Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Zvērkāvi, — Džūdita sacīja, — pret jums es būšu atklāta. Atzīstos: bija laiks, kad greznus tērpus vērtēju augstāk par visu citu, bet tagad sāku domāt savādāk. Kaut arī man Harijs Nerimša nav itin nekas un tā paliks vienmēr, es atdotu visu, lai viņš tiktu brīvībā. Ja esmu gatava to darīt šī skaļā, pļāpīgā, bramanīgā Nerimšas dēļ, kuru izceļ vienīgi skaista āriene, tad varat spriest, ko es darītu sava tēva labad.

— Tas skan jauki un atbilst sievietes iedabai. Nu jā! Šādas jūtas nav svešas arī delavēru jaunavām. Esmu bieži jo bieži redzējis, ka viņas upurē lepnumu, klausīdamas sirdij. Tā jābūt, man domāt, tā jābūt — vai ādas krāsa balta vai sarkana. Sieviete radīta jūtām, un tās valda pār viņu.

— Vai mežoņi atsvabinās tēvu, ja mēs ar Džūditu at­dosim viņiem visas mūsu labākās mantas? — Hetija naivi un lēnīgi jautāja.

— Viņu sievietes varētu iejaukties, labā Hetij, jā, viņu sievietes varētu iejaukties, izdzirdējušas šādu piedāvā­jumu. Saki, Čūska, — cik skvo 25 ir šo neģēļu nometnē?

Delavērs dzirdēja un saprata visu, taču, novērsis seju, sēdēja ar indiāņa cienību un viltību, it kā nesekotu saru­nai, kas tieši neattiecās uz viņu. Uz drauga jautājumu viņš, kā parasti, atbildēja kodolīgi.

— Sešas, — viņš teica, turēdams paceltus vienas ro­kas visus pirkstus un otras īkšķi, — ja atskaita šo. — «So» zīmējās uz Cingačguka līgavu, ko viņš dzejiski un reāli notēloja, likdams roku pie sirds.

— Vai tu viņu redzēji, virsaiti? Uzmeti mirkli viņas mīlīgajai sejai? Varbūtās piegāji tik tivi, ka nodziedāji savējai dziesmu, kas viņai tā patikas?

— Nē, Zvērkāvi, koku bija pārāk daudz, un lapas klāja zarus kā vētras mākoņi debesis. — Pēkšņi jaunais kara­vīrs pievērsa draugam tumšo seju, kurā uzplauka smaids, rotādams ar cilvēcisko jūtu gaišo atspulgu tās baisīgo karakrāsu un pēc dabas stingros vaibstus. — Bet Cingač­guks dzirdēja Vahtavahas smieklus. Viņš tos atšķīra no irokēzu sieviešu smiekliem. Tie skanēja viņa ausīs kā pa- ceplītes vīterošana.

— Jā, mīlnieka ausīm var ticēt šādā reizē; un delavēra ausis saklausa visas skaņas, kas dzirdamas mežā. Nezinu, Džūdit, kā tas izskaidrojams: kad jauneklis un jaunava iedegas viens pret otru maigās jūtās, tad taisni brīnums, cik tīkami viņiem liekas mīļumiņa smiekli un valoda. Esmu redzējis cietsirdīgus karavīrus klausāmies meiteņu čalo­šanā un smieklos kā mūzikā, ko dzird vecajā holandiešu baznīcā Olbani galvenajā ielā; ne reizi vien esmu gājis uz šo pilsētu pārdot ādas un medījumu.

— Un jūs, Zvērkāvi, — Džūdita strauji sacīja ar no­pietnību, kāda nebija parasta viņas aušīgajai un bezrūpī­gajai runai, — vai jūs nekad neesat jutis, cik patīkami klausīties mīļotās meitenes smieklos?

— Ak tu tētīt! Nē, nekad, meitene! Es taču neesmu tik ilgi uzturējies starp savas krāsas ļaužiem, ka varētu sa­mīlēties. Tās liekas labas un dabiskas jūtas, bet man visjaukākā mūzika ir vēja nopūtas koku galotnēs un ūdens urdzēšana, ko dzirdu pie strauta, kurš plūst no vēsa un dzirkstoša dabas skaidravota. Jā, varbūtās tomēr, — viņš turpināja un uz bridi domīgi pielieca galvu, — varbūtās tomēr vēl jaukākas ir krietna dzinējsuņa rejas, kad esmu uz pēdām taukam briedim. Sliktu suņu vaukšķēšanā es daudz neklausos, jo tie ņaukst arī tad, kad briedis nemaz nav tivumā.

Džūditai paspruka viegla, dreboša nopūta, kurā nebija itin nekā no viņas allažīgās apsvērtās koķetības, un viņa lēni un domīgi aizgāja. Hetija klausījās ar vientiesīgu uz­manību; viņas naivo prātu mulsināja tas, ka jauneklim labāk patīk mežu melodijas nekā meiteņu dziesmas vai līksmi un sirsnīgi smiekli. Taču, ieradusi pakļauties māsai, drīz arī viņa devās būdā, kur apsēdās un palika sasprin­dzināti prātojam par kādu gadījumu vai lēmumu, vai uz­skatu, — domas, kas bija viņas noslēpums. Atstāti vieni, Zvērkāvis un viņa draugs atsāka sarunu.

— Vai ilgi, kopš jaunais baltais mednieks atnāca pie šī ezera? — delavērs prasīja, pēc tam kad bija pieklājīgi gaidījis, lai otrs uzņem valodu pirmais.

— Tikai vakar pusdienā, Čūska; tomēr jau redzēts un darīts daudz.

Skatiens, ko Cingačguks pievērsa biedram, bija tik ass, ka šķita urbjamies cauri briestošai tumsai. Zagšus palū­kojies indiānī, Zvērkāvis ieraudzīja divas melnas acis, kas spīdēja viņam pretī līdzīgi pumas vai sagūstīta vilka acīm. Viņš saprata šo kvēlojošo skatienu un atbildēja izvai­rīgi.

— Tā ir. Tu nemaldies, Čūska. Jā, uz to pusi jau ir. Es patiešām sastapu naidnieku, un, man liekas, var sacīt, ka arī cīnījos ar to.

Indiānim izlauzās prieka un apbrīna sauciens. Strauji uzlicis plaukstu uz drauga rokas, viņš jautāja, vai ņemti skalpi.

— Tas runā pretī baltā cilvēka iedabai, un tāpatās es teiktu vecajam Tamenundam, tavam tēvam lielajam Un- kasam — visai delavēru ciltij! Kā redzi, Čūska, mans skalps palicis pie galvas, un apdraudēts bija tikai šis skalps.

— Vai neviens karavīrs nekrita? Savu vārdu Zvērkāvis nav izpelnījies ar miglainu aci un nedrošu roku!

— Sinī ziņā tev taisnība, virsaiti. Varu sacīt, ka viens mings krita.

— Virsaitis? — indiānis aizgūtnēm iejautājās.

— To gan nemāku teikt. Tāds viltīgs, nodevīgs un dū­šīgs mings patiešām varēja kļūt visnotaļ pazīstams starp savējiem un tikt šādā godā. Sis vīrs cīnījās labi, tomēr viņam acs nebija tik skadra kā tam, kas mācījies kopā ar tevi, delavēr.

— Mans brālis un draugs skalpēja līķi?

— Nē. Mings nomira manās rokās. Patiesības labad tūlītās jāteic, ka viņš cīnījās tā, kā lika sarkanādaiņa iedaba, un es cīnījos, kā piederas baltajam.

— Labi! Zvērkāvis ir bālģīmis, un viņam bāl ģīmja rokas. Delavērs uzmeklēs šo skalpu. Kad dosimies atpakaļ pie savējiem, viņš to pacels kārtsgalā un par godu Zvēr­kāvim dziedās dziesmu. Godu nedrīkst zaudēt, tas pieder ciltij.

—. To vieglāki pateikt nekā izdarīt; minga līķis palika viņa draugiem, kas visādā ziņā to nobāzuši kādā caurumā, kur skalpu nedabūs pat viltīgais delavērs.

Zvērkāvis draugam īsi un skaidri pastāstīja par rīta notikumu. Viņš neslēpa itin neko svarīgāku, taču visu skāra atturīgi, vairīt vairīdamies no dižošanās, kas rak­sturīga indiāņiem. Cingačguks vēlreiz izteica prieku, ka draugam tāds gods, un pēc tam abi piecēlās, jo bija pie­nācis laiks, kad drošības labad šķirstu vajadzēja aizbraukt tālāk no krasta.

Jau melnoja nakts; debess bija apdugusi, zvaigznes pa­slēpušās. Kā parasti, pēc saules rieta ziemeļu vējš bija aprimis, un no dienvidiem dvesa viegla dzesma. Šī pār­maiņa sekmēja Zvērkāvja nodomu, viņš izcēla žākaru, un tūlīt platdibene sāka manāmi slīdēt uz ezera vidu. Uzvilka buru; liellaivas ātrums pieauga turpat līdz divām jūdzēm stundā. Airēšana bija lieka, pie tam šis darbs indiānim droši vien nepatiktu, un Zvērkāvis, Cingačguks un Džū­dita apsēdās laivas pakaļgalā. Turēdams airi, Zvērkāvis vadīja platdibeni. Visi trīs apsprieda savu turpmāko rīcību, kā arī iespējas atbrīvot draugus.

Džūdita dzīvi piedalījās šinī sarunā; delavērs žigli ap­tvēra visu, ko viņa sacīja, un Zvērkāvis laiku pa laikam pārtulkoja drauga nedaudzās, bet saturīgās atbildes un piezīmes. Nākamajā pusstundā Džūdita stipri cēlās sava biedra acis. Viņas ātrie, lietderīgie padomi un ierosinā­jumi liecināja par drosmi un attapību, — īpašības, ar ku­rām iemanto robežnieku simpātijas. Pēdējie notikumi un vientulības un atkarības apziņa pamudināja meiteni pie­ķerties Zvērkāvim kā senam draugam, nevis kā cilvēkam, kuru pazīst kopš vakardienas; Džūditu savaldzināja šī jaunekļa nemākslotība, viņa pirmo reizi satika patiesīgu vīrieti, un šis īpatnis ieinteresēja skaistuli un iedvesa vi­ņai uzticību. Saejoties ar vīriešiem, Džūditai agrāk vaja­dzēja uzmanīties, bet šis jauneklis, kura sabiedrībā un aiz­sardzībā meitene pēkšņi bija nokļuvusi, acīmredzot netu­rēja ļaunus nodomus pret viņu, it kā būtu viņas brālis. Zvērkāvja taisnprātība, jūtu poēzija un patiesums, runas savdabība — viss atstāja iespaidu un modināja interesi, kas viņai šķita tikpat tīra, cik dziļa un piepeša. Nerimšas skaistā seja un brašais augums neizpirka viņa skaļo, rupjo uzvešanos; salīdzinādama viņu ar virsniekiem, Džū­dita atzina, ka paliek ēnā pat viņa lielās priekšrocības, ko devusi daba. Bet šī pati saiešanās ar virsniekiem, kas rei­zumis ieradās pie ezera zvejot un medīt, bija veicinājusi viņas jūtu mošanos pret svešo jaunekli. Virsnieku sabied­rība apmierināja Džūditas tukšo godkāri un glaimoja viņas patmīlībai, taču viņai bija dibināts iemesls rūgti nožēlot šo pazīšanos un klusībā pat raudāt par to. Apvel­tīta ar asu prātu, meitene gribot negribot ievēroja, cik liekulīgas bija attiecības starp augstāko un zemāko; arī paši krietnākie no viņas pielūdzējiem sarkanajos mundie­ros uzskatīja viņu par jauku laika īsinātāju, nevis par draugu un līdzīgu cilvēku. Turpretī Zvērkāvim it kā bija logs krūtīs, pa kuru allaž spīdēja viņa godīguma gaisma; pat jaunekļa vienaldzība pret burvīgo daiļumu, kas tik bieži bija radījis sajūsmu, mazināja meitenes lepnumu un iekairināja viņā interesi, kuru nebūtu modinājis vīrietis, kam daba piešķīrusi skaistāku ārieni nekā Zvērkāvim.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x