Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Abi vīri vēlreiz saņēma spēkus, aši pievilka šķirstu pie žākara, izcēla to, un, kad platdibene bija papeldējusi kādu gabalu un tās gaita kļuvusi lēnāka, viņi atkal izmeta en­kuru; pēc tam, pirmo reizi kopš tikšanās, viņi atpūtās. Tā kā peldošais mājoklis atradās dažus simtus pēdu no krasta un deva pilnīgu patvērumu pret lodēm, briesmas vairs nedraudēja un pagaidām nebija nekāda iemesla pūlēties.

Draugu apsveicināšanās bija ļoti raksturīga. Cingač­guks, garš, izskatīgs, spēcīgs, raženi noaudzis indiāņu karavīrs, vispirms rūpīgi aplūkoja savu šauteni; viņš at­taisīja pannu, lai pārliecinātos, vai pulveris nav savildzis. Noskaidrojis šo svarīgo jautājumu, viņš sāka mest apkārt slepenus, bet vērīgus skatienus — uz savādo mitekli un abām meitenēm; taču viņš nerunāja, it īpaši vairījās iz­rādīt sievišķīgu ziņkārību, uzdodot jautājumus.

— Džūdit un Hetij, — Zvērkāvis teica ar vienkāršu, ne­mākslotu laipnību. — Šis ir mohikāņu virsaitis, par kuru jums stāstīju; Cingačguks ir viņa vārds, kas nozīmē «lielā čūska» un ko viņš izpelnījies ar savu gudrību, ap­domu un viltību. Viņš man vecu vecs draugs, otra tāda nav. Ka stāvētājam uz klints jābūt Cingačgukam, es zināju no vanaga spalvas, jo viņš to nēsā virs kreisās auss, turpretī lielākā tiesa indiāņu karavīru — pie paša cekula.

To pasacījis, Zvērkāvis sirsnīgi nosmējās — droši vien vairāk aiz līksmes, ka tādos grūtos apstākļos izdevies uz­ņemt laivā draugu sveiku un veselu, nekā aiz lielības. Viņa jūtu izpausme bija īpatnēja, jo šim priekam trūka skaļuma. Lai gan Cingačguks saprata un runāja angliski, viņš, tāpat kā vairākums indiāņu, nelabprāt izteica savas domas šinī valodā. Ar virsaiša pieklājību atbildējis uz Džūditas sirsnīgo rokas spiedienu un Hetijas lēnīgo svei­cienu, viņš atgāja sānis, acīmredzot lai nogaidītu brīdi, kad draugs atzīs par vajadzīgu darīt zināmus savus tur­pmākos nodomus un pastāstīt, kas noticis kopš viņu šķir­šanās. Zvērkāvis saprata indiāni un šinī sakarībā uzru­nāja meitenes.

— Tā kā saule ir norietējusi, šis vējiņš drīz vien ap­rims pavisam, — viņš sacīja. — Nav vērts airēt pret to. Pēc kādas pusstundas nebūs ne dvesmas vai celsies dien­vidu vējš, un tad dosimies atpakaļ uz cietoksni. Pa to starpu mēs abi ar delavēru pārrunāsim savas gaitas un apspriedīsimies, kas darāms tālāki.

Neviens neiebilda pret šo ierosinājumu, un meitenes iegāja būdā gatavot vakariņas, turpretī jaunekļi apsēdās platdibenes priekšgalā un sāka sarunu. Ta notika delavēru valodā, ko maz zina pat mācīti cilvēki, tāpēc šoreiz un turpmāk vietas, kuras sniedzamas vārdu pa vārdam, mēs brīvi tulkosim, pēc iespējas saglabādami runas īpatnības, lai spilgti atveidotu gleznas.

Nav vajadzības atkārtot īso pārskatu, ko sākumā Zvēr­kāvis deva par notikumiem, kuri lasītājam jau zināmi. Varbūt derētu tomēr piezīmēt, ka viņš stāstīja vispārīgos vilcienos, it sevišķi noklusēdams sadursmi un gūto uz­varu, kā arī savas pūles neaizsargāto jaunavu labā. Kad Zvērkāvis bija beidzis, valodu savukārt uzņēma delavērs. Cingačguks runāja ar lielu cieņu un kodolīgi, indiāņa stāsts bija īss un skaidrs, viņš tanī neiepina nekādus at­gadījumus, kas īsti neattiecās uz viņa aiziešanu no savējo ciemiem un ierašanos Saskvihanas lejā. To sasniedzis tikai pusjūdzi dienvidos no pašas iztekas, viņš drīz uz­gājis pēdas, kas liecinājušas, ka tuvumā var būt ienaid­nieks. Tā kā saskaņā ar sprausto uzdevumu Cingačgukam tieši vajadzējis piekļūt irokēziem, kas devušies sirojumā, viņš bijis sagatavojies šādam gadījumam un pat noprie­cājies par šo atklājumu; lai to izmantotu savā labā, viņš spēris parastos piesardzības soļus. Aizgājis gar upi līdz iztekai un noskaidrojis klints atrašanās vietu, viņš pama­nījis vēl citas pēdas un stundām ilgi malies ap ienaidnie­kiem, gaidīdams izdevību sastapties ar savu iecerēto vai dabūt skalpu, — viņš nezinot, ko esot kārojis karstāk. Viņš turējies pie ezera un lāgu lāgiem aizlavījies līdz kā­dai vietai, no kuras varējis redzēt, kas notiek uz tā. Ko­līdz parādījies šķirsts, jaunais virsaitis sācis to vērot, lai gan, protams, neesot zinājis, ka tanī tiksies ar savu draugu. Bijis skaidrs, ka šķirstu vada baltie cilvēki; šis apstāklis un virziena maiņa uzvedinājuši Cingačguku uz pareizām domām, un viņš sagatavojies, lai kāptu liellaivā, ja rastos piemērots gadījums. Kad saule taisījusies rietēt, viņš devies uz klinti; iznācis no meža, Cingačguks apmie­rināts pārliecinājies, ka šķirsts piebraukts — acīmredzot ar nolūku uzņemt viņu. Kā viņš parādījās uz klints un brīdi vēlāk ielēca laivā — tas jau zināms.

Lai gan Cingačguks vairākas stundas cieši vērojis ienaidniekus, to pēkšņais un gandrīz sekmīgais uzbru­kums platdibenei esot nācis viņam tikpat negaidīti kā Zvērkāvim. Izskaidrojums varot būt vienīgi tāds, ka ienaidnieku vēl vairāk, nekā delavērs sākumā domājis; viņš nebūšot pamanījis visus sirotāju pulciņus. Irokēzu kārtējā pastāvīgā nometne — ja par pastāvīgu saucama nometne, ko ierīkojuši indiāņi, kuri, redzams, nodomājuši sirot tikai dažas nedēļas, — esot netālu no vietas, kur Ha­ters un Nerimša krituši gūstā, un, protams, avota tuvumā.

Cingačguks bija beidzis savu īso, bet spilgto stāstu.

— Labi, Čūska, — Zvērkāvis sacīja delavēru valodā, no kuras vienīgi lasītāju labad mēs tulkojam viņa īpato runu, — labi, Čūska. Tu ložņāji ap mingiem. Vai vari ko pastāstīt par abiem gūstekņiem — par šo jaunavu tēvu un otru, kuram, man domāt, viena no viņām kutina sirdi?

— Cingačguks tos redzēja. Sirmgalvis un jauns kara­vīrs — krītošs hemloks un stalta priede.

— Tev gandrīz taisnība, delavēr, jā, gandrīz taisnība. Vecais Haters trup, tur nav vārdam vietas; tomēr no šī stumbra vēl varētu izcirst daudz cietu bluķu; un Harijs Nerimša ar savu slaikumu, spēku un izskatīgumu ir īsts cilvēku meža lepnums. Vai šie vīri bija sasieti? Vai viņus mocīja? Es vaicāju šo jaunavu dēļ, droši vien viņas to ļoti gribētu zināt.

— Nē, Zvērkāvi. Mingu tik daudz, ka viņi nebāž savu medījumu būrī. Daži sardzē, citi guļ, daži izlūkos, citi medī. Šodien pret bālģīrnjiem izturas kā pret brāļiem; rīt viņus skalpē.

— Džūdit, Hetij, jums nomierinošas vēstis! Delavērs saka, jūsu tēvu un Hariju Nerimšu nebūt nemokot; viņiem klājoties tikpat labi kā mums, vienīgi brīvības neesot. Protams, viņus turot nometnē, bet citādi viņiem esot pilna vaļa.

— Esmu līksma, to dzirdēdama, Zvērkāvi, — Džūdita atsaucās. — Tagad, kad mums piebiedrojies jūsu draugs, man nav nekādu šaubu, ka atradīsim iespēju izpirkt gūs­tekņus. Ja nometnē ir sievietes, sadabūšu apģērba gaba­lus, kas iekvēlinās viņām acis. Ļaunākajā gadījumā varam atvērt lepno lādi, kurā, cerams, glabājas lietas, kas iekār­dinās virsaišus.

— Džūdit, — jauneklis teica, to uzlūkodams ar smaidu un možu ziņkāri, ko acīgā meitene pamanīja, par spīti augošai krēslai, — vai nebūs žēl šķirties no saviem grez­numiem, kauc arī viens gūsteknis ir jūsu tēvs un otrs — dedzīgs jūsu pielūdzējs?

Meitene pietvīka aizvainojumā, bet droši vien vēl vai­rāk no maigām, jaunām jūtām, kas untumainā iecirtībā lika vēlēties, kaut tikai šis mednieks būtu labās domās par viņu, — citu uzskati viņai rūpēja mazāk. Ātri, gluži in­stinktīvi apvaldījusi dusmas, viņa atbildēja žigli un pa­tiesīgi. Hetija ieinteresēta pienāca tuvāk, lai gan viņas mazais prāts nepavisam nespēja aptvert, kas norisēja šīs izlutinātās un pie glaimiem pieradušās skaistules sirdī, kura bija tīk strauja, mānīga un nenoteikta.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x