Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Par jaunu ieņēmis vietu laivas priekšgalā, Zvērkāvis at- īrās no krasta tikpat piesardzīgi, kā bija tam tuvojies. Tā kā krūmi sniedza pietiekami labu aizsegu, nevajadzēja at- airēties tālu no malas, un viņš turējās pēc iespējas tuvāk pie zemesmēles. Patiešām, šādos apstākļos būtu grūti sa­domāt vēl ērtāku izlūkošanas paņēmienu. Zemesraga ap­veidi ļāva braukāt gar indiāņu nometnes trim pusēm, un laiva peldot nesacēla ne troksnīti, kas modinātu aizdomas. Lai cilvēks cik uzmanīgs un pieredzējis, tumsā viņa kāja varētu sačaukstināt lapas vai pārlauzt sausu zaru, tur­pretī tāss laiva slīdēja pa ezera gludo virsmu klusi kā ūdensputns.

Zvērkāvis bija gandrīz sasniedzis līniju starp nometni un šķirstu, kad ieraudzīja ugunskuru. Tas atklājās pēkšņi un mazliet negaidīti, un viņš satrūcinājās, ka tik nepiesar­dzīgi iebraucis tā gaismā. Taču, labāk ieskatījies, Zvēr­kāvis saprata, ka indiāņi noteikti nepamanīs viņu, kamēr tie uzturēsies šī gaismas avota tuvumā. Viņš apstādināja laivu izdevīgā vietā, no kuras it labi varēja vērot no­metni.

Kaut ari esam daudz rakstījuši par šo apbrīnojamo cil­vēku, lasītājs nav īsti iepazīstināts ar viņu, jo vēl jāpie­bilst, ka parupjais, neizglītotais mednieks skatījās pasaulē dzejnieka acīm. Viņš mīlēja mežus — šo svaigumu, pla­šumu un cēlo vientulību. Klejodams pa tiem, mednieks bieži apstājās, lai pavērotu dabas krāšņumu, kas sagādāja viņam līksmi, kuras cēloņus viņš gan reti kad mēģināja noskaidrot. Nav jābrīnās, ka šāds iejūsmīgs cilvēks, kura nosvērtību nespēja satricināt nekādas briesmas, nekādi pārbaudījumi, ar prieku sāka vērot ainu, kas bija atklāju­sies viņa skatienam un uz brīdi lika aizmirst brauciena nolūku.

Laiva atradās taisni pretī dabiskai alejai, ko veidoja ne vien krūmi krastmalā, bet arī koki, tā ka Zvērkāvis varēja skaidri redzēt nometni. Pa šo vaļutnu šķirsta iemītnieki pirmāk bija ieraudzījuši uguni. Tikai nesen kā pārgājuši jaunā vietā un tādēj aizkavējušies ar pārtikas sagadi un mitekļu ierīkošanu, indiāņi vēl nebija salīduši būdiņās. Lai apgaismotu nometni un pagatavotu savu vienkāršo ēdienu, viņi bija iekūruši lielu ugunskuru, kas patlaban lāktīja ar augstu, spožu liesmu, jo pirms brīža tam bija uzsviests prāvs klēpis sausu žagaru. Tā apblāzmoja meža velves un padarīja visu nometnes laukumiņu tik gaišu, it kā tur degtu simtiem sveču. Rosme bija norimusi, un pēdējais iz­salkušais bērns apmierinājis ēstgribu. īsos vārdos — pēc dienas darbiem un krietna azaida bija pienācis atpūtas un pavaļas bridis. Kā mednieki, tā zvejnieki bija atgriezušies ar bagātīgu guvumu. Mežoņiem daudz jārūpējas, lai sagā­dātu pārtiku; tās nu bija papilnam, un apmierinājumā, ko radīja šis ļoti svarīgais fakts, likās aizmirstas visas citas raizes.

Zvērkāvis uzreiz ievēroja, ka daudzu karavīru trūkst. Taču viņa paziņa Šķeitais Ozols atradās nometnē, tas sē­dēja priekšplānā, iederēdamies ainā, ko Salvators Roza 33 būtu attēlojis ar sajūsmu. Lāktījošā liesma apgaismoja mežoņa tumsnējo seju, kura jau tā staroja aiz prieka, jo viņš rādija kādam ciltsbrālim vienu no ziloņiem, kas bija kā burtin apbūruši irokēzus. Kāds zēns trulā ziņkārē lūko­jās pār virsaiša plecu, papildinādams centrālo grupu. Vai­rāk dibenplānā astoņi — desmit karavīri kā laiska miera iemiesojumi gulēja puszviļus uz zemes vai sēdēja, atspie­duši muguras pret kokiem. Visiem ieroči bija turpat tu­vumā — vai nu pieslieti pie tiem pašiem kokiem, vai arī atbalstīti pret viņu augumiem pa ķērienam. Bet Zvērkāvja uzmanību visvairāk saistīja sieviešu un bērnu grupa. Vi­sas sievietes likās sapulcējušās vienkopus, un, protams, pie tām bija mazie. Tās klusi smējās un čaloja, tomēr in­diāņu tikumu zinātājs varēja noskārst, ka ne viss rit pa­rasto gaitu. Vairākums jauno sieviešu šķita diezgan jaut­ras, bet kāda vecene īdzīgā modrībā sēdēja savrup, un mednieks tūlīt noprata, ka virsaiši uzlikuši viņai kādu ne­patīkamu pienākumu. Kas tas par pienākumu — viņš nevarēja zināt; taču Zvērkāvis bija pārliecināts, ka tam sakars ar kādu no jaunajām meitenēm, jo vecas sievietes palaikam tika izraudzītas šādiem uzdevumiem.

Skaidrs, ka Zvērkāvis cītīgi un bažīgi skatījās pēc Dvesmas. To neredzēja nekur, kaut gan ugunskurs apgais­moja prāvu laukumu. Pāris reižu mednieks satrūkās, jo viņam šķita, ka dzirdējis delavēres smieklus, taču viņu bija maldinājis maigais melodiskums, kas tik raksturīgs indiāņu sievietes balsij. Beidzot vecene ierunājās skaļi un dusmīgi un viņš pamanīja starp tālākajiem kokiem tum­šus stāvus, uz kuriem droši vien attiecās šis pārmetums, jo tie rātni pagriezās un iznāca gaismas loka. Tanī pa­priekš parādījās jauns karavīrs, viņam sekoja divas meite­nes, un viena no tām bija delavēre. Tagad Zvērkāvis sa­prata visu. Dvesmu laikam uzraudzīja viņas biedre, un katrā ziņā to darīja vecā sieviete. Jauneklis droši vien bija delavēres vai viņas biedres pielūdzējs, tāpēc irokēzi tam neuzticējās. Zinādami, ka tuvumā ir Dvesmas draugi un pie ezera ieradies svešs indiānis, viņi bija kļuvuši piesar­dzīgāki, tādēļ meitene nevarēja aizlavīties no savām uz­raudzēm un atnākt sastapšanās vietā.

Zvērkāvis ievēroja, ka Dvesma ir nemierīga — pāris reižu viņa palūkojās augšup, it kā cenzdamās saskatīt caur koku zariem zvaigzni, ko pati izvēlējusies par satik­šanās zīmi. Taču viss bija veltīgi. Kādu laiciņu mākslotā vienaldzībā pastaigājušās pa nometni, meitenes atstāja pavadoni un apsēdās starp sava dzimuma pārstāvēm. Vecā uzraudze tūlīt pārgāja vietā, kas viņai patika labāk, un tas bija skaidrs pierādījums, ka viņa līdz šim vienīgi uz­manījusi meiteni.

Zvērkāvim bija ļoti grūti izšķirties, kā rīkoties tālāk. Viņš labi zināja, ka Cingačguks neparko neatgriezīsies šķirstā, nemēģinājis atbrīvot savu iecerēto, un cēlsirdība mudināja Zvērkāvi palīdzēt draugam šādā pārgalvīgā pa­sākumā. Viņam šķita, ka sievietes taisās doties pie miera; ja viņš paliktu un ugunskurs joprojām lāktītu gaiši, viņš uzzinātu, kurā būdiņā apguļas Dvesma, un tas ārkārtīgi atvieglotu abu draugu turpmāko rīcību. Taču, ja viņš te uzturētos ilgi, ļoti iespējams, ka biedrs zaudētu pacietību un spertu pārsteidzīgu soli. Patiešām, Zvērkāvis kuru katru mirkli gaidīja, ka dibenplānā ieraudzīs delavēra tumšo stāvu, kas ložņā kā tīģeris ap aitām. Visu apsvēris, mednieks beigu beigās nosprieda, ka darīs labāk, ja atgrie­zīsies pie drauga un pacentīsies ar savu prātu un aukst­asinību apremdināt viņa dedzību. Brīdi vēlāk Zvērkāvis piestāja pie krasta, no kura bija atīries pirms desmit — piecpadsmit minūtēm.

Zvērkāvis, gandrīz jāsaka, negaidīti atrada indiāni vecajā vietā, no kuras viņš nebija izkustējies, baiļodamies, ka viņa prombūtnē varētu atnākt saderētā. Abi apspriedās, un Cingačguks uzzināja, kads stāvoklis nometnē. Nolik­dama satikšanos, Dvesma bija cerējusi aizzagties no iro- kēziem un ierasties vientuļā zemesragā, bet piepešā no­metnes maiņa bija izjaukusi viņas nodomu. Tagad vaja­dzēja rīkoties vēl uzmanīgāk; meiteni uzraudzīja veca sieviete, un arī šis apstāklis radīja sevišķas bažas. To visu jaunekļi īsi pārrunāja, ņemdami vērā vēl citus apstākļus, ko lasītājs pats viegii noskārtīs. Tā kā šādā reizē bija va­jadzīgi darbi, nevis vārdi, viņi ātri izlēma, ko iesākt.

Novietojuši laivu līcī tā, lai Dvesma to katrā ziņā ierau­dzītu, ja viņa atnāktu šeit un nevienu nesastaptu, jaunekļi pārlūkoja ieročus un gatavojās doties mežā. Zemesmēie iesniedzās ezerā, aizņemdama apmēram divus akrus 34 ; tā daļa, kura veidoja galu un kurā atradās nometne, nebija lielāka par pusi no visas platības. Te galvenokārt auga ozoli, kuri, kā parasts Amerikas mežos, slējās gariem, kai­liem stumbriem un sazarojās kuplos vainagos. Apakšā bija ļoti maz krūmu, tikai gar pašu krastmalu stiepās briksnāja josliņa; taču šeit koki auga ciešāk cits pie cita, nekā pa­rasts rajonā, kur brīvi lietots cirvis, un tie atgādināja ga­ras, taisnas, rupji apstrādātas kolonnas, kas balsta lapot­nes jumu. Zemes virsa bija diezgan līdzena, vienīgi ap mēles vidu pacēlās mazs uzkupris, kas sadalīja strēli dien­vidu un ziemeļu daļā. Indiāņi bija sakūruši ugunskuru dienviddaļā, lai tas aiz paaugstinājuma būtu slēpts no ienaidniekiem, kuri, lasītājam jāatceras, uzturējās, pēc hūronu domām, cietoksnī, kas stāvēja ziemeļos. Pa tuvējo uzkalnu atgāzēm tecēja lejup strautiņš, un zemes strēles dienviddaļā tas atrada ceļu uz ezeru. Tērce murdēja no­metnes rietumpusē un turpat pie ugunskura ieplūda šī no­vada lielajā ūdenskrātuvē. Zvērkāvis bija ievērojis šīs īpatnības, cik apstākļi atļāvuši, un pastāstījis draugam.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.