Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

XI nodaļa

Augstais dievs tas kungs

Ir savu baušļu galdiņos mums kalis:

Tev nebūs nokaut.

Sargies,

Viņa rokās ir atriebības taisnais šķēps,

kas celts

Pār tavu galvu, gatavs pārkāpēju sodīt.

Sekspirs.

Indiāņu pulks, pie kura Dvesma pati pret savu gribu piederēja, nebija devies karot, jo citādi tanī neietilptu sie­vietes. Tā bija maza cilts daļa, kas medījusi un zvejojusi angļu novadā, kad. sākusies karadarbība. Šie irokēzi bija pārlaiduši ziemu un pavasari, vārda īstajā nozīmē dzīvo­dami uz ienaidnieka rēķina, un nodomājuši dot triecienu pirms aiziešanas. Šinī manevrā, kas viņus aizvedis tālu pretinieka teritorijā, izpaudās dziļa indiāņu gudrība. Kad bija ieradies ziņnesis un pavēstījis, ka angļu un franču starpā uzliesmojis karš, kurā noteikti iesaistīsies visas cil­tis, kas pakļāvušās naidīgo pušu ietekmei, minētais iro­kēzu pulks bija apmeties pie Oneidas ezera, kas jūdzes piecdesmit tuvāk viņu pašu robežai nekā šī stāsta darbī­bas vieta. Ja indiāņi būtu bēguši tieši uz Kanādu, viņiem pēdu no pēdas varētu dzīties pakaļ vajātāji; tāpēc virsaiši bija nolēmuši virzīties vēl dziļāk bīstamajā rajonā, cerēdami atkāpties pa pretinieka aizmuguri, kur šim baram nesekotu. Uz šādu viltību bija pamudinājusi sieviešu klāt­būtne, jo tās nespētu izbēgt no vajātājiem. Ja lasītājs atcerēsies, cik plaši pletās Amerikas pirmmeži tanīs sena­jās dienās, viņš sapratīs, ka tur varēja slēpties mēnešiem ilgi pat vesela cilts. Ja ievēroja parasto piesardzību, tad mežā no ienaidnieka bija jābaidās mazāk nekā atklātā jūrā aktīvas karadarbības laikā.

šī bija pagaidu nometne — uz ātru roku ierīkots bivaks; tas zināmā mērā liecināja par attapību, kas piemīt ļaudīm, kuri savu dzīvi pavada šādos apstākļos. Nometnieki iztika ar vienu pašu ugunskuru, tas kurējās pie zaļa ozola sak­nēm; tādā siltā laikā uguns bija vajadzīga ēdiena gatavo­šanai vien. Ap šo «smaguma centru» bija izkaisītas piec­padsmit — divdesmit zemas būdiņas, kurās saimnieki sa­līda naktīs un kurās viņi varēja patverties no negaisa. Šīs būdiņas bija celtas, prasmīgi liekot kopā zarus, un vienvei­dīgi segtas ar mizu, kas noplēsta no kritušiem kokiem, kādu mūžamežā nav mazums visās trunējuma pakāpēs. Iedzīves tikpat kā nebija nekādas. Ugunskura tuvumā at­radās gaužām vienkārši virtuves piederumi; pie būdiņām un to iekšienē redzēja dažus apģērba gabalus. Šautenes, pulvera ragi un ložu somas balstījās pret stumbriem vai karājās zemākajos zaros; šinīs pašos dabas darinātajos āķos bija uzkārti divi vai trīs briežu liemeņi.

Šis mazais ciems bija sačabināts bieza meža vidū, tā­pēc no pirmā acu uzmetiena neatklājās viss; bet, ja labi ieskatījās, tad šinī tumšajā ainavā cita pēc citas vēl iz­nira būdiņas. Par vienīgo centru varēja uzlūkot uguns­kuru; nebija laukumiņa, kur sapulcēties nometnes iemīt­niekiem; viss likās noslēpumains un viltības pilns kā paši saimnieki. Daži bērni tekalēja no būdiņas uz būdiņu, pie­šķirdami šai vietai mazliet idilliskuma. Lāgiem sieviešu klusās balsis un apspiestie smiekli pārtrauca drūmā meža dziļo rimtību. Vīrieši ēda, gulēja vai pārlūkoja ieročus. Viņi sarunājās, taču bija skopi vārdos, un palaikam turē­jās atstatu no sievietēm — pa diviem vai pulciņos; šķita, ka neatslābstošā iedzimtā modrība un spēja sajust bries­mas viņus neatstāja pat miegā.

Kad meitenes tuvojās nometnei, Hetija paklusu iesau­cās, saskatījusi tēvu.. Atspiedis muguru pret koku, viņš sēdēja uz zemes, un turpat stāvēja Nerimša, laiski drik- snādams zariņu. Acīmredzot viņi bija tikpat brīvi kā citi

nometnes iemītnieki; vērotājs, kas nezina indiāņu paradu­mus, abus noturētu par ciemiņiem, viņam nenāktu prātā, ka tie ir gūstekņi. Vahtavaha pieveda savu jauniegūto draudzeni viņiem gandrīz klāt un pēc tam kautrīgi atgāja sānis, lai Hetija varētu netraucēti ļauties savām jūtām. Hetija tomēr nemēdza glausties vai citādi izrādīt savu pieķeršanos, tāpēc arī šinī brīdī nedeva vaļu nekādām jūtām. Viņa piegāja pie tēva un klusēdama stāvēja tam blakus līdzīgi tēlam, kurā iemiesota meitas mīlestība. Ve­cais vīrs nelikās nedz satraukts, nedz izbrīnījies par viņas piepešo ierašanos. No indiāņiem Haters bija mācījies sa­glabāt stoisku mieru, labi zinādams, ka viņu cieņa visdro­šāk iemantojama ar savaldīšanos, kāda raksturīga viņiem pašiem. Arī irokēzi neizpauda ne mazāko pārsteigumu, pēkšņi ieraudzījuši savā vidū svešinieci. īsi sakot — šādos sevišķos apstākļos Hetija ar savu ierašanos, cik vērojams, saistīja daudz mazāk uzmanības nekā parasts ceļotājs, kas piebraucis pie labākās viesnīcas durvīm ciematā, kura iedzīvotāji domājas esam vairāk civilizēti par mežoņiem. Tomēr daži karavīri sagāja pulciņā, un skatieni, ko tie, vārdus pārmijot, meta uz Hetiju, liecināja, ka ir runa par viņu, — droši vien tika apspriests šī negaidītā nāciena iemesls. Šāda aukstasinība ir vispār raksturīga Ziemeļ­amerikas indiānim, tomēr šinī gadījumā tā bija lielā mērā izskaidrojama ar īpatnējo stāvokli, kādā atradās šis bars. Hūroni zināja, kādi spēki šķirstā, tikai nezināja par Cin- gačguka klātbūtni; tuvumā, domājams, nebija nevienas citas cilts, nevienas karaspēka nodaļas, un ap ezeru bija izlikti posteņi, kas dienu un nakti modri vēroja tos, kurus tagad bez pārspīlējuma varam saukt par ielenktajiem.

Hateru dziļi aizkustināja šis Hetijas solis, kaut arī viņš izskatījās pavisam vienaldzīgs. Vecais vīrs atcerējās mīļo lūgumu, ar kuru meita bija vērsusies pie tēva, iekām viņš atstāja platdibeni. Pēc labas izdošanās tas būtu pagaisis no atmiņas, bet nelaime piešķīra tam svaru. Haters zināja šī naivā, vaļsirdīgā bērna uzticību, saprata, kāpēc viņa nākusi, cik pašaizliedzīga šāda rīcība.

— Tas nav labi, Hetij, — viņš pārmetošā balsī teica, tā atgādinādams par briesmām, kas varēja draudēt pašai meitenei. — Šie ir nikni irokēzi, kas neaizmirsīs pārestību tāpat kā pakalpojumu.

— Saki, tēv, — meitene ierunājās, pie tam bikli palaida acis apkārt, it kā baiļodamās, ka mežoņi nenoklausās.

— Vai dievs ļāva tev pastrādāt nežēlīgo darbu, kura dēļ nāci uz šejieni? Es ļoti gribētu to zināt: ja nav ļāvis, va­rēšu runāt ar indiāņiem skaidri un gaiši.

— Tev nevajadzēja nākt šurp, Hetij; šie negantnieki nesapratīs tavu sirdi un nodomu.

— Kā bija, tēv? Liekas, ne tev, ne Harijam Mārčam nav skalpu.

— Sinī ziņā tu vari būt mierīga, bērns. Es saķēru skuķi, kas atnāca kopā ar tevi, bet viņa sāka spiegt, tā ka man uzbruka vesels lēvenis šito meža kaķu, un tāds pārspēks pielauztu ikvienu kristieti. Ja tas tev ko līdzēs, tad šoreiz esam tikpat tīri no skalpiem, cik būsim tīri no prēmijām.

— Paldies, tēv! Tagad mana sirds mierīga un es varēšu droši runāt ar irokēziem. Ceru, ka arī Nerimša nepaguva nodarīt nevienam indiānim ļaunu.

— Nupat jūs runājāt tik patiesīgi kā no bībeles, He­tij, — pieminētā persona sacīja. — Nerimša nepaguva, ur tas ir viss … Jā, vecais zēn, esmu pieredzējis daudzas vētras uz ūdens un sauszemes, bet neviena no tām nav bijusi tāda draņķīga un nešpetna kā aizviņnakts jonis, kad mūs sažmiedza šitie indiāņu bļauri! Jūs, Hetij, neesat no gudrajām, neapjēdzat neko dziļāku, tomēr jūs esat cil­vēks, kaut kāda saprašana jums ir, un es palūgšu jūs pie­vērst uzmanību lietas apstākļiem. Mēs abi ar veco Tomu, jūsu tēvu, taisījāmies veikt likumīgu operāciju, ko ieteicis pats gubernators, nedomājām darīt neko ļaunu, un piepeši mums uzklupa radījumi, kuri drīzāk atgādināja izkāmē­jušus vilkus nekā mirstīgus mežoņus, un viņi mūs sasēja kā jērus — ātrāk, nekā varu jums pastāstīt par to.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x