Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pievīlies savās atriebes cerībās, Nerimša apsēdās un, tāpat kā Haters, kādu pusstundu tik cītīgi pūlējās atjau­not asinsriti un ievingrināt locekļus, ka viņam nenāca prātā citas domas. Tikmēr plosts jau bija izzudis skatie­nam, un nakts atkal sāka tīt savās ēnās visu meža ainavu. Kamēr tumsa vēl nebija pilnīgi sabiezējusi un meitenes gatavoja vakariņas, Zvērkāvis galvenos vilcienos pavēs­tīja Hateram pēdējos notikumus, kā arī pastāstīja, kas da­rīts, lai nosargātu viņa bērnus un mantu.

XV nodaļa

Kopš Edvards valda zemi šo,

Jums miera nepazīt.

Būs dēliem un vīriem karā krist

Un asins strautiem līt.

Jums pavardus savus pamest lemts,

Kad posta stunda nāk,

Kā man, kas par taisnu lietu stāt

Un godam nomirt māk.

Četertons

Atkal valdīja vakara rimtība, kas bija krass pretmets cilvēku kaislībām, bet augošā tumsa ar tām harmonēja. Saule bija norietējusi, un grimstošā spīdekļa stari mitējās zeltīt mākoņus, pa kuru logiem plūsmoja dziestoša gaisma.

Apdugušais debesjums solīja melnu nakti, bet ezerā ne- ņirbēja ne vilnītis. Dvesa rēna vēsma, ko gan īsti neva­rēja saukt par vēju, taču šī valgā un smagā gaisa kustībai piemita zināms spēks. Cilvēki cietoksnī bija klusi kā ap­kārtējā ainava. Abi izpirktie gūstekņi jutās pazemoti un apkaunoti, tomēr viņu lēnprātībai bija piejaukts atriebes spīvums. Viņi drīzāk pieminēja necieņu, ko bija piedzīvo­juši gūsta pēdējās stundās, nekā atcerējās iecietību, kuru baudījuši pirms tam. Sirdsapziņa, šī asredzīgā padom­devēja, atgādināja, ka viņu ciešanas pelnītas, taču viņi vairāk prātoja par atmaksu un mazāk vainoja paši sevi. Pārējie nodevās gan skumīgām, gan līksmām domām. Zvērkāvis un Džūdita visvairāk ļāvās grūtsirdībai, kuras iemesls tomēr katram bija savs, turpretī Hetija šobrīd ju­tās īsti laimīga. Arī delavērs bija priecīgs, jo vjņa iztēlē spilgti ainojās gaidāmā tikšanās ar iecerēto. Šādos ap­stākļos un šādā noskaņojumā visi sēdās pie vakariņu galda.

— Vecais Tom! — Nerimša iesaucās un palaida skaļu smieklu šalti. — Tu izskatījies traki līdzīgs sasietam lā­cim, kad biji nostiepies garšļaukus uz hemloku zariem, un taisni brīnums, ka neņurdēji stiprāk. Tas nu ir cauri, un mums netaps labāk, ja pukšķēsim un sūkstīsimiesl Bet šitas maitasgabals Šķeltais Ozols, kas atveda mūs, — tam ir varens skalps, par kuru es maksātu tikpat, cik kolonija. Jā, šādam darījumam jūtos naudīgs kā gubernators, un tādā reizē gribētu noskaitīt dublonu 30 pa dublonam. Džū­dit, mīlīt, vai dikti sērojāt par mani, kamēr biju Filip- šteinu nagos?

Tā saucās kāda vāciešu ģimene pie Mohokas. Filipštei- nus Mārčs nīda un neatšķīra no filistiešiem — Jūdejas ienaidniekiem.

— Mūsu asaras pacēlušas ezera līmeni, Harij Mārč, ka pats krastā varējāt redzēt! — Džūdita atbildēja mākslota aušībā. — Protams, mēs skumām par tēvu, bet jūsu dēļ lējām asaras straumēm vien.

— Mums patiešām bija žēl nabaga Nerimšas tāpat ka tēva, Džūdit! — naivā, neattapīgā māsa iemeta starpā.

— Tiesa, meitenīt, tiesa; mēs taču bēdājamies par vi­siem, kas iekļuvuši nelaimē, — Džūdita pamācīgi attrauca klusākā balsī. — Lai būtu kā būdams, mēs esam priecīgi, ka redzam jūs, mister Mārč, un ka esat atbrīvojies no Filipšteinu rokām.

— Jā, tā ir draņķīga sabiedrība, un tāda pati slaka dzīvo pie Mohokas. Brīnos, kā tu izpestīji mūs, Zvērkāvi, un šī mazā pakalpojuma dēļ piedodu tev, ka neļāvi man taisnīgi norēķināties ar to vazaņķi. Pastāsti šo noslēpumu, lai vajadzības gadījumā mēs varētu tāpat izlīdzēt tev. Vai tu sarkanādaiņus apmānīji vai pielabināji?

— Ne viens, ne otrs, Harij Mārč. Mēs viņus piekukuļo­jām. Izpirkām jūs un samaksājām tik augstu cenu, ka turpmāki tev jāsargās krist gūstā, citādi mums pietrūks mantu.

— Izpirkāt! Tātad vecais Toms ir atdarījis maku, jo man taču nebija ar ko izpirkt matus, kur nu vēl ādu. Es gan nedomāju, ka tādi negantnieki kā Šie vazaņķi tik viegli laiž vaļā cilvēku, ko viņi tā sagrābuši un nostiepuši gar zemi. Bet nauda paliek nauda, un briesmīgi grūti turē­ties tai pretī. Indiānis un baltais sienami ar to pašu valgu. Džūdit, galu galā iznāk, ka savā ziņā visiem cilvēkiem daba vienāda.

Haters piecēlās, pamāja Zvērkāvim un ieveda to diben­istabā. Tur iztaujādams mednieku, viņš uzzināja, par kādu cenu pirkta brīvība. Vecais vīrs neizrādīja ne īgnumu, ne izbrīnu par ielaušanos viņa lādē, taču painteresējās, cik dziļi pārmeklēts tās saturs. Viņš arī pavaicāja, kur atrasta slēdzene. Zvērkāvis ar savu parasto vaļsirdību atbildēja bez kādas izlocīšanās, un saruna drīz beidzās. Abi atgrie­zās priekšējā telpā, kura kalpoja par ēdamistabu un vir­tuvi.

— Es netieku gudrs, vai tagad starp mums un mežo­ņiem ir karš vai miers! — Nerimša iesaucās, kad Zvērkā­vis, kas bija uz brīdi apstājies un uzmanīgi klausījies, iz­gāja pa ārdurvīm. — Šāda gūstekņu atsvabināšana ož pēc draudzības, un, kad cilvēki noslēguši godīgu un abām pu­sēm izdevīgu darījumu, viņiem vismaz tanī reizē jāšķiras kā draugiem. Zvērkāvi, nāc iekšā un pasaki savas do­mas — tu pēdējā laikā uzvedies tik labi, ka esi cēlies ma­nās acis.

— Te ir atbilde, Nerimša, ja tev gribas atkal villoties.

Tā runādams, Zvērkāvis uzsvieda uz galda, pret kuru

biedrs balstīja elkoni, kādas desmit mazītiņas rīkstītes, kas bija cieši sasietas ar briežādas siksniņu. Mārčs aiz­gūtnēm pakampa kūlīti un pie priedes zara, kas lāktīja pavardā un bija vienīgais gaismas avots istabā, pārlieci­nājās, ka rīkstīšu gali samērcēti asinīs.

— Skaidra angļu valoda tā nav, — karstgalvīgais ro- bežnieks sacīja, — bet tā ir skaidra indiāņu valoda! Te ir tas, ko Jorkā sauc par kara pieteikumu, Džūdit. Kā tu sa­ņēmi šo izaicinājumu, Zvērkāvi?

— Gluži vienkārši. Pirms nepilnas minūtes tas atstāts vietā, ko tu dēvē par Peldošā Toma pagalmu.

— Kā tas tur gadījās? Džūdit, nevar taču būt, ka tas nokrita no mākoņiem, kā dažreiz krīt mazi krupji, un ta­gad nelīst. Tev jāizskaidro, Zvērkāvi, kā tas šeit radies, citādi mums jādomā, kāds grib nobaidīt tos, kas jau sen būtu zaudējuši prātu, ja to varētu aiztramdīt projām.

Zvērkāvis piegāja pie loga un uzmeta skatienu tumša­jam ezeram. It kā apmierināts ar redzēto, viņš tuvojās Nerimšam, paņēma rīkstīšu saišķīti un to cieši aplūkoja.

— Jā, tas patiešām ir indiāņu kara pieteikums, — viņš sacīja, — un tagad tu pats apliecini, cik maz esi piemē­rots karavīra gaitām, Harij Mārč, — tev nav ne jausmas, kā tas atsūtīts. Mežoņi atstājuši tev skalpu pie galvas, bet viņi droši vien pievākuši tavas ausis, citādi tu būtu dzir­dējis ūdens šļakstus, ko sacēla puika, aizbraukdams ar sa­viem diviem baļķiem. Viņam bija uzdots nosviest pie mūsu durīrn šīs rīkstītes: sak, pēc noslēgtā darījuma mēs pērām asins peļķi un nu pērsim jūs.

— Sitie ložņīgie vilki! Džūdit, padodiet manu šauteni, un es aizlaidīšu caur šo vazaņķu sūtni viņiem atbildi.

— Kamēr es būšu te, cienījamais Mārč, tas nenotiks, — Zvērkāvis vēsi teica, ar mājienu uzaicinādams biedru at­turēties. — Uzticība paliek uzticība, vienalga, vai tā dā­vāta kristietim vai sarkanādainim. Zēns ņēma līdzi degošu zaru un atklāti brauca šurp, lai brīdinātu mūs; un neviens nedrīkst viņu aiztikt, kamēr viņš pilda šādu uzdevumu. Bet nav ko runāt, jo puika ir pārāki slīpēts, lai atstātu zaru degam, kad viņš izdarījis savu darāmo, un nakts jau tā satumsusi, ka šautene neuzmeklēs mērķi.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.