Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Šķeltais Ozols jau bija attapies no izbrīna, un viņš sāka likt lietā savu parasto viltību, lai noslēgtu pēc iespējas iz­devīgāku darījumu. Nav vajadzības sīki atstāstīt saraus­tīto dialogu, kura laikā indiānis parādīja lielu izmaņu, pū­lēdamies atgūt to, kas pārsteigumā zaudēts. Viņš pat izli­kās šaubāmies, vai šādi kustoņi dzīvojot, un apgalvoja, ka visvecākais indiānis neesot dzirdējis stāstām par šādiem zvēriem. Kā bieži notiek līdzīgos gadījumos, viens no par­tneriem mazliet iekarsa; iekaisa indiānis, jo šī slīpētā pretinieka izrunas un iebildumus Zvērkāvis atspēkoja ar savu rāmo taisnprātīgumu un nesatricināmo patiesības mīlestību. Par ziloni viņš nezināja vairāk kā mežonis; bet Zvērkāvis ļoti labi saprata, ka irokēzs šīs kaulā grieztās figūras vērtē tikpat augstu kā tirgotājs maisu zelta vai bebrādu ķīpu. Pēc mednieka domām, šādos apstākļos ne­bija prātīgi sākumā izrādīt pārāk lielu piekāpību, jo va­rēja rasties nopietni sarežģījumi apmaiņā arī tad, ja sa­runu vedējas puses vienotos par noteikumiem. Ņemdams vērā šīs varbūtējās grūtības, viņš katram gadījumam tu­rēja pārējās šaha figūras rezervē.

Pēdīgi mežonis paziņoja, ka turpmākas sarunas esot veltigas: viņš nebūšot tik netaisns pret savu cilti, ka at­teikšoties no goda un prēmijām par diviem lieliskiem vī­riešu skalpiem, lai dabūtu vienīgi divus tādus nieciņus; un viņš gatavojās doties projām. Tagad abas puses izjuta to, ko parasti izjūt cilvēki, kad darījums, kuru viņi tik ļoti vēlas noslēgt, taisās izjukt viņu pašu pārliecīgās stūr­galvības dēļ. Sī vilšanās tomēr atstāja ļoti dažādu iespaidu uz partneriem. Zvērkāvis bija saskumis un nožē­las pilns, jo raizējās par gūstekņiem un dziļi juta līdzi abām meitenēm. Tāpēc šāds sarunu iznākums viņu apbē­dināja un sarūgtināja. Turpretī mežonī šī neveiksme ra­dīja atriebības kāri. Uzbudinājuma brīdī viņš bija skali nosolījies, ka neteiks ne vārda vairāk; un viņš niknojās ne vien uz savu nosvērto oponentu, bet arī pats uz sevi, jo bija pieļāvis, ka bālģīmis izrāda lielāku mieru un saval­dību nekā indiāņu virsaitis. Kad viņš sāka airēt plostu projām no priekšdurves, viņa seja apmācās un acis zvē­roja, taču viņš šķiroties izlikās draudzīgi pasmaidām un laipni pamāja ar roku.

Pagāja zināms laiciņš, iekām baļķus īsti iekustināja; kamēr otrs indiānis to darīja, Šķeltais Ozols klusā nik­numā mīņāja hemloku zarus, kas bija pārlikti pār baļķiem, uzmezdams ciešus skatienus mājai, priekšdurvei un sa­vam pirmītējam sarunu biedram. Viņš klusā balsī aši pateica otram dažus vārdus un, līdzīgi nemierīgam dzīv­niekam, kārpīja kājām zarus. Sinī brīdī Zvērkāvja piesar­dzība bija mazliet atslābusi, jo viņš prātoja, kā atsākt sa­runas, nedodot otrai pusei pārāk lielas priekšrocības. Vi­ņam par laimi, šoreiz Džūditas gaišās, vērīgās acis bija sevišķi modras. Mirklī, kad jauneklis bija visneuzmanī- gaks un viņa ienaidnieks vismožāks, meitene, īstajā laikā saceldama trauksmi, viņam uzsauca brīdinošā balsī:

— Sargieties, Zvērkāvi! Es redzu ar tālskati šautenes zem hemloku zariem, un irokēzs kājām atbrīvo tās!

Šķita, ienaidnieks bijis tik viltīgs, ka izraudzījies starp­nieku, kas saprot angliski. Pirmīt irokēzs bija runājis tikai savā valodā; bet tagad kļuva redzams, ka Šķeltais Ozols saprata arī meitenes vārdus, jo viņa kājas pēkšņi pār­trauca nodevīgo darbu un sejā drūma niknuma izteiksmi nomainīja laipns smaids. Viņš deva biedram zīmi, lai tas mitējas airēt, un pārgāja uz plosta galu, kas bija tuvāk pie priekšdurves.

— Kāpēc atstāt mākoni starp Šķelto Ozolu un viņa brāli? — irokēzs sacīja. — Viņi abi ir gudri, abi drosmīgi, abi augstsirdīgi, un viņiem jāšķiras kā draugiem. Ar vienu zvēru varēs izpirkt vienu gūstekni.

— Labi, ming, — atbildēja mednieks, kas labprāt at­sāktu sarunas gandrīz jebkādos apstākļos, un nolēma da­rījumu, ja iespējams, nostiprināt ar nelielu piedevu. — Tu redzēsi, ka bālģīmis prot maksāt pilnīgu cenu, ja viņam atklāta sirds un dāsna roka. Paturi zvēru, ko aizmirsi man atdot, kad taisījies braukt projām, un ko es aizmirsu at­prasīt, jo biju noraizējies, ka tu šķiries dusmās. Parādi to saviem virsaišiem. Atvedīsi mūsu draugus, dabūsi vēl divus tādus pašus zvērus, un … — viņš mirkli vilcinājās, šaubīdamies, vai liela piekāpība būtu lietderīga, un bei­dzot izšķīrās par to, — un, ja mēs viņus redzēsim pirms saules rieta, varbūtās atradīsies arī ceturtais, lai iznāktu pāra skaitlis.

Darījums bija noslēgts. Irokēza tumšajā sejā vairs ne­bija ne miņas no īgnuma, un viņš smaidīja tikpat jauki, gandrīz jāsaka, tikpat burvīgi kā Džūdita Hatere. Viņš par jaunu ņēmās pētīt figūru, un līksmes sauciens pauda, cik ļoti viņu iepriecinājis šāds negaidīts gala iznākums. Strī­dēdamies viņi abi ar Zvērkāvi patiešām bija uz brīdi aiz­mirsuši ziloņkaula lietiņu. Ar Šķeltā Ozola biedru bija citādi; tas bija turējis šo paraugu un stingri apņēmies to iemest ezerā, ja apstākļi spiestu atdot figūru, cerēdams, ka vēlāk varētu to uzmeklēt. Šāda izmisīga rīcība tomēr nebija vajadzīga; atkārtojuši vienošanās noteikumus un apliecinājuši, ka tie saprotami, abi indiāņi beidzot ķērās pie airiem, un plosts lēnām virzījās uz krastu.

Meitenes iznāca priekšdurvē, nostājās blakus Zvērkā­vim un vēroja plosta gauso gaitu.

— Vai var paļauties uz šiem neliešiem? — Džūdita jau­tāja. — Vai viņi nepaturēs šo nieciņu un neatsūtīs mums kādus asiņainus pierādījumus, ka apmuļķojuši mūs, lai palielītos ar savu viltību? Esmu dzirdējusi par šādām nekrietnībām.

— Tāds ir indiāņu tikums, nav šaubu, Džūdit, nav ne­kādu šaubu. Bet es nepazīstu sarkanādaini, ja šis div- astainais zvērs nesacels visā barā tādu pašu kņadu, kādu nūja rada bišu stropā! Te ir Čūska, cilvēks ar dzelzs ner­viem, parasti viņš neizrāda vairāk ziņkāres, kā vajadzīgs. Un viņš tā aizrāvās ar šo kaulā griezto zvēru, ka es sa- kaunējos viņa dēļ! Bet tā ir iedaba, un nevienu cilvēku ne­var īsti nopelt par viņa iedabu. Cingačguks drīz pārvarēs savu vājumu un atcerēsies, ka viņš ir virsaitis, kas cēlies no dižas dzimtas, un ka viņam jāattaisno savs slavenais vārds; bet tie sluņķi nenomierināsies, kamēr viņiem nelik­sies, ka dabūjuši itin visas Tomasa Hatera lietas, kas līdzī­gas šim grieztajam kaulam.

— Viņi zina tikai par ziloņiem un nevar cerēt, ka iegūs vēl ko citu.

— Tas taisnība, Džūdit; taču alkatība gumda cilvēku. Irokēzi gudros: ja bālģīmjiem ir šādi ērmīgi zvēri ar di­vām astēm, tad droši vien viņiem ir arī zvēri ar trīsām vai četrām astēm. Skolotāji to sauktu par dabisko rēķinā­šanu, un tā katrā ziņā nodarbinās mežoņu prātus. Viņi ne­rimsies, kamēr nebūs izdibinājuši patiesību.

— Zvērkāvi, vai domājat, ka indiāņi neatbrīvos tēvu un Nerimšu? — Hetija naivi jautāja. — Es nolasīju irokēziem pašus labākos pantus no bībeles, un jūs redzat, kādu iespaidu tie atstājuši.

Mednieks, kā vienmēr, laipni uzklausīja Hetiju; viņš iegrima domās. Viegli piesarkdams, viņš atbildēja tikai pēc krietna brīža.

— Es nezinu, vai baltajam cilvēkam jākaunas, ka viņš neprot lasīt; es nu esmu tāds nemākulis, Džūdit. Kā redzu, jūs esat izglītotas; bet es esmu mācījies vienīgi to, kas rakstīts upēs, avotos, mežos, ielejās, pauguros, kalnu vir­sotnēs. Arī tā var gūt bagātīgas zināšanas, ne tikai no grāmatām vien; un tomēr man dažreiz šķietas, ka lasīša­nas māksla ir baltā cilvēka iedabā! Kad dzirdu no misio­nāriem vārdus, par kuriem runāja Hetija, vēlos, kaut pats varētu tos izlasīt; bet es to neprotu, un tur vainīgas va­saras medības, indiāņu nostāsti, kara mācības un vēl kas nekas.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.