznākums, un brīdi viņā cī­nījās pretējādas jūtas. Vispirms viņš iesmējās rupjā un brāzmainā priekā, pēc tam iesmeldza sirdsapziņa — šis uzraugs, kas mīt mūsu krūtīs un ko padara stingrāku iz­glītība, kuru baudām bērnībā. Vienu mirkli šī puscivili- zētā, pusbarbariskā cilvēka dvēsele bija jūtu haoss, un viņš nezināja, ko domāt par savu rīcību, un pēc tam viņa raksturīgā spīts un lepnība atguva savu parasto varu. Viņš bramanīgi piecirta pie grīdas šautenes laidi un lie­kuļotā vienaldzībā sāka klusi svilpot kādu melodiju. Visu šo laiku platdibene bija peldējusi tālāk; tā jau sasniedza līci augšpus raga un attālinājās no krasta.

Citi gan nenovērtēja Mārča soli tik iecietīgi kā viņš pats. Haters ņurdēdams izrādīja savu neapmierinātību, jo šis šāviens neko nedeva, tas vienīgi varēja padarīt karu vēl nesaudzīgāku; un savtīgi, neprincipiāli cilvēki visbar­gāk nosoda nedibinātas atkāpes no pareizās rīcības. Viņš tomēr apvaldījās, jo sakarā ar Zvērkāvja gūstu Nerimšas palīdzība bija kļuvusi divreiz svarīgāka. Cingačguks pie­trūkās, un viņa rasiskā apziņa uz brīdi lika aizmirst seno cilts naidu; taču viņš īstajā laikā atguvās, apspiezdams niknos nodomus, kas paplaiksnījās viņa prātā. Ar Dvesmu bija citādi. Izmetu.sies no būdas, meitene nostājās blakus

Nerimšam gandrīz tanī pašā mirklī, kad viņa šautenes laide skāra grīdu, un bezbailībā, kas darīja godu delavē­res sirdij, viņa neskopojās ar pārmetumiem, ļaudama pil­nīgu vaļu sievišķīgām dusmām.

— Kāpēc šāvi? — viņa noprasīja. — Ko hūronu mei­tene darīja, ka viņu nogalināji? Kā tu domā: ko Manito teiks? Ko Manito jutīs? Ko irokēzi darīs? Netika gods … netika nometne … netika gūsteknis … netika cīņa … ne­tika skalps … netika itin nekas. Asinis prasa asinis! Kā tu justos, ja- nogalinātu tavu sievu? Kas tevi žēlos, kad skumsi par māti vai māsu? Tu garš kā liela priede… hū­ronu meitene — tievs bērziņš — kāpēc uzgāzies tam virsū un nolauzi to? Tu domā, hūroni aizmirsīs? Nē, sarkanādai­nis nekad neaizmirst! Nekad neaizmirst draugu, nekad neaizmirst ienaidnieku. Tāds sarkanā cilvēka Manito! Kāpēc tu tik ļauns, garais bālģīmi?

Nerimšu vēl nekas nebija tā apmulsinājis kā šis asais un spa rīgais indiāņu meitenes uzbrukums. Tiesa, viņai bija spēcīgs sabiedrotais — paša Mārča sirdsapziņa. De­lavēre runāja dedzīgi, taču tik sievišķīgā noskaņā, ka viņš neredzēja ne mazāko iemeslu zemām dusmām. Meitenes balss maigums padarīja viņas protestu ietekmīgāku, pie­šķirot tam skaidrības un patiesīguma elpu. Kā vairākums vulgāri domājošu cilvēku, Nerimša bija vērtējis indiāņus tikai pēc viņu rupjākajām un skarbākajām rakstura iezī­mēm. Viņam nekad nebija ienācis prātā, ka mīlestība ir cilvēka daļa, ka mežoņu sabiedrībā var pastāvēt pat augsti principi, kuri gan pieskaņoti viņu ieražām un aizspriedu­miem, tomēr neko nav zaudējuši no sava cildenuma, un ka arī karavīrs, kas parāda vislielāko cietsirdību kaujas- laukā, ļaujas pašām maigākajām ietekmēm mājas miera brīžos. īsos vārdos — visus indiāņus Nerimša mēdza uz­skatīt par būtnēm, kas tikai mazliet atšķiras no meža zvē­riem, un bija gatavs attiecīgi apieties ar viņiem ikreiz, kad uz to mudināja savtīgums vai kāds untums. Šie pārmetumi apmulsināja skaisto barbaru, bet nožēlu laikam gan nera­dīja viņā. Taču sirdsapziņa lika viņam apvaldīt dusmas, un varbūt viņš juta, ka jau tā pastrādājis darbu, kas ap­kauno vīrieti. Viņš neskaitās un neatbildēja uz Dvesmas vienkāršo, tomēr izjusto runu, bet aizgāja projām kā cil­vēks, kas uzskata par sevis necienīgu ielaisties strīdā ar sievieti.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.