Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Zaru brīkšķi un lapu čaboņa liecināja, ka Hetija atstā­jusi krastu un iet aizvien dziļāk mežā. Sekošana būtu vel­tīga, jo tumsā un blīvajā meža aizsegā bēgli nenotvertu; turklāt paši sekotāji kuru katru brīdi varētu krist ienaid­nieku rokās. Pēc īsas un drūmas apspriedes buru uzvilka no jauna, un šķirsts ieturēja kursu uz savu parasto pie­tauvošanas vietu. Zvērkāvis klusībā priecājās par atgūto laivu un pārdomāja rītdienas plānus. Vējš pieņēmās, ko­līdz platdibene sāka attālināties no raga, un pēc nepilnas stundas tā sasniedza cietoksni. Šeit viss bija tā, kā atstāts; lai iekļūtu celtnē, vajadzēja pretējā secībā atkārtot to pašu, kas darīts pirms aizbraukšanas. Tonakt Džūdita gulēja viena; asarām slacīdama spilvenu, viņa domāja par naivo, līdz šim neievēroto būtni, ar kuru kopā uz­augusi; vilkās mocīgas stundas, meiteni tirdīja rūgta no­žēla, kam bija ne viens iemesls vien, un tikai pret rītu viņa aizmiegot iegrima nemaņā. Zvērkāvis un delavērs iekār­tojās šķirstā, kur mēs atstāsim viņus spirdzināmies cieta miegā, kādu guļ godīgi, veselīgi un bezbailīgi cilvēki, un atgriezīsimies pie meitenes, kas palika mežā.

Atstājusi krastu, Hetija apņēmīgi devās mežā, juzdama nervozas bailes, ka viņai seko. Par laimi, no zemesraga varēja aiziet tikai vienā virzienā, un tas pats bija visla- bāks viņas nodoma īstenošanai. Zem koku zariem melnoja tāda akla tumsa, ka viņa tika uz priekšu ļoti lēnām un pēc pirmajiem jardiem gāja, kurp pagadījās. Taču apvi­dus reljefs Hetijai nejāva daudz nogriezties no līnijas, kurā viņa gribēja iet. Gan ezers, gan pakalna atgāzē no­rādīja pareizo ceļu. Divas stundas ši pašaizliedzīgā un vientiesīgā meitene spraucās cauri meža labirintam, lā­giem nokļūdama šaurajā sērē, kas stiepās gar ūdeni, lā­giem kumurodamās augšup pa stāvumu, kurš brīdināja, lai uz to pusi tālāk neiet, jo citādi viņa par deviņdesmit grādiem novērstos no vēlamā virziena. Hetijai bieži paslī­dēja kāja, viņa daudzkārt krita, taču aizvien palika sveika un vesela; minētā laika sprīža beigās viņa bija tā pieku­susi, ka vairs nespēja turpināt ceļu. Vajadzēja atpūtas, un viņa sāka gatavot sev guļvietu tik noteikti un aukst­asinīgi kā cilvēks, kam mūžameži neiedveš liekas bailes. Viņa zināja, ka apkārt klejo zvēri, tomēr tādi, kas uzbrūk cilvēkiem, bija reti, un bīstamas čūskas šeit nemita. To visu Hetijai bija stāstījis tēvs; un, ja viņas mazais prāts kaut ko uztvēra, tad uztvēra paļāvīgi — bez skepses, bez šaubīšanās. Hetiju šis cēlais vientulīgums drīzāk mieri­nāja nekā biedēja; vairākums sieviešu šādos apstākļos ne­pavisam nedomātu par gulēšanu, bet viņa vāca lapas sa­vai guļvietai tik vienaldzīgi, it kā taisītos doties pie miera zem tēva jumta.

Sadabūjuši pietiekami daudz sausu lapu, kas aizsargātu augumu no zemes mitruma, Hetija nometās ceļos un maigā, klusā balsī noskaitīja tēvreizi, pēc tam atlaidās lapās un kārtojās uz guļu. Meitenes tērps bija piemērots gadalaikam, tomēr diezgan silts katram parastam gadī­jumam; bet mežā vienmēr ir vēss, un šinī augstajā Ameri­kas novadā naktis dveš dzestrumu, tāpēc drēbes ir vairāk vajadzīgas, nekā šādos platuma grādos vasaru parasts zemākās vietās. Hetija bija to paredzējusi un paņēmusi līdzi rupju, biezu apmetni, kas viņai pilnīgi aizstāja segu. Pretēji māsai, kas tonakt ilgi palika nomodā, Hetija pēc brīža iemiga tik mierīgi, it kā viņu sargātu gādīgā māte, kas nesen bija aizgājusi mūžībā.

