Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Es baidos… es domāju, ka jums taisnība, Zvērkāvi, un tomēr vēlos, kaut jums nebūtu jābrauc! Tad vismaz apsoliet, ka būsit uzmanīgs un nedarīsit neko citu kā tikai glābsit meiteni. Vienai reizei pietiek ar šādu veikumu.

— Savādi gan! Tīri vai jādomā, ka runā Hetija, nevis atjautīgā, apbrīnojamā Džūdita Hatere! Bet bailes apstul­bina gudros un stipros dara vājus. Jā, to bieži esmu re­dzējis! Nu, tas ir laipni un atsaucīgi no jums, Džūdit, ka jūs raizējaties par citu cilvēku; jūs esat laba un patiesīga, to sacīšu vienmēr, lai arī nezin kādas blēņas mēļo par jums tie, kuriem skauž jūsu skaistums.

— Zvērkāvi! — Džūdita pēkšņi izdvesa lielā uzbudinā­jumā. — Vai jūs ticat visam, ko stāsta par nabaga meiteni, kura zaudējusi mati? Vai patiešam Harija Nerim­šas jaunā mēle sagandēs manu dzīvi?

— Nē, Džūdit, tā vis nav. Es teicu Nerimšam, ka ir ne­krietni nomelnot meiteni, ja nevar godīgi iekarot tās sirdi, un pat indiānis saudzē jaunavas labo slavu.

— Viņš neiedrošinātos palaist muti, ja man būtu brā­lis! — Džūdita izsaucās zibsnīgām acīm. — Bet mans vie­nīgais aizstāvis ir sirmgalvis, kura ausis kļūst tikpat ne­dzirdīgas, cik viņa jūtas trulas, un tamdēļ Nerimša pļāpā, ko grib.

— Gluži tā nav, nē, Džūdit, gluži tā vis nav! Dzirdē­dams, ka paļā tādu daiļu meiteni kā jūs, katrs vīrietis, vienalga, brālis vai svešinieks, bilstu kādu vārdu viņas labā. Nerimša cieši nodomājis jūs precēt un, ja viņš maz­drusciņ errojas uz jums, tad errojas aiz greizsirdības. Kad Nerimša atmodīsies, uzsmaidāt viņam un paspiežat viņa roku kauču vai pustik stipri, kā pirmīt saspiedāt manējo, un es lieku galvu ķīlā, ka nabaga zēns aizmirsīs itin visu pasaulē, vienīgi jūsu skaistumu gan ne. Sirdīgi vārdi ne ikreiz nāk no sirds, tie bieži nāk no žults. Pārbaudāt Ne­rimšu, kad viņš pamodīsies, un jūs redzēsit, kāda vara jūsu smaidam.

Zvērkāvis klusu nosmējās pa savam ieradumam un da­rīja pēc izskata pacietīgajam, bet īstenībā nepacietīgajam Cingačgukam zināmu, ka gatavs doties ceļā. Kad jaunek­lis kāpa laivā, meitene stāvēja nekustīga kā akmens tēls, ļaudamās pārdomām, ko bija ierosinājuši viņa vārdi un iz­turēšanās. Mednieka vienkāršība bija galīgi apmulsinājusi Džūditu; savā šaurajā sabiedrībā viņa prata valdzināt vī­riešus, taču šoreiz viņa bija klausījusi jūtām daudz vai­rāk nekā prātam. Mēs nenoliedzam, ka Džūditas pārdo­mām piemita arī rūgtums, un stāsta turpinājums pavēstīs, cik dziļas un cik pelnītas bija viņas ciešanas.

