Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

labi sapratīs tas, kas redzējis, cik lekni un mudžeklīgi kuplo auglīgā zemē Amerikas pirmmežs.

Uzgājuši šķirstu, mūsu drošinieki izturējās katrs sa­vādāk. Tiklīdz viņu laiva piestāja pie ieejas vaļuma, Ne­rimša ielēca platdibenē; jau nākamajā brīdī viņš bija no­grimis jautrā, dzēlīgā sarunā ar Džūditu un, kā likās, aizmirsis visu citu pasaulē. Turpretī Zvērkāvis iekāpa šķirstā lēni un apdomīgi, pētošām un ziņkārīgām acīm sīki jo sīki aplūkodams maskējumu. Tiesa, viņš uzmeta Džūditai apbrīna pilnu skatienu, ko izvilināja tās žilbino­šais un savdabīgais skaistums; taču pat šāds daiļums tikai uz vienu vienīgu mirkli spēja apslāpēt viņa interesi par Hatera liellaivu. Soli pa solim Zvērkāvis pārstaigāja šo īpatnējo mājokli, aplūkodams, kā tas būvēts, kādi sa­laidumi, cik biezas sienas, iepazīdamies ar aizsardzības līdzekļiem, vērodams itin visu, kas interesē vīru, kuram bieži jādomā, kā piemēroties dzīvei mūžamežā. Tāpat viņa uzmanību saistīja maskējums. Mednieks to pamatīgi izpē­tīja un dažkārt nevarēja nociesties neizteicis balsī savu atzinību. Tā kā robežjoslā parasts uzvesties brīvi, Zvēr­kāvis izgāja cauri abām istabām; viņš nokļuva liellaivas otrā galā, kur sastapa Džūditas māsu, kas sēdēja zem lapu pārjūma un nodarbojās ar kādu rupju šuvekli.

Beidzis šķirsta apskati, Zvērkāvis atbalstīja šautenes laidi pret grīdu, abām rokām atspiedās pret stobru un ar tādu interesi pievērsās meitenei, kādu nebija radījis pat viņas māsas izcilais skaistums. No Nerimšas vārdiem viņš secināja, ka Hetijai mazāk prāta, nekā parasti piešķirts cilvēkam, un indiāņi bija mācījuši Zvērkāvi īpaši saudzīgi izturēties pret tiem, kurus piemeklējis šāds liktenis. Tur­klāt Hetijas Hateres āriene nepavisam nemazināja inte­resi, ko modināja viņas nepilnība. Par vājprāti viņu īsti nevarēja saukt, jo viņai bija ņemta vienīgi spēja vilt un izlikties, bet atstāta vaļsirdība un patiesības mīlestība. Tie retie, kas redzēja Hetiju un bija apveltīti ar pietieka­mām novērošanas spējām, sacīja, ka viņa gandrīz neap­zināti nomanot labo, un dziļais riebums, ko šī meitene jū­tot pret visu slikto, it kā radot ap viņu šķīstas tikumības gaisotni. Tādi ir daudzi tā sauktie plānprātiņi. Hetija iz­skatījās patīkama un pēc ārienes stipri atgādināja savu māsu; taču Hetijas skaistums bija kluss un necils. Lai gan viņai trūka Džūditas žilbinošā daiļuma, parasti ik­vienu, kas noraudzījās Hetijā, savaldzināja viņas lēnīgās sejas kautrā, mierpilnā, apgarotā izteiksme; gandrīz ik­katrā, kas bija pavērojis šo meiteni, modās dziļa un ilga interese par viņu. Hetijas seja bija bāla, un viņas naivajā prātā neradās domas, kas liktu sārtoties vaigiem; tiklība šai klusajai meitenei piemita tādā mērā, ka šķita viņu padarām par būtni, kas nepazīst cilvēciskas vājības. Daba un dzīve bija veidojusi Hetiju atklātu, vientiesīgu un lēt­ticīgu; un no ļaunuma dievs viņu sargāja ar tikumības gaismas oreolu, lai — kā mēdzam sacīt — «dotu aizvēju cirptam jēriņam».

— Jūs laikam esat Hetija Hatere? — Zvērkāvis iebil- dās, it kā neviļus uzdodams jautājumu pats sev. Mednieks runāja tādā laipnā balsī, kas bija īsti piemērota, lai iemantotu meitenes uzticību. — Harijs Nerimša man stās­tīja par jums, un, kā liekas, jūs tā pati būsit.

— Jā, es esmu Hetija Hatere, — meitene klusi, maigi atbildēja. — Esmu Hetija, Džūditas Hateres māsa, To­masa Hatera jaunākā meita.

— Es daudz ko zinu par jums; Harijs Nerimša ir visai valodīgs; ja iznāk runa par citiem cilvēkiem, viņš stāsta gari un plaši. Jūs pa lielākajai daļai dzīvojat uz ezera, Hetij.

— Protams. Mate mirusi; tēvs aizgājis pie saviem slaz­diem, un mēs abas ar Džūditu esam palikušas mājās. Kā jūs sauc?

— Šo jautājienu vieglāki uzdot nekā atbildēt uz to, meitene. Kauč arī esmu jauns, man jau bijis vairāk vārdu nekā vienam otram lielam virsaitim Amerikā.

— Bet patlaban jums ir vārds: jūs taču neatmetat vienu, iekām neesat godam izpelnījies citu?

— Domāju, ka ne, meitene. Mani vārdi radušies dabiski. Mans tagadējais vārds diezin vai paliks ilgi, jo delavēri parasti nedod pastāvīgu iesauku cilvēkam, kuram vēl nav bijis iespējas parādīt savu īsto dabu apspriedē vai uz karatekas. Un man nav gadījies to parādīt, jo, pirmkārt, neesmu sarkanādainis, tā ka man nav tiesību piedalīties viņu apspriedēs, un esmu pārāki neievērojams, lai manas krāsas lielos vīrus interesētu tas, ko domāju es, un, otr­kārt, šis ir pirmais karš manā mūžā un pagaidām neviens naidnieks nav iebrucis kolonijā tik dziļi, lai viņu varētu aizsniegt pat ar tādu roku, kas garāka par manējo.

— Pasakiet man savus vārdus, — Hetija lūdza, uzmez­dama Zvērkāvim atklātu skatienu. — Tad es varbūt uz­zināšu, kas jūs esat par cilvēku.

— Nenoliedzu, ka dažreiz izdodas tā noteikt raksturu, taču bieži var kļūdīties. Ļauži maldīgi spriež par citu cil­vēku dabu un nereti piešķir viņiem vārdus, kas nepavisam nav pelnīti. To pierāda mingu vārdi. Es gan nepazīstu šo cilti un zinu par viņiem tikai to, kas man stāstīts. Viņu vārdi apzīmējot tos pašus jēdzienus, ko delavēru vārdi, tomēr neviens cilvēks nevar apgalvot, ka mingi ir tikpatās godīgi un taisnīgi. Tāpēc es daudz nepaļaujos uz vārdiem.

— Miniet visus savus vārdus; citādi es nezinu, ko do­māt par jums, — meitene sirsnīgi atkārtoja lūgumu. He­tijas prāts bija pārāk naivs, lai atdalītu no priekšmetiem to nosaukumus, un viņa piešķīra vārdiem lielu nozīmi.

— Labi, man nav nekas pretī. Tūlītās tos dzirdēsit. Vispirms esmu baltais un kristīgais, tāpatās kā jūs, un maniem dzīvības devējiem bija uzvārds, kas pārnācis no tēva uz dēlu un kas ir daļa no mantojuma, kuru vecāki atstāj saviem bērniem. Manu tēvu sauca par Bampo, un, protams, arī es dēvējos tāpatās. Mans kristībvārds ir Na- tenjels — Netijs, kā parasts saīsināt…

— Jā, jā… Netijs… Hetija, — meitene žirgti pār­trauca Zvērkāvi, paceldama acis no sava rokdarba un uz­smaidīdama viņam. — Jūs esat Netijs un es Hetija, kaut arī jūs esat Bampo, bet es Hatere. «Bampo» neizklausās tik jauki kā «Hatere», vai ne?

— Kā nu kuram. Tiesa, «Bampo» neskan cēli, taču daudzi cilvēki ar šo uzvārdu nodzīvojuši mūžu. Šinī vārdā mani negodināja necik ilgi. Delavēri drīz ievēroja vai do­mājās ievērojuši, ka es nemeloju, un vispirms iesauca mani par Taisnvalodi.

— tas ir labs vārds! — Hetija dