Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Es gribētu zināt, kāpēc viņš ieradies svešā novadā.

— To viegli pastāstīt, cienījamais Hater, — jauneklis atteica ar mieru, kas raksturīgs tīras sirdsapziņas cilvē­kam. — Turklāt es domāju, ka jums ir tiesības to jautāt. Divu meitu tēvam, kas dzīvo uz ezera līdzīgi jums, ir tā­das pašas tiesības iztaujāt svešinieku par viņa gaitām kā kolonijai prasīt paskaidrojumus, kāpēc franči novietojuši gar robežu tik daudz puiku. Es nepavisam nenoliedzu jūsu tiesības zināt, kamdēļ svešinieks ieradies jūsu mā­joklī un jūsu zemē šādos nopietnos laikos.

— Ja tu tā domā, draugs, tad bez liekiem vārdiem saki, kas tev šeit darāms!

— Kā jau teicu, to viegli pastāstīt; un stāstīšu vaļsir­dīgi. Esmu jauns, un līdz šim laikam man nav gadījies mīt karateku. Bet, tiklīdz delavēri uzzināja, ka viņiem sū­tīs vampumu un kara cirvi 19 , viņi vēlējās, lai es dotos pie savas krāsas ļaužiem un sīki izdibinātu, kāds ir stāvoklis. Ta arī izdarīju. Atgriezies un sniedzis iegūtās ziņas vir­saišiem, sastapu pie Skohari kādu kroņa ierēdni, kas veda naudu draudzīgām ciltīm, kuras dzīvo tālāki rietumos. Tika izteikta doma, ka mums ar jauno virsaiti Cingač- guku, kas vēl nav sitis naidnieku, radusies laba izdevība abiem kopā uzņemt savu pirmo karateku. Kāds vecs dela- vērs nolika mums satikšanos pie klints šī ezera lejgalā. Nenoliedzu, ka Cingačgukam vēl cits nolūks, bet tas ir viņa noslēpums, nevis manējais; tā kā tam nav sakara ne ar vienu no jums, vairāki neko nesacīšu …

— Tam sakars ar jaunu sievieti, — Džūdita strauji pār­trauca Zvērkāvi. Daiļava smējās par savu nesavaldību, un, atģidusies,' ka šie vārdi izsprukuši tīri neviļus, viņa mazliet pat pietvīka. — Ja šis virsaitis nenāk ne karot, ne medīt, tad ir runa par mīlestību.

— Kas ir jauns un skaists un bieži dzird par mīlestību, tam vedas domāt, ka šīs jūtas vada gandrīz katru cilvēka soli; bet šinī sakarībā es vairāki neko neteikšu. Rītvakar ap saules rietu Cingačguks mani gaidīs pie klints, un mēs abi kopā iesim savu ceļu, neaiztikdami nevienu citu kā tikai karaļa naidnieku, kas pēc likuma ir arī mūsu naid­nieks. Es jau agrāki pazinu Nerimšu, jo viņš kādreiz lika slazdus vietā, kur mēs medījām. Nejauši sastapu viņu pie Skohari, kad viņš taisījās doties uz šejieni, jo bija nodo­mājis ķert pa vasaru kažokzvērus šinī pusē; abi norunā­jām kājot divatā — ne tik daudz aiz bailēm no mingiem kā aiz tā iemesla, ka gribējās labu biedru, ar kuru, kā viņš teic, kopā īsināt garu ceļu.

— Vai domā, tavs draugs ieradies pirms noliktā laika un es būšu uzgājis viņa pēdas? — Haters jautāja.

— Tā man šķietas. Varbūtās es maldos, varbūtās ne. Redzējis mokasīnu, es tūlītās pasacītu, vai tas darināts pēc delavēru parauga.

— Tad aplūkojiet to, — teica attapīgā Džūdita, kas jau bija uzmeklējusi laivā mokasīnu. — Pasakiet, vai to val­kājis draugs vai ienaidnieks! Lai tēvs domā, ko grib; es ticu katram jūsu vārdam.

— Tā jau tu, Džūda, esi paradusi: tavās acīs ir draugi tie, kas man liekas ienaidnieki. — Toms noņurdēja. — Runā, jaunais cilvēk; saki — ko tu domā par šo moka­sīnu?

— To nav izgatavojuši delavēri, — Zvērkāvis atbildēja, rūpīgi pētīdams novalkāto un pamesto apavu. — Tā kā man nav pieredzes karā, es neesmu pilnīgi pārliecināts, bet izskatās, ka šis mokasīns darināts ziemeļos — aiz Lie­lajiem ezeriem 20 .

— Ja tā, mēs nedrīkstam te palikt ne mirkli ilgāk, kā nepieciešams, — Haters teica, raudzīdamies caur lapu maskējumu, it kā viņš baiļotos, ka ienaidnieks jau atrodas šaurās un līkumotās upes pretējā krastā. — Līdz naktij atlikusi tikai kāda stunda, bet tumsā nebūtu iespējams vir­zīties bez trokšņa, un tas mūs nodotu. Vai jūs pirms pus­stundas dzirdējāt šāviena atbalsi kalnos?

— Jā, vecais zēn, un es dzirdēju arī pašu šāvienu, — Nerimša atbildēja, saprazdams, cik neapdomīgi rīkojies. — Es biju tas, kas nospieda mēlīti.

— Baidījos, ka blīkšķi taisa kāds no franču indiāņiem. Lai nu kā, tāds troksnis tomēr var saistīt viņu uzmanību un vedināt uz mūsu paslēptuvi. Tu izdarīji kļūdu, kara laikā šaudams bez īsta iemesla.

— Tā es arī pats tagad sāku domāt, tēvoci Tom. Ir to­mēr savādi: kāds labums no šautenes, ja tūkstoš kvadrāt­jūdžu lielā mūžamežā cilvēks nedrīkst likt lietā šo ieroci tāpēc, ka ienaidnieks var dzirdēt šāvienu?

Haters ilgi apspriedās ar abiem ciemiņiem, un pēc tam visiem trim bija skaidrs priekšstats par savu stāvokli. Viņš aprādīja, kādēļ tumsā neizdotos tikt ar šķirstu aug­šup pa tādu strauju un šauru teci, nesaceļot troksni, ko visādā ziņā sadzirdētu indiāņi. Kas klejošot šinī apkārtnē, tas turēšoties upes vai ezera tuvumā; bet upes krasti esot staigni daudzās vietās, un tā tik līkumota un tik kupli ap­augusi krūmiem, ka pilnīgi iespējams virzīties dienu un palikt nepamanītiem. Droši vien vajadzēšot sargāties vai­rāk no ausīm nekā no acīm, it īpaši, kamēr liellaiva vēl atradīšoties zem lapu pārjūma šaurās teces īsajā posmā.

— Šī vieta ir ērta slazdu likšanai, un te šķirsts labāk paslēpts no ziņkārīgām acīm nekā uz ezera, taču, brauk­dams lejup, es vienmēr nodrošinu sev atceļu, — šis īpat­nis turpināja, — un tanī vairāk noder virve nekā airi. Enkurs ir izmests atklātā ezerā pie iztekas sākuma. Lūk, te ir virve, ar kuru var uzvilkties augšā. Citādi vienam pašam būtu visai grūti uzmocīt pret straumi šādu platdi- beni. Man ir kaut kas līdzīgs vinčai, kura šad un tad at­vieglo vilkšanu. Džūda prot valdīt stūres airi tāpat kā es;

un, ja nav jābaidās no ienaidnieka, mēs tiekam augšā bez sevišķām grūtībām.

— Ko mēs iegūsim, cienījamais Hater, mainījuši pozī­ciju? — Zvērkāvis ļoti dzīvi iejautājās. — Sis maskējums ir labs. Nocietinājušies būdā, mēs varētu sīvi turēties pretī. Es vēl neesmu piedalījies kaujās, esmu tikai dzirdējis par tām. Bet man šķietas, ka, ieņēmuši pozīciju aiz šādām statņu sienām, mēs spētu atvairīt divdesmit mingu.

— Nu jā, tūlīt nomanāms, ka esi tikai dzirdējis par kaujām, jaunais cilvēk! Vai savā mūžā esi redzējis vēl otru tik plašu ūdens klajumu kā šis ezers?

— Jāatzīstas, ka neesmu, — Zvērkāvis pieklājīgi at­bildēja. — Jaunībā jāmācās. Es nebūt netaisos dot pa­domu, iekām neesmu uzkrājis pieredzi.

— Labi. Es tev paskaidrošu, cik neizdevīgi cīnīties šinī pozīcijā un kādas priekšrocības mums būtu uz klaja ezera. Pats saproti, ka šeit mēs būtu labs mērķis sarkanādai- ņiern, un, jādomā, dažas lodes tomēr atrastu ceļu caur baļķēnu starpām. Bet mūsu mērķis būtu viss mežs, un vajadzētu šaut uz labu laimi. Te mēs nebūtu droši arī no uguns, jo šī jumta miza ir līdzīga iekuriem. Pie tam manā prombūtnē indiāņi varētu izlaupīt cietoksni un es zaudētu visu savu mantu. Ja mēs būtu uz ezera, uzbrucējiem vaja­dzētu pie mums braukt ar laivām vai plostiem un mēs va­rētu ienaidnieku ņemt uz grauda un izlietot šķirstu kā aizsegu cietoksnim'. Vai skaidrs, jaunekli?

— Tāda valoda ir prātīga un pārliecina, tas nav no­liedzams.

— Nu, vecais Tom, — Nerimša izsaucās, — ja ir jātiek no šejienes projām, tad, jo drīzāk sāksim kustēties, jo ātrāk uzzināsim, vai mums mati vēl noderēs par nakts- cepurēm vai ne!

Tā kā šis mājiens bija skaidrs, neviens neko neiebilda. Brīdi apspriedušies, visi trīs vīri nopietni ķērās pie darba, lai sagatavotu šķirstu ceļam. Liellaiva bija viegli piesais­tīta pie krasta. Viņi ātri atraisīja mezglus un sāka vilkt virvi. Smagā platdibene lēnām izpeldēja no slēpņa. Atbrī­vojusies no zaru skavām, tā, straumes nesta, sagriezās iešķērsu, pievirzīdamās tik tuvu pie rietumu krasta, ka upmalas koki un krūmi aizķēra būdu. Sis troksnis visos radīja nemieru; neviens nezināja, kad, kurā vietā var pa­rādīties no slēptuves asinskārs ienaidnieks. Baigās nojau­tas pavairoja tas, ka pelēkajā gaismā, kas vēl lauzās caur lapu pārjumu vai atrada ceļu pa šauro, līkumaino tuneli, kurš it kā iezīmēja gaisā upes virzienu, priekšmeti bija gan saredzami, taču acij vajadzēja vērīgi ieskatīties, lai izšķirtu to apveidus. Kaut gan saule vēl nebija norietē­jusi, tās stari vairs nesniedza šo ieleju; pat nesegti priekš­meti jau sāka tīties vakara nokrēslā, kura padarīja vēl tumšāku un drūmāku visu, kas atradās mežu ēnās.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x