Cingačguks un viņa baltais draugs devās savās grūta­jās un bīstamajās gaitās, parādīdami tādu apdomu un aukstasinību, kas darītu godu pat vīriem, kuri jau div­desmito reizi uzņēmuši karataku. Kā piederas līgavainim, kas brauc pēc savas izredzētās, indiānis novietojās laivas priekšgalā, bet Zvērkāvis otrā galā ieturēja vajadzīgo kursu. Tātad Cingačguks pirmais izkāptu malā un, pro­tams, pirmais tiktos ar iecerēto. Savu vietu mednieks bija ieņēmis bez vārda runas, klusībā vadīdamies no apsvē­ruma, ka viņš droši vien stūrēs mierīgāk un prātīgāk, nekā to darītu indiānis, kas licis tik daudz uz spēles. Atīrušies 110 šķirsta, abi bezbaiji rīkojās kā labi apmaciti karavīri, kam pirmo reizi jāsastopas ar ienaidnieku kaujaslaukā. Cingačguks vēl nekad nebija šāvis uz cilvēku, un lasītā­jam jau zināms, ka ari Zvērkāvim trūka pieredzes karā. Tiesa, ieradies pie ezera, indiānis bija dažas stundas lodā­jis ap ienaidnieka nometni un, kā esam vēstījuši iepriek­šējā nodaļā, vēlāk pat iegājis tanī. Bet abas reizes nebija noticis nekas sevišķs. Turpretī tagad draugus gaidīja vai nu ievērojams panākums, vai arī kaunpilna neveiksme. No šī pasākuma rezultāta bija atkarīgs, vai Dvesma atgūs brīvību vai paliks gūstā. īsos vārdos — šis bija pirmais pārbaudījums, ko vajadzēja izturēt diviem godkārīgiem jauniem meža karavīriem; vienu no viņiem mudināja jū­tas, kas parasti iedvesmo cilvēku lielam veikumam, un abi ieguldīja šinī gaitā visu savu drosmi un lepnumu.

Zvērkāvis nevadīja laivu taisni uz ragu, kas bija nepil­nas ceturtdaļjūdzes attālumā, bet uzņēma kursu pa diago­nāli uz ezera vidu, lai nokļūtu pozīcijā, no kuras varētu virzīties pret krastu tā, lai ienaidnieks būtu tikai priekšā. Turklāt vieta, kur bija izkāpusi Hetija un kur Dvesmai vajadzēja sagaidīt Cingačguku, atradās netālu no zemes- mēles gala; lai sasniegtu šo vietu, abiem drošiniekiem būtu jāapbrauc gar krastu gandrīz viss rags, ja viņi neizdarītu minēto manevru. Virsaitis ļoti labi saprata šī manevra ne­pieciešamību, tādēļ mierīgi airēja, kaut arī tas bija sākts bez indiāņa ziņas un viņš devās nevis uz turieni, kur vē­lējās nokļūt, bet gandrīz pretējā virzienā. Dažas minūtes vēlāk bija veikts vajadzīgais attālums, jaunekļi it kā pēc klusas norunas mitējās airēt, un laiva apstājās.

Šķita, tumsa bija kļuvusi vēl dziļāka; taču no drošinieku atrašanās vietas joprojām varēja samanīt kalnu apveidus. Delavērs velti grieza galvu pret austrumiem, cerēdams ieraudzīt apsolīto zvaigzni; lai gan tanī pusē mākoņi pie apvāršņa bija mazliet pakliedējušies, to aizkars aizvien vēl slēpa spīdekļus. Priekšā, apmēram tūkstoš pēdu attālumā, vīdēja zemesrags. Cietoksnis nebija redzams, un neviena skaņa neatlidoja no tā puses. Ja arī tur notiktu kāda kus­tība, abi draugi droši vien to nedzirdētu, jo viņus Šķīra no celtnes dažas jūdzes. Šķirsts diezin vai atradās tālāk par zemesmēli, tomēr bija tā ietinies krasta ēnās, ka pa­liktu neredzams arī gaišākā naktī.

