Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Tiem dots bālģīmju saprāts, — Dvesma dzēlīgi teica. — Tas pastāvīgi labs vienai pusei, bet slikts otrai.

— Nē, nē, Dvesma, divas patiesības nevar būt… un tomēr šķiet savādi! Esmu droša, ka izlasīju pantus pa­reizi; un neviens nebūtu tik ļauns, ka sagrozītu dieva vār­dus. Tas nekad nevar būt, Dvesma.

— Nu, nabaga indiānietei šķiet, ka pie bālģīmjiem var būt viss kas, — delavēre vēsi atbildēja. — Dažreiz viņi saka «balts», citreiz «melns». Kāpēc gan nekad nevar būt?

Hetija mulsa aizvien vairāk, līdz beidzot saka gauži raudāt no sarūgtinājuma par neveiksmi un bailēs, ka iz­darījusi kādu rupju kļūdu, kuras dēļ tēva un Nerimšas dzīvībai draud briesmas. Dvesmas ironija un vēsā vien­aldzība izgaisa acumirklī, un viņa atkal bija mīļa un sir­snīga draudzene. Apskāvusi saskumdināto meiteni, viņa centās to mierināt sievišķīgā līdzcietībā — zāles, kas iedarbojas gandrīz vienmēr.

— Neraudi nu … neraudi taču, — Dvesma sacīja, slau­cīdama Hetijai asaras kā bērnam un māsas mīlestībā spiezdama viņu pie savas atsaucīgās sirds. — Kāpēc tik ļoti uztraucies? Ja grāmatai nav taisnība — tu neesi to rakstījusi; ja ir ļauni bālģīmji — tu neesi vainīga. Ir ļauni sarkanādainie, ir ļauni baltie; ne visi cilvēki ar vienādu ādas krāsu ir labi, ne visi — ļauni. Virsaiši to zina.

Hetija drīz atguvās no šī pēkšņā žēluma uzplūda, un tad viņa apņēmīgi sakopoja domas, atkal tās pievērsdama sava nāciena mērķim. Drūmie virsaiši joprojām stāvēja cienīgā uzmanībā, un viņa cerēja, ka varbūt galu galā iz­dosies tos pārliecināt.

— Klausies, Dvesma, — Hetija teica, pūlēdamās apval­dīt elsas un runāt skaidri. — Saki virsaišiem, ka nevajag ņemt vērā ļauno cilvēku darbus … labais paliek labais … Lielā Gara vārdi paliek Lielā Gara vārdi… un nav attaisnojams neviens, kas dara ļaunumu tāpēc, ka to darī­jis cits. «Atmaksājiet ļaunu ar labu,» saka šī grāmata, un tas ir likums sarkanajam cilvēkam tāpat kā baltajam.

— Nekad neesmu dzirdējusi, ka delavēriem un irokē- ziem būtu šāds likums, — Dvesma mierinot atbildēja. — Nav nozīmes stāstīt par to virsaišiem. Saki tādus vār­dus, kam viņi var ticēt.

Dvesma tomēr dzīrās tulkot, bet vecākais virsaitis pie­dūra viņai pirkstu pie pleca. Pacēlusi acis, viņa ievēroja, ka viens karavīrs aizgājis no pulciņa un atgriežas ar Ha­teru un Nerimšu. Sapratusi, ka abus iztaujās, viņa nebilda ne vārda, kā jau indiāņu sieviete, kas paklausa bez ieru­nām. Pēc brītiņa gūstekņi stāvēja vaigu vaigā ar irokēzu galvenajiem vīriem.

— Meit, pavaicā šim sirmbārdim, kāpēc viņš nāca uz mūsu nometni, — vecākais virsaitis sacīja jaunajai dela- vērei.

Dvesma uzdeva šo jautājumu savā neveiklajā angļu valodā, taču viegli saprotamā veidā. Haters pēc dabas bija tik stingrs un ciets, ka nevairījās atbildēt par savas rīcī­bas sekām; turklāt, labi zinādams mežoņu uzskatus, viņš saprata, ka neko nepanāks, ja mēģinās izlocīties un gļēvi baidīsies no viņu dusmām. Tāpēc viņš nevilcinoties pa­teica, kādēļ kāpis krastā, vienīgi aizbildinājās, ka provin­ces valdība izsolījusi augstu atlīdzību par skalpiem. So vaļsirdīgo atzīšanos irokēzi uzņēma ar acīm redzamu ap­mierinājumu; tas bija ne tik daudz morāls gandarījums, cik apziņa, ka sagūstīts cilvēks, kas cienīgs nodarbināt viņu prātus un kļūt par atriebības upuri. Kad Nerimšam vaicāja to pašu, arī viņš teica patiesību, lai gan citādos apstākļos nebūtu runājis tik atklāti kā viņa stingrais biedrs. Mārčam netrūka apķērības, lai saprastu, ka šoreiz nelīdzēs nekāda izgrozīšanās, un viņš gribot negribot se­koja drauga priekšzīmei.

Saņēmuši atbildes uz saviem jautājumiem, virsaiši klu­sēdami gāja projām kā cilvēki, kuriem viss ir skaidrs. Dvesma un Hetija palika vienas ar Hateru un Nerimšu. Visi četri šķita brīvi, tomēr patiesībā viņus modri un ne­atlaidīgi uzraudzīja. Tika gādāts, lai abi gūstekņi neda­būtu ne savas, ne citu šautenes, kas bija izkliedētas pa visu nometni; bet citādi nekas neliecināja, ka viņus uz­mana. Taču, labi zinādami indiāņu ieradumus, abi saprata, cik ļoti atšķiras īstenība no šķituma, un viņus nemaldi­nāja šī manīgā bezrūpība. Viņi pastāvīgi domāja par bēg­šanu, apzinādamies, ka tā varētu izdoties vienīgi tad, ja smalki apsvērtu visu un rīkotos ātri. Viņi bija pietiekami vērīgi un diezgan ilgi uzturējušies nometnē, lai apjēgtu, ka ari Dvesmai trūkst īstas brīvības. Tādēļ Haters viņas klātienē runāja vaļsirdīgāk, nekā citādi būtu atzinis par prātīgu, un viņš ar savu priekšzīmi mudināja Nerimšu uz tādu pašu nepiesardzību.

— Hetij, es tev nepārmetu, ka nāci šurp; tavs nodoms bija labs, taču ne visai gudrs, — Haters ierunājās. Apsē­dies blakus meitai, viņš saņēma tās roku, kā rupjais cil­vēks mēdza izrādīt savas jūtas pret šo bērnu. — Indiāņu prātu nevar grozīt ar sprediķiem no bībeles … Vai Zvēr­kāvis nesūtīja mums kādu ziņu? Vai nav sagudrojis, kā atsvabināt mūs?

— Jā, tas ir pats galvenais! — Nerimša izmeta. — Ja jūs, meitēn, mums palīdzētu aizlavīties pusjūdzi.. . kaut vai ceturtdaļjūdzi no šejienes, es galvotu par visu pārējo. Nu, droši vien vecajam vīram vajadzētu maķenīt vairāk, bet tādam garstilbainam jaunam puikam kā es šāds attā­lums pilnīgi pietiekams.

Hetija skumji noraudzījās te vienā, te otrā un palika ātrīgajam Nerimšam atbildi parādā.

— Tēv, — viņa sacīja, — kamēr nebiju atstājusi šķir­stu, Zvērkāvis un Džūdita nezināja, ka došos pie jums. Viņi baidās, ka irokēzi izgatavos plostu un mēģinās pie­kļūt mājai, un abi vairāk domā, kā aizsargāties, nekā par to, kā palīdzēt jums.

— Nē, nē, nē, — Dvesma strauji, bet klusi teica, nodū­rusi galvu, lai vērotāji neredzētu, ka viņa runā. — Nē, nē, nē, Zvērkāvis tāds nav. Viņš nedomā tikai aizsargāt sevi, kad draugs briesmās. Palīdzēt viens otram — un visi tiks ezera mājā.

— Izklausās tīri labi, vecais Tom, — Nerimša pusbalsī sacīja, pie tam pamirkšķināja ar acīm un iesmējās. — Ja man draugos sajēdzīga skvo, es daudz nebaidos no iro- kēza un nepavisam nebaidos no velna.

•— Nerunāt skaļi, — Dvesma brīdināja. — Dažiem iro- kēziem jengīzu mēle un visiem jengīzu ausis.

— Tātad tu esi ar mums pa draugam, skuķēn? — Ha­ters pētīja ar augošu interesi. — Tādā gadījumā vari ce­rēt uz krietnu atlīdzību; ja mums visiem izdotos sasniegt cietoksni, nekas nebūtu vieglāk kā aizsūtīt tevi pie savas cilts. Būtu mums šķirsts un laivas, mēs valdītu pār ezeru, kaut arī māktos virsū visi Kanādas mežoņi. Ja mēs tiktu atpakaļ cietoksnī, mūs no turienes varētu izdzīt vienīgi ar lielgabaliem.

— Varbūt bālģīmji paši kāps krastā pēc skalpiem? — Dvesma atcirta vēsā ironijā. Šī meitene likās dzēlīgāka nekā vairākums sieviešu.

— Nu jā, mēs izdarījām kļūdu; tomēr gaušanās maz palīdz un vēl mazāk zobgalības, skuķēn.

— Tēv, — Hetija ierunājās, — Džūdita domā lauzt vaļā lielo lādi, cerēdama atrast tanī mantas, ar kurām varēs jūs izpirkt.

Pēc šiem vārdiem Hatera sejai pārslīdēja drūma ēna, un viņš kaut ko nomurmināja, nepārprotami izteikdams savu neapmierinātību.

— Kāpēc neatlauzt lādi? — Dvesma iemeta starpā. — Dzīvība dārgāka par vecu lādi… skalps dārgāks par vecu lādi. Ja neļaus meitai atlauzt lādi, Vahtavaha ne­palīdzēs aizbēgt.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x