Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Abas puses izsolījušas augstu atlīdzību par skal­piem, — Haters piezīmēja ar drūmu smaidu, it kā viņš justu kārdinājumu un tanī pašā laikā nevēlētos pelnīties līdzekļiem, par kuriem domā izšķirties, bet kuri derdzas tiem, kas cenšas palikt civilizēti. — Varbūt nav labi sa­ņemt zeltu par cilvēku asinīm, tomēr, kad viņi cītīgi kauj cits citu, netiktu nodarīts nekāds lielais ļaunums, ja pie vecajām trofejām vēl pieliktu klāt kādu ādas gabaliņu. Nerimša, kādas ir tavas domas?

— Vecais zēn, es domāju, tu trakoti alojies, mežoņu asinis saukdams par cilvēku asinīm. Manās acīs sarkan- ādaiņa skalps ir pielīdzināms vilka ausu pārim, un es lab­prāt iekasētu naudu tiklab par vienu, kā par otru. Ar bal­tajiem ir citādi; tiem nepatīk, ka tos skalpē, un mums šādas jūtas ir dabiskas. Turpretī indiānis, pēc dunča prasī­damies, griež sev matus līdz ādai, pie tam vēl lepnīgi atstāj cekulu, aiz kura viņu sagrābt.

— Tā ir vīra runa, un es jutu jau pašā sākumā, ka būsi palīgs uz goda, ja tikai nostāsies manā pusē, — atbildēja Toms, kas nespēja apvaldīt prieku, pārliecinājies, ka bied­ram šāds noskaņojums. — Sis sarkanādaiņu sirojums var beigties savādāk, nekā tie cerējuši. Zvērkāvi, es spriežu, tu esi vienis prātis ar Nerimšu un uzskati, ka šādējādi iegūtu naudu visur ņems pretī tāpat kā to, kas pelnīta, liekot slazdus vai medījot.

— Es gan nepazīstu šādas jūtas un vēlos, lai tās jo­projām paliktu man svešas, — Zvērkāvis atteica. — Man nav skalpētāja iedabas, mana iedaba saskan ar manu ticību un ādas krāsu. Ja jums ar Nerimšu prāts nesas uz kolonijas zeltu, tad ejat to meklēt vieni paši un atstājat sievietes manā gādībā. Es nevaru piekrist jūsu uzskatiem, kas īsti neatbilst baltā cilvēka iedabai, toties jūs būsit vienis prātis ar mani, ka stiprā pienākums ir rūpēties par vājo, it sevišķi par dzimumu, ko pati daba vīrietim noli­kusi sargāt un mierināt ar viņa spēku un laipnību.

— Harij Nerimša, jums vajadzētu apgūt šo mācību un kaut cik vadīties pēc tās, — no būdas atskanēja Džūditas samtainā, bet sparīgā balss; acīmredzot viņa bija noklau­sījusies visu sarunu.

— Diezgan, Džūda! — tēvs dusmīgi izsaucās. — Atej tālāk! Mēs runājam par to, kas sievietei nav jādzird.

Haters tomēr nepārliecinājās, vai meita paklausījusi; mazliet klusākā balsī viņš turpināja sarunu.

— Jauneklim taisnība, Nerimša, — viņš teica, — mēs varam atstāt bērnus viņa gādībā. Izsacīšu savas domas, un, man liekas, jūs atzīsit, ka tās pamatotas. Krastā ir vesels bars mežoņu. Pēc mokasīnu pēdām spriežu, ka viņu vidū ir arī sievietes. To neteicu skuķu klātbūtnē, jo tie, kā jau meitieši, mēdz uztraukties, kad veicams īsts darbs. Galu galā var izrādīties, ka šie indiāņi ir mednieki, kas klejo kopš ilga laika vieni paši un vēl neko nezina par karu un izsolītajām prēmijām.

— Ja tā, vecais Tom, — kāpēc tad viņi gribēja pār­griezt mums visiem rīkles? Tāds bija viņu pirmais svei­ciens.

— Mēs nezinām, vai viņiem bija šāds asiņains nodoms. Indiāņa dabā ir slēpties un piepeši uzbrukt, un tas viņam viegli izdarāms. Acīmredzot viņi gribēja ielēkt šķirstā un pēc tam pieprasīt, ko iekārojuši. Nav jābrīnās, ka, piedzī­vojuši neveiksmi, mežoņi sāka šaut uz mums; tam es ne­piešķiru nekādu nozīmi. Pavisam mierīgos laikos viņi bieži aizdedzinājuši man mitekli, laupījuši zvērus no slaz­diem, jā, pat raidījuši lodes uz mani!

— Šie neģēļi ir nadzīgi uz tādiem darbiem, tur nav vārdam vietas, un mēs viņiem pilnā mērā atmaksājam ar to pašu. Protams, sievietes nebūs nākušas karot; tiktāl tavas domas ir dibinātas.

— Mednieki gan nebūtu karakrāsā, — Zvērkāvis iebilda. — Es redzēju šos mingus un zinu, ka tie okšķerē cilvēkus, nevis bebrus vai briežus.

— Tas atspēko tavu uzskatu, vecais puika, — Nerimša teica. — Ja Zvērkāvis saka, šie sarkanādaiņi ir krāsoju­šies uz karu, tad viņam taisnība vien būs. Jauneklim ir tik gaišas acis, ka šinī ziņā es viņam ticu tāpat kā mūsu visvecākajam kolonistam.

— Tad mednieki ir sastapušies ar karavīriem, jo starp šiem indiāņiem jābūt sievietēm. Tikai pirms dažām dienām te gāja garām ziņnesis un pavēstīja par karu. Varbūt ka­ravīri šeit ieradušies, lai aizsūtītu projām sievietes un drīzumā dotu triecienu.

— Šādas domas nav apstrīdamas, tās ir pareizas, — Nerimša izsaucās. — Uzminēji gan, vecais Tom, un es gribētu dzirdēt, ko tu gudro iztaisīt no tā visa.

— Prēmijas, — Haters atbildēja, uzmezdams savam aušīgajam biedram aukstu, drūmu skatienu, kas daudz skaidrāk pauda cietsirdīgu alkatīgumu un vienaldzību līdzekļu izvēlē nekā naidu vai atriebību. — Kopā ar sie­vietēm jābūt bērniem, un skalpi ir gan lieliem, gan ma­ziem. Kolonija maksā par visiem skalpiem vienādi.

— Tas dara kolonijai vēl lielāku negodu, — Zvērkāvis iejaucās sarunā.

— Uzklausi gudrāku valodu, puis, un nebļauj, kamēr neesi visu apjēdzis, — Nerimša atteica vienā mierā. — Sie mežoņi skalpē bez kādas atšķirības arī tavus draugus de- lavērus un mohikāņus. Kāpēc lai mēs neskalpētu? Es at­zīstu, ka nebūtu pareizi, ja mēs abi dotos uz balto apmet­nēm medīt skalpus, bet ar indiāņiem jāapietas gluži ci­tādi. Mums nevajag skalpēt tos, kas netaisās skalpēt mūs. Visā pasaulē labs atmaksājams ar labu. Tas ir prātīgi, un, pēc manām domām, tā ir laba reliģija.

— Ai, mister Nerimša, — Džūditas sulīgā balss atska­nēja no jauna, — vai tad reliģija māca atmaksāt ļaunu ar ļaunu?

— Es nekad jums nestrīdēšos pretī, Džūdij, jo jūs mani uzveicat ar savu skaistumu, ja nevarat ar prātu. Kanādas franči atlīdzina par skalpiem saviem indiāņiem, un kāpēc lai mēs neatlīdzinātu …

— … mūsu indiāņiem! — meitene nogrieza kā ar nazi, pie tam iesmējās tādā kā skumīgā jautrībā. — Tēv, tēv, nedomā vairs par to, klausi Zvērkāvi! Viņam ir sirdsap­ziņa. Es gan nevaru tāpat teikt un domāt par Hariju Mārču.

Haters piecēlās, iegāja būdā un aizraidīja meitas otrā istabā; aizšāvis abas durvis, viņš atgriezās. Pēc tam viņš ar Nerimšu atsāka sarunu. Nav vajadzības to pavēstīt sīkumos, jo tās saturs kļūs zināms no stāsta risinājuma. Apspriede turpinājās, līdz iznāca Džūdita, nesdama vien­kāršas, bet garšīgas vakariņas. Mārčs jutās mazliet pār­steigts, jo viņa nolika pašus labākos kumosus Zvērkāvim un ar dažādiem sīkiem pakalpojumiem gluži skaidri ap­liecināja, ka to uzskata par goda viesi. Pieradis pie skais­tules untumiem un koķetības, Nerimša daudz nedomāja par šo atklājumu, bet ēda ar apetīti, ko nemazināja ne­kādi tikumiska rakstura apsvērumi. Tā kā vakariņas bija īsti piemērotas šīs lielās dabiskās iegribas apmierināša­nai, Zvērkāvis neatpalika no biedra un ēda ar gardu muti, kaut arī viņš ar Mārču jau bija krietni iestiprinājies mežā.

Pēc stundas ainava bija stipri pārmainījusies. Ezers joprojām gulēja rāms un gluds, bet vasaras vakara maigā krēsla bija sabiezējusi par tumsu, un viss klajums, ko iekļāva melns mežu ietvars, dusēja dziļā nakts mierā. Ap­kārtējos vēros vairs nedziedāja neviens putns, neatska­nēja neviens brēciens, pat nečabēja lapas, un tie, svinīgi klusēdami, lūkojās no pakalniem lejup uz brīnišķīgo ūdens piašotni; bija dzirdami tikai ritmiski plunkšķi, ko sacēla Mārčs un Zvērkāvis, lēnā garā airēdami šķirstu uz cie­toksni. Aizgājis liellaivas pakaļgalā, Haters taisījās stū­rēt, bet, pārliecinājies, ka abi jaunekļi iras vienādi un paši prot ieturēt vajadzīgo virzienu, ļāva stūres airim vilkties pa ūdeni, atmetās uz platdibenes malas un aizsmēķēja pīpi. Pēc brīža no būdas — šo šķirsta daļu mēdza saukt par māju — pazagšus iznāca Hetija, tā nosēdās viņam pie kājām uz soliņa, ko bija paņēmusi līdzi. Mazprātīgā mei­tene to nedarīja pirmo reizi, un vecais vīrs nepiegrieza tam sevišķu vērību; viņš mīļi un atsaucīgi uzlika Hetijai roku uz galvas, un bērns klusā pazemībā saņēma šo lab­vēlību.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x