Tagad drošinieki klusi apspriedās, cenzdamies nosacīt laiku. Zvērkāvis domāja, ka vēl ir dažas minūtes līdz zvaigznes lēktam, bet nepacietīgajam virsaitim šķita, ka abi aizkavējušies un saderētā jau gaida viņu krastā. Skaidrs, ka Cingačguks palika pie sava ieskata, un viņa draugs bija ar mieru vadīt laivu uz satikšanās vietu. Nu vajadzēja braukt sevišķi veikli un piesardzīgi. Airi cēlās bez trokšņa un tikpat klusi grima ūdenī. Kad līdz krastam bija atlicis, ja daudz, simt jardu, Cingačguks pārstāja airēt un satvēra šauteni. Iekļuvuši dziļāk tumsas joslā, kas melnoja gar mežu, draugi redzēja, ka novirzījušies pārāk tālu uz ziemeļiem, un viņi attiecīgi mainīja kursu. Tagad laiva peldēja tik noteikti un piesardzīgi, it kā paļaudamās kādam instinktam. Beidzot laivas priekšgals nošņirkstēja pret krasta smiltīm tieši tanī vietā, kur bija izkāpusi He­tija un no kurienes iepriekšējā naktī šķirstinieki, garām braukdami, bija dzirdējuši viņas balsi. Arī šeit gar ūdeni stiepās šaura sēre, taču daudzās vietās pār ezeru pārkārās krūmi, kas auga mežmalā.

Izkāpis krastā, Cingačguks to piesardzīgi izpētīja, pa- iedamies uz abām pusēm no laivas. Lāgiem viņam vaja­dzēja brist līdz ceļiem pa ūdeni, tomēr viņš izmeklējās veltīgi. Atgriezies viņš sastapa draugu krastā. Abi čuk­stus apspriedās, un indiānis bažījās, ka viņi nebūšot pie­stājuši īstajā vietā. Bet Zvērkāvis domāja, ka viņi nebūšot ieradušies īstajā laikā. Pēkšņi viņš aprāvās, satvēra dela- vēra roku, lika tam pagriezt galvu pret ezeru un norādīja uz austrumu kalnu galotnēm. Virs tām mākoņi bija pa- šķīrušies, un cauri kādas priedes zariem mirdzēja vakar­zvaigzne. Tā bija sevišķi patīkama zīme, jaunekļi atbalstī­jās uz šautenēm un klausījās abām ausīm, cerēdami uz­tvert tuvojošos solu troksni. Reizumis viņi dzirdēja balsis, apspiestas bērnu raudas un klusos, jaukos indiāņu sieviešu smieklus. Tā kā Amerikas iezemieši palaikam izturas pie­sardzīgi un reti kad ierunājas skaļā balsī, drošinieki seci­nāja, ka nometne ir tuvu. No dažiem apgaismotiem koku augšējiem zariem biia viegli noskārstams, ka mežā deg ugunskurs, taču patlaban draugi nevarēja īsti izdibināt, cik tuvu tas atrodas. Vienotrreiz viņiem šķita, ka no uguns­kura kāds atiet un dodas uz satikšanās vietu, taču vai nu viņi pārklausījās, vai arī nācējs griezās atpakaļ, nesasnie­dzis krastu. Šādās mocīgās gaidās un bažās pagāja ce­turtdaļstunda, un pēc tam Zvērkāvis ierosināja braukt ar laivu ap zemesragu, apstāties vietā, no kurienes pārre­dzama nometne, un izlūkot indiāņus — tad varbūt izdošo­ties noskaidrot, kāpēc Dvesma neesot atnākusi. Delavērs tomēr cieti atteicās pamest krastmalu, gluži pamatoti aiz­bildinādamies ar to, ka meitene būšot sarūgtināta, ja iera­dīšoties un nesastapšot viņu. Zvērkāvis saprata drauga rū­pes un piedāvājās braukt gar ragu viens; Cingačguks pa­liktu noslēpies krūmos un gaidītu uz laimīgu gadījumu. Ar šādu norunu abi izšķīrās.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.