Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

apkārt. Viņi ari saķildojās savā starpā un apbēra viens otru negantiem pārmetumiem. Si saskriešanās droši vien neņemtu labu galu, ja neiejauktos delavērs. Tas atgādi­nāja, ka šāda nepiesardzība ir bīstama un jāatgriežas šķirstā. Tādējādi strīds izbeidzās, un pēc dažām minūtēm vīri jau airējās atpakaļ uz vietu, kur viņi cerēja atrast platdibeni.

Kā iepriekš sacīts, drīz pēc dēkaiņu aizbraukšanas Džū­dita piebiedrojās Zvērkāvim. Sākumā meitene klusēja, un mednieks nezināja, kura no māsām pienākusi pie viņa, bet drīz vien viņš izdzirdēja vecākās samtaino, pilnska- nīgo balsi.

— Sievietēm gan šāda dzīve ir briesmīga, Zvērkāvi! — viņa izsaucās pēkšņā jūtu uzplūdumā. — Lai dievs dod, ka tā ātrāk beidzas!

— Dzīve pati par sevi ir laba, vienalga, vai cilvēki to izmanto labiem vai sliktiem mērķiem, Džūdit, — jauneklis atbildēja. — Ko jūs vēlētos?

— Es tūkstošreiz laimīgāk dzīvotu civilizētu būtņu tu­vumā, kur fermas, baznīcas un kristiešu rokām celtas mā­jas un kur naktīs es gulētu saldi un mierīgi. Miteklis pie kāda forta būtu daudz labāks par šo baismīgo vietu!

— Nē, Džūdit, es tik viegli nevaru jums piekrist. Forti gan sarga no naidnieka, bet dažkārt tanīs pašos ir naid­nieks. Nedomāju, ka dzīve fortu tivumā jums vai Hetijai nāktu par labu; un bailējos, ka jūs arī tagad esat maz­lietiņ par tivu pie tiem, — Zvērkāvis turpināja savā stin­grībā un vaļsirdībā, jo tumsa noslēpa košo sārtumu, kas uzliesmoja meitenes vaigos, kamēr viņa, gandrīz vai no­slāpdama, ar lielu piepūli apvaldīja elsas. — Nu, no fer­mām ir savs labums, un netrūkst cilvēku, kam patīkas tanīs nodzīvot visu mūžu; taču mežā guvums divreiz lie­lāks nekā rājumā. Alkas pēc gaismas, klajuma un spirgtas vēsmas var paremdināt pie strautiem un lauzās, un tos, kas izvēlīgāki šinī ziņā, gaida ezeri; bet kur lai atrod rā­jumā pavēni, jautrus avotus, straujas tērces un diženus tūkstošgadīgus kokus? Pašus kokus tur neatrod, bet atrod to kuslos stumbrus, kas paceļas līdzīgi kapakmeņiem. Man šķietas, cilvēki, kuri dzīvo šādās vietās, pastāvīgi domā par savu nāvi un vispārēju iznīcību — par iznīcību, ko nosaka ne laiks un daba, bet uzspiež varmācība un posta darbi. Jā, baznīcas, man liekas, ir labas, citādi tās

neatbalstītu labi cilvēki. Bet tās nav pilnīgi nepieciešamas. Tās dēvē par dievnamiem, taču īstenībā visa zeme ir diev­nams, Džūdit. Ne forti, ne baznīcas nedara cilvēku laimī­gāku. Turklāt apmetnēs viss pretišķīgs, bet mežos valda saskaņa. Forti un baznīcas gandrīz vienmēr atrodas kopā, un tā ir krasa pretišķība, jo baznīcas domātas mieram, forti karam. Nē, nē, es tomēr labāki palieku mežos!

— Sieviete nav radīta šādām scēnām, Zvērkāvi; un tās notiks, kamēr turpināsies šis karš.

— Ja jūs domājat baltās sievietes, tad, man liekas, jums tā kā būtu taisnība, bet sarkanādainajām sievietēm šādi apciemojumi nav nekas sevišķs. Delavēra nākamā sieva Dvesma būtu laimīga, ja zinātu, ka viņš patlaban ložņā ap saviem īstenajiem naidniekiem, tīkodams pēc skalpa.

— Viņa taču ir sieviete! Zvērkāvi, vai patiešām viņa ne­raizētos, zinādama, ka mīļotais cilvēks devies bīstamās gaitās?

— Viņa nedomā par briesmām, Džūdit, viņa domā par slavu; un, ja sirds pilnum pilna ar šādām jūtām, tanī vairs neatliek vietas bailēm. Dvesma ir laba, lēnīga, jautra, tīkama būtne, bet viņa nemīl slavu mazāk par citām dela­vēru meitenēm, ko esmu pazinis. Pēc stundas viņai jāsa­tiekas ar Čūsku zemesragā, kur izkāpa Hetija, un, bez šau­bām, Dvesma ir satraukta, kā jau sieviete, taču viņa būtu līksmāka, ja zinātu, ka viņas mīļais pašreiz uzglūn min- gam, lai dabūtu tā skalpu.

— Zvērkāvi, ja tam visam patiešām ticat, es nebrīnos, ka tik lielu nozīmi piešķirat iedabai. Es gan esmu pārlie­cināta, ka ikviena baltā meitene tikai justos nelaimīga, ja zinātu, ka viņas līgavaiņa dzīvība apdraudēta. Kaut arī pastāvīgi liekaties tāds nosvērts un vienaldzīgs, es nedo­māju, jūs būtu mierīgs, zinādams, ka jūsu Dvesma bries­mās.

— Tas ir kas cits, tas ir pavisam kas cits, Džūdit. Sie­viete ir pārāki vāja un maiga šādam bailīgam solim, un vīrietim jābēdā par viņu. Jā, man domāt, šī bēda ir tiklab sarkanā, kā baltā cilvēka dabā. Bet savas meitenes man nav un droši vien nebūs.

— Harijam Nerimšam gan, manuprāt, gluži vienalga, vai viņa sieva būtu indiāniete vai gubernatora meita, — lai tikai būtu daudzmaz glīta un palīdzētu piepildīt viņa vēderu.

— Jūs esat netaisna pret Mārču, Džūdit, jā gan, ne­taisna. Nabaga zēns dievina jūs, un, ja vīrietis tik cieši ieskatījis tādu daiļavu kā jūs, tad laikam gan viņam vairs galvu nesagrozīs ne rningu, ne delavēru meitene. Jūs va­rat smieties par mani un Nerimšu, jo esam neaptēsti un mums trūkst grāmatu gudrības; tomēr mums ir ne vien savas sliktās, bet arī labās īpašības. Patiesīgu sirdi neva­jag nievāt, meitene, ja arī tai sveša smalkošanās, kas sie­vietēm pa prātam.

— Nievāt, jūs, Zvērkāvi! Vai patiešām domājat… kaut mirkli varat domāt, ka pielīdzinu jūs Harijam Mārčam? Nē, nē. Tik apmāta neesmu. Itin neviens nevar jūsu godīgo sirdi, vīrišķīgo dabu un skaidro patiesīgumu sajaukt ar Harija Mārča bramanīgo patmīlību, nepiepildāmo mant­kārību un valdonīgo niknumu. Harijs Steigša — tas ir vislabākais, ko var sacīt par viņu. Sis vārds nav negods, taču nav arī necik glaimojošs. Pat tēvs, kas tagad same­ties ar viņu uz vienu roku, labi zina atšķirību starp jums un Nerimšu. Tēvs skaidri un gaiši pateica man savas domas…

Džūdita bija ātra un atsaucīga meitene; un, tā kā viņu neturēja stingros grožos civilizētas sabiedrības ieradumi, viņa savas sievišķīgās jūtas dažkārt izpauda gluži brīvi. Viņa bija satvērusi mednieka raupjo roku un abām plauk­stām to spieda ar tādu degsmi un sirsnību, kas pierādīja, cik patiesīgi viņas vārdi. Varbūt labi, ka Džūdita aprāvās pati aiz savas jūtu pilnestības, citādi viņa, domājams, būtu atklājusi visu, ko tēvs sacījis. Vecais vīrs bija ne vien salīdzinājis abus jaunekļus un labvēlīgi izteicies par Zvērkāvi, bet arī savā parastajā tiešumā un dzedrumā strupi devis meitai padomu, lai viņa atraidot Nerimšu ga­līgi un metot acis uz Zvērkāvi. Džūdita to nekad nesacītu vīrietim, taču Zvērkāvis ar savu labsirdīgo vienkāršību iedvesa tādu uzticību, ka viņas straujā daba mudināt mu­dināja pārkāpt šo pieklājības robežu. Tomēr viņa klusēja, palaida mednieka roku un ieslīdēja atturībā, kas vairāk piederējās viņas dzimumam un dabiskajai kautrībai.

— Paldies, Džūdit, no visas sirds pateicos, — atbildēja mednieks, kas jutās pārāk necils, lai iedomātos, ka mei­tene viņam glaimo. — Paldies, ja tas viss taisnība. Ne­rimša ir stalts, jā, stalts kā pati garākā priede šinīs kal­nos, ne jau velti Čūska viņu tā nosaucis; tomēr dažiem pa­tīkas skaista āriene, citiem — vienīgi laba uzvešanās.

Nerimšam ir pirmā priekšrocība, un no viņa paša atkarīgs, vai viņš iemantos otro vai… Klau! Tā ir jūsu tēva balss, meitene, un šķietas, viņu kauč kas sakaitinājis.

— Lai dievs mūs pasarga no šīm drausmīgajām scē­nām! — Džūdita iesaucās. Viņa pielieca galvu pie ceļiem un, negribēdama dzirdēt skarbās skaņas, aizspieda ar ro­kām ausis. — Es dažkārt vēlos, kaut man nebūtu tēva!

Šie vārdi pauda rūgtumu, kas sīvi uzbangoja viņas sirdī. Nav zināms, kas vēl būtu izlauzies pār Džūditas lū­pām, ja viņai blakus neatskanētu klusa, maiga balss.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.