Stunda pēc stundas aizritēja dziļā mierā un saldā miegā. Hetijas liegās acis neatdarījās ne reizes, līdz aus­mas- palsā gaisma, lauzdamās cauri koku galotnēm, krita uz viņas plakstiņiem un kopā ar vasaras rīta dzestrumu modināja gulētāju. Palaikam Hetija piecēlās, iekām pirmie saules stari skāra kalnu virsotnes, bet šoreiz miegs pēc tādas lielas piepūles bija tik ciets, ka parastais modi­nājums nelīdzēja. Meitene kaut ko murmināja pa mie­giem, smaidīja mīļi kā bērns šūpulī, izstiepa roku uz priekšu, taču vēl snauda. Ar minēto neapzināto kustību plauksta uzgulās kādam siltam ķermenim. Nākamajā brīdī meiteni stipri sabikstīja sānos — šķita, kāds dzīvnieks gribēja ar purnu pavelt viņu tālāk, un tad, izrunādama vārdu «Džūdita», viņa atmodās. Pietrūkusies sēdus, mei­tene manīja, ka atlec nost kaut kas tumšs, steigā izspār­dīdams lapas un brīkšķinādams kritušos zariņus. Atgu­vusies no pirmā apjukuma un pārsteiguma un labi ieska­tījusies, Hetija ieraudzīja parastā Amerikas brūnā lāča mazuli, kas gāzelējās uz pakaļkājām un lūkojās šurp, it kā neuzdrīkstētos tuvoties pa otram lāgam. Hetija bija audzējusi lācēnus un sākumā gribēja traukties un saķert mazo zvērēnu, bet skaļa ņurdoņa brīdināja, cik bīstams šis nodoms. Dažus soļus atkāpusies, meitene aši apskatī­jās apkārt un tuvumā ieraudzīja lāču māti, kas gailošām acīm vēroja viņas kustības. Nesen bija nogāzies kāds caurs koks, kurā mājoja bites, un lāču māte un divi ma­zuļi mielojās ar gardo barību, kas nejauši kļuvusi sasnie­dzama, pie tam lācene modri sekoja ar acīm savam atklī- dušajam un pārgalvīgajam trešajam mazulim.

Cilvēka prāts neaptver dzinuļus, kas noteic dzīvnieku izturēšanos. Lāču māte palaikam saniknojas, ja tās mazu­lis šķiet iekļuvis briesmās, taču šoreiz tā neuzbruka mei­tenei. Pametusi medu, lācene tuvojās Hetijai, divdesmit pēdu attālumā no viņas apstājās, saslējās pakaļkājās, aizkaitināta ņurdēja un ļogājās, tomēr palika turpat. Par laimi, Hetija nebēga, kaut arī izjuta bailes. Tad lācene nolaidās uz četrām kājām, savāca kopā mazuļus un zīdīja tos. Hetija sajūsmā vēroja, ka šādu mātes gādību pauž dzīvnieks, kura maigumu cilvēki ne visai daudzina. Kad viens no lācēniem atstāja māti un sāka draiskulīgi lēkāt, viņai ļoti, ļoti gribējās saķert mazuli un padzīvoties ar to. Ņurdoņas brīdināta, viņa tomēr savaldījās un atteicās no šī bīstamā soļa. Atcerēdamās savu mērķi, viņa pagrieza dzīvniekiem muguru un uzņēma ceļu gar ezeru, kas vīdēja aiz kokiem. Hetija izbrīnījās, taču nenobijās, ka lāču ģi­mene seko, turēdamās mazā atstatumā aiz viņas. Dzīv­nieki vēroja katru meitenes kustību, it kā tos būtu dziļi ieinteresējis viss, ko viņa dara.

Lāču mātes un tās muzuļu pavadībā meitene nogāja gandrīz jūdzi — trīsreiz lielāku attālumu, nekā bija vei­kusi tumsā tikpat ilgā laika sprīdī. Viņa sasniedza strautu, kurš, ierāvis dziju gultni, urdzēdams ietecēja ezerā un kura kraujie un augstie krasti bija apauguši kokiem. Šeit Hetija nomazgājās; padzērusies tīro kalna ūdeni, meitene devās tālāk spirgta un moža, pie tam neparastie biedri joprojām pavadīja viņu. Hetijas ceļš veda pa platu, gan­drīz līmenisku terasi, kas pletās no paša krasta līdz slī­pumam, kurš pacēlās, pāriedams otrā terasē — nesimet­riska apveida plaknē. Šinī ielejas daļā atkalnes sāka vei­dot līdzenumu, kas atradās starp pauguriem dienvidos no ūdens klajuma. Redzot šo vietu, Hetija zināja, ka tuvojas nometnei. Arī lāči vēstīja par cilvēku klātumu. Paošņājusi gaisu, lāču māte vairs nesekoja, lai gan meitene atskatījās un aicināja to līdzi, mīļi mādama un runādama savā mai­gajā balsī. Pagriezusi galvu un pievērsusi acis nekustīga­jiem dzīvniekiem, Hetija lēnām virzījās cauri krūmiem, kad piepeši kāds apstādināja viņu, viegli uzlikdams roku viņai uz pleca.

— Kur iesi? — glāsaina sievietes balss ieskanējās ba­žīgi un steidzīgi. — Indiānis … sarkans cilvēks … mežo­nis … ļauns karavīrs — tur!

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x