Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Drīzumā Dvesmai vajadzēja kaut ko pasākt. Meitenei būtu jāguļ būdiņā, kuras tuvumā viņa pašreiz stāvēja, un viņas līdziemītniece bija iepriekš minētā vecene. Ja Dvesma ielīstu būdiņā un šī vecā nemiegaļa kā citus va­karus noliktos šķērsām priekšā ieejai, cerības aizbēgt tik­pat kā izjuktu, un meiteni kuru katru mirkli varēja vedināt uz guļu. Par laimi, šinī brīdi kāds karavīrs sauca veco sievieti vārdā un lika, lai viņa atnes ūdeni nodzerties. Ze­mesraga ziemeļdaļā bija brīnišķīgs avots. Vecene paņēma no zara ķirbja krūku, pieaicināja Dvesmu, un abas devās uz kaupres virsotni, lai notiktu otrā pusē un aizietu līdz avotam. Drošinieki visu redzēja un saprata. Atkāpušies tumsā, viņi slapstījās aiz kokiem, līdz sievietes pakļuva ga­rām. Vecene cieši turēja Dvesmu aiz rokas. Kad abas vir­zījās garām kokam, kas slēpa Cingačguku un viņa draugu, delavērs taustījās pēc tomahauka, lai to ietriektu hū- ronei galvā. Bet Zvērkāvis apzinājās, ka šāds solis ir bīstams, jo viens vienīgs spiedziens varētu sacelt kājās visus karavīrus, turklāt viņam derdzās nehumāna rīcība. Tāpēc viņa roka aizkavēja cirtienu. Kad sievietes gāja ga­rām, šmaukstieni atkārtojās. Hūrone apstājās un pagrieza galvu pret koku, no kura, kā viņai šķita, nāca šīs skaņas. Tagad viņa atradās, ja daudz, sešas pēdas no saviem ienaidniekiem. Viņa nobrīnījās, ka vāvere lēkājot tik vēlā stundā, tas esot uz ļaunu. Dvesma atbildēja, ka pēdējo divdesmit minūšu laikā viņa esot dzirdējusi šo vāveri trīs reizes, tā droši vien gaidot uz drupatām, kas palikušas pēc maltītes. Hūronei šis izskaidrojums likās ticams, abas turpināja ceļu uz avotu, un vīri zagšus sekoja pa pēdām. Brīdi vēlāk ķirbja krūka bija pilna, un vecā sieviete stei­dzās atpakaļ, stingri turēdama meiteni pie rokas. Piepeši hūronei tik cieši aizspieda rīkli, ka viņa atlaida gūstekni, paspēdama izgrūst vienīgi aizžņaugtu gārdzienu. Čūska apšāva iecerētajai roku ap vidu un kopā ar viņu metās caur krūmiem uz raga ziemeļkrastu. Tur viņš pagriezās un skrēja pa sēri uz laivu. Ja viņš izvēlētos taisnāku ceļu, irokēzi varētu atklāt piestātnes vietu.

Zvērkāvis spēlēja vecās sievietes rīkli kā ērģeles, šad un tad ļaudams viņai atelsties un pēc tam atkal pirkstiem saspiezdams viņas kaklu ciešāk. Vecene tomēr prata labi izmantot īsos atelpas mirkļus, viņa paguva pāris reižu iespiegties, un tas sacēla trauksmi nometnē. Zvērkāvis skaidri dzirdēja soļu dipoņu — no ugunskura skrēja kara­vīri, un nākamajā brīdī trīs vai četri parādījās kaupres virsotnē kā tumši rēgi gaišā fonā. Medniekam nu bija laiks atkāpties. Dusmās par gūsteknes neatlaidīgajām pū­lēm dot trauksmes signālu Zvērkāvis uz atvadām viņu vēl piežņaudza un nogrūda gar zemi; atstājis hūroni guļam augšpēdus, ierāvis galvu plecos kā vajāts lauva, viņš de­vās uz krūmiem, turēdams šauteni nolaistā rokā.

XVII nodaļa

Jūs, svētie pravieši, kas savu zvaigzni nesat,

Jums jātop apkrāptiem, un apkrāpti jūs esat.

Vai pietiek? Jeb vēl tālāk man jūs mānīt,

Pirms šermuļi rimst jūsu krūtīs plānās?

Mors

Ugunskurs, laiva un avots, no kura Zvērkāvis sāka at­kāpšanos, veidoja trīsstūri ar puslīdz vienādām malām. Avots atradās mazliet tālāk no ugunskura nekā laiva; no avota līdz laivai bija gandrīz tāds pats atstatums kā starp ugunskuru un laivu. Taču šie bija īsākie attālumi, un bēgļi nevarēja skriet taisnā līnijā uz laivu. Viņiem vajadzēja mest cilpu, lai izmantotu krūmu aizsegu, un doties gar lok­veida krastu. Atkāpšanās apstākļi bija neizdevīgi, un med­nieks to saprata jo labāk tāpēc, ka zināja visu indiāņu pa­radumus; pēkšņas trauksmes gadījumā, it īpaši biezā mežā, viņi mēdza nekavējoties izsūtīt karavīrus abos flan­gos, lai sagaidītu ienaidnieku visā frontē un, ja iespējams, nokļūtu tā aizmugurē. No kāju dipoņas Zvērkāvis secināja, ka arī šoreiz indiāņi rīkojas tāpat. Viņi skrēja ne vien augšup pa nogāzi: vēl bija dzirdami klusāki soļi, un tie liecināja, ka viņi steidzas uz pakalnu aizmugurē un arī uz zemesmēles galu. Viņš nedrīkstēja kavēties ne mirkli, jo vajātāju grupas varēja sastapties sērē, iekām bēglis sasniedz laivu.

Par spīti draudīgām briesmām, Zvērkāvis brītiņu vilci­nājās, pirms ienira krasta krūmos. Notikumi bija atmodi­nājuši viņa jūtas, un jaunekli bija pārņēmusi tāda gribas stingrība, kādu viņš parasti nepazina. Kaupres virsotnē rē­gojās četri tumši stāvi, iezīmēdamies ugunskura spožajā gaismā, un viens ienaidnieks tūlīt varētu krist par upuri lodei. Indiāņi bija apstājušies un vērās tumsā, viņi skatī­jās pēc spiedzošās vecenes; un viens no viņiem noteikti zaudētu dzīvību, ja mednieka vietā būtu kāds straujgal- vis. Par laimi, Zvērkāvis bija prātīgāks. Viņa šautene gan mazliet pavērsās pretī priekšējam vajātājam, taču med­nieks nemērķēja un nešāva, bet nozuda aizsegā. Viņš drīz vien sasniedza ūdensmalu un pa krasta izloku aizskrēja līdz vietai, kur Cingačguks ar Dvesmu jau sēdēja laivā un bažīgi gaidīja viņu. Ielicis šauteni laivā, Zvērkāvjs pielie­cās, lai sparīgi iegrūstu laivu ezerā, bet no krūmiem izme­tās spēcīgs indiānis un, līdzīgi pumai, uzklupa viņam mu­gurā. Tagad viss karājās mata galā; aplama rīcība varēja visu pazudināt. Cēlsirdībā, kas būtu padarījusi romieti sla­venu uz laiku laikiem, bet mūžam paliktu nezināma pasau­lei, ja nebūtu šī necilā stāsta par klusu un vienkāršu cil­vēku, Zvērkāvis nikni saņēma kopā visus spēkus, grūda laivu tik stipri, ka tā iešāvās savas simt pēdas ezerā, un pats iekrita uz mutes ūdenī; pretinieks, protams, nogāzās līdzi.

Jau dažus jardus no sēres ūdens bija dziļš, taču vietā, kur iekrita abi pretinieki, tas vēl sniedzās tikai līdz krū­tīm. Zvērkāvis gan atradās tik neizdevīgā stāvoklī, ka arī šāds dziļums būtu gluži pietiekams, lai viņš noslīktu. Viņa rokas tomēr palika brīvas, un mežonis bija spiests atlaist savas knaibles, lai pats noturētu galvu virs ūdens. Pus­minūti turpinājās nikna cīņa, indiānis ķepurojās kā aliga­tors, kas nule sagrābis laupījumu, kurš nav pa spēkam, pēc tam abi vīri izslējās stāvus; katrs tvēra pretinieka ro­kas, lai neļautu Šinī tumsā izlietot nāvīgo dunci. Kā beig­tos sīvā divcīņa — nav zināms, jo kādi seši mežoņi ielēca ūdenī savam biedram palīgā, un Zvērkāvis padevās gūstā, izturēdamies ar cieņu, kas bija tikpat ievērojama kā viņa uzupurēšanās.

Aizvest jaunsaņemto gūstekni līdz ugunskuram varēja vienā brīdī.

Indiāņu uzmanību saistīja cīņa un tās iznākums, tādēļ viņi neievēroja laivu, kaut arī tā vēl atradās tik tuvu pie raga, ka delavērs un viņa līgava skaidri dzirdēja katru vārdu, ko citi runāja krastā. Visa grupa atstāja cīņas vietu, daži devās gar sēri, meklēdami Dvesmu, bet vairā­kums gāja uz ugunskuru. Zvērkāvis bija gandrīz vai no- žņaudzis savu pretinieku, kas tagad atguva elpu un at­miņu un varēja pastāstīt, kā meitene tikusi projām. Taču abi bēgļi jau bija drošībā; kolīdz Zvērkāvi ieveda krūmos, delavērs mērca airi ūdenī, un vieglā laiva klusi slīdēja uz ezera vidu. Aizīries tik tālu, ka lodes no krasta vairs ne­būtu bīstamas, viņš pagriezās un devās uz šķirstu.

Kad Zvērkāvis piegāja pie ugunskura, viņu apstāja ve­seli astoņi drūmi mežoņi, starp kuriem bija arī viņa se­nais paziņa Šķeltais Ozols. Uzmetis mirkli gūstekņa sejai, tas kaut ko pateica biedriem, un viņiem visiem paspruka kluss prieka un pārsteiguma sauciens. Irokēzi uzzināja, ka viņu rokās nokļuvis tas, kas ezera pretējā krastā bija no­galinājis karavīru, un tagad viņi šim gūsteknim varēja parādīt žēlsirdību vai atriebties. Viņu skatieni pauda ne vien niknumu, bet arī krietnu tiesu apbrīna, ko radīja tik­lab Zvērkāvja tagadējais miers, kā viņa agrākie darbi. Var sacīt, ka šinī brīdi sāka dibināties dižā un baigā slava, ko Zvērkāvis baudīja starp visām Ņujorkas un Kanādas ciltīm vēlāk, kad viņu sauca par Vanagaci. Šī slava gan neizplatījās tādā lielā teritorijā un nekļuva zināma tik daudziem cilvēkiem, kā līdzīgos gadījumos notiek civilizē­tajā pasaulē, toties Zvērkāvja gods bija pelnīts vairāk un iegūts bez kādas krāpšanas un viltības.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.