Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Hetija klausījās ar lielu uzmanību, un viņas maigā, bet izteiksmīgā seja pauda līdzjūtību iespējamā cietēja varbū­tējām mokām. Sākumā viņa likās apmulsusi; pēc tam, sa­ņēmusi Zvērkāvja roku, Hetija mīļi piesolīja viņam bībeli un ieteica to lasīt spīdzināšanas laikā. Mednieks vaļsirdīgi atzinās, ka lasīšana viņam neesot pa spēkam, un tad mei­tene piedāvājās palikt nometnē un pati izpildīt šo svēto pienākumu. Pakalpojums tika laipni noraidīts, un, tā kā abiem taisījās piebiedroties Šķeltais Ozols, Zvērkāvis lū­dza meiteni iet projām, iepriekš vēl piekodinājis, lai pasa­kot Šķirsta iemītniekiem, ka tie varot pilnīgi palaisties uz viņa uzticību. Atgājusi no ugunskura, Hetija tuvojās sie­viešu pulciņam tik mierīgi un paļāvīgi, it kā viņa piederētu pie šīs cilts. Turpretī hūrons no jauna apsēdās blakus gūs­teknim; viens atkal uzdeva jautājumus, likdams lietā visu āķīgo attapību, kas raksturīga pieredzējušam indiāņu pa­domniekam, bet otrs viņu mulsināja ar līdzekli, kurš, kā zināms, visātrāk izjauc civilizētās sabiedrības pretenciozā­kās diplomātijas viltības, proti: savās atbildēs teica patie­sību, tikai patiesību.

XVIII nodaļa

Tā viņa nomira.

Vairs dzīvei neiedvest

Ne ciešanu, ne kauna smeldzi krūtīs,

Jo viņai nebij spēka gadiem nest

To dvēsles smagumu, ko izturēt nav grūti

Vien aukstām sirdīm.

Jūtu liesmā mests

Un izkvēlojis mūžs, kas, liktens sūtīts,

Tik īss un starojošs. Nu viņa atdus mierā

Tās jūras piekrastē, kur dzīvot bija pierasts.

Bairons. «Dons Zuāns»

Jaunie karavīri, kuri pēc Hetijas pēkšņās ierašanās bija sūtīti izlūkos, drīz atgriezās un ziņoja, ka neesot manījuši neko aizdomīgu. Viens no viņiem bija aizgājis gar krastu pat lidz vietai, kurai pretī stavēja platdibene, taču tumsā nebija to ievērojis. Citi bija devušies dažādos virzienos un pārliecinājušies, ka visur nakts rimtība saplūdusi ar mežu klusumu un vientulību.

Irokēzi secināja, ka meitene uzņēmusi savu ceļu viena tāpat kā pirmāk un viņas nolūks līdzīgs iepriekšējam. Viņi nezināja, ka liellaiva aizbraukta no cietokšņa, turklāt viņu drošības izjūtu lielā mērā pastiprināja tas, ka bija pare­dzēts uzbrukums, kas tobrīd, jādomā, jau notika. Tādēļ indiāņi vienīgi izlika sardzi; viņi gatavojās doties pie miera.

Irokēzi parūpējās, lai gūsteknis neaizbēgtu, tomēr ne­sagādāja viņam liekas ciešanas. Hetijai viņi atļāva iekār­toties pie indiāņu meitenēm pēc sirds patikas. Šoreiz gan trūka Dvesmas draudzīgo pakalpojumu, taču mazprātes slava ne vien sargāja Hetiju no pārestībām, bet arī nodro­šināja cieņas pilnu un uzmanīgu izturēšanos pret viņu, tā ka viņa baudīja tādas pašas ērtības kā mežonīgās, bet maigās būtnes, kuru vidū viņa bija nokļuvusi. Meitenei iedeva zvērādu, un viņa sagatavoja sev guļvietu uz kādas zaru kaudzes mazliet atstatu no būdiņām. Tāpat kā citi, viņa drīz ieslīga dziļā miegā.

Nometnē atradās trīspadsmit vīrieši, un trīs no viņiem bija sardzē. Viens palika ēnā netālu no ugunskura. Viņam bija jāuzrauga gūsteknis, jāgādā, lai ugunskurs nedegtu pārāk gaiši un pilnīgi neizdzistu, un vispār jāvēro no­metne. Otrs patrulēja no krasta uz krastu, šķērsodams ragu, bet trešs lēnām staigāja gar ūdens malu zemesmēles galā, lai biedriem nebūtu jāpiedzīvo jauni pārsteigumi. Šie norīkojumi nepavisam nesaskanēja ar mežoņu ieradumiem, jo viņi mēdza vairāk paļauties uz pārvietošanās slepenību nekā uz šādu modrību, bet šoreiz to prasīja īpatnējie ap­stākļi, kādos atradās hūroni. Ienaidnieki zināja viņu uztu­rēšanās vietu, un to nevarēja tik viegli mainīt stundā, kad bija jāatpūšas. Domājams, indiāņi gan cerēja, ka noti­kumi, kam tolaik vajadzēja attīstīties ezera augšdaļā, pil­nīgi saistīs visu brīvībā palikušo bālģīmju un to vienīgā sarkanādainā sabiedrotā uzmanību. Šķeltais Ozols droši vien ņēma vērā arī to, ka pats bīstamākais ienaidnieks ticis viņa rokās.

Noteiktība, ar kādu iemieg un pamostas tie, kas piera­duši pie modrības un traucētas atpūtas, ir viena no cil­vēku dabas apbrīnojamajām parādībām. Kolīdz galva skar spilvenu, apziņa zūd; un tomēr vajadzīgā stundā gars, lie­kas, pamodina miesu tik precīzi, it kā būtu to sargājis. Tāpat bija ar Hetiju Hateri. Lai cik vāju domāja esam viņas garu, tas bija pietiekami rosīgs, lai liktu viņai at­vērt acis pusnaktī. Šinī stundā viņa pamodās un, atstājusi zaru un zvērādas cisas, atklāti un nevainīgi piegāja pie ugunskura. Viņa uzrušināja plēnošās ogles, jo savā gau­žām vienkāršajā guļvietā bija sajutusi nakts un meža dzestrumu. Izšāvās liesma, apgaismodama sardzē stāvošā indiāņa tumsnējo seju, melnās acis viņam spīdēja kā pu­mai, kas degošām pagalēm aizdzīta līdz midzenim. Taču Hetija nejuta bailes un tuvojās hūronam. Viņas kustības bija dabiskas un noteiktas, tādēļ karavīrs nosprieda, ka meitene piecēlusies tikai aiz nakts vēsuma, — gadījums, kas parasts nometnē un droši vien vismazāk spēj radīt aizdomas. Hetija uzrunāja indiāni, bet tas nesaprata an­gliski. Pēc tam viņa brīdi noraudzījās guļošajā gūsteknī un skumīgi devās lēnā gaitā projām.

Meitene necentās slēpties. Uz šādu viltību viņa, domā­jams, nebija spējīga, toties viņas soļi bija viegli un tik tikko dzirdami. Hetija gāja uz zemesmēles galu, kur bija izkāpusi malā iepriekšējo reizi un Dvesma sēdusies laivā. Sargs redzēja meitenes vāro augumu pamazām ienirstam tumsā, tomēr viņš mierīgi palika stāvam, jo zināja, ka citi patrulē. Turklāt viņš neticēja, ka meitene, kas divus lāgus labprātīgi ieradusies nometnē un iepriekšējo reizi to brīvi atstājusi, tagad nodomājusi bēgt. īsos vārdos — Hetijas izturēšanās nepievērsa vairāk uzmanības kā plānprātīga cilvēka izturēšanās pievērstu civilizētajā sabiedrībā, tikai mežoņi parādīja viņai lielāku cieņu.

Hetija, protams, ne visai labi pazina apkārtni, tomēr viņa atrada ceļu uz raga dienvidkrastu, kura tuvumā bija ierīkota nometne. Viņa devās gar ūdensmalu ziemeļu vir­zienā un drīz sastapa indiāni, kas patrulēja pa sēri. Tas bija jauns karavīrs. Izdzirdējis meitenes vieglos soļus, tas aši tuvojās viņai, taču šinī straujumā nebija nekā drau­dīga. Tumsa melnoja tik bieza, ka meža ēnās bija grūti samanīt apveidus pat divdesmit pēdu atstatumā un gluži neiespējams pazīt cilvēku, kamēr tas nav aizsniedzams ar roku. Jaunais hūrons neslēpa vilšanos, tiklīdz pārliecinā­jās, ko saticis. Patiesības labad jāteic, ka viņš gaidīja savu iecerēto, kas bija apsolījusies īsināt ar savu klātbūtni pusnakts sardzes garo laiku. Arī šis karavīrs neprata an­gliski. Viņš gan nebrīnījās, ka šinī stundā meitene neguļ. Indiāņu ciemos un nometnēs šādas pastaigas nav nekas sevišķs, tur guļ un ēd, kā pagadās. Pie tam irokēzam bija zināma nabaga Hetijas mazprātība, un tā arī šoreiz viņai palīdzēja. Nepatīkami pievīlies cerībās, jaunais karavīrs, gribēdams tikt vaļā no šādas nelūgtas viešņas, pamāja meitenei, lai viņa turpina savu ceļu pa sēri. Hetija pa­klausīja, bet, projām iedama, viņa paskaļi ierunājās savā maigajā balsī, kas nakts klusumā aizskanēja labu gabaliņu.

— Ja noturēji mani par hūronu meiteni, karavīr, tad es nebrīnos, ka tu īgņojies, — viņa sacīja. — Esmu Hetija Hatere, Tomasa Hatera meita. Nekad neesmu naktī gājusi uz satikšanos ar vīrieti, jo māte allaž teica, ka tas ir slikti un uzvedīgām jaunavām nevajag to darīt; es domāju bāl­ģīmju jaunavas — zinu, ka ieradumi nav visur vienādi. Nē, nē, esmu Hetija Hatere — un neietu pat uz satikšanos ar Hariju Nerimšu, kaut arī viņš lūgtu mani, ceļos mez­damies! Māte sacīja, ka tas ir slikti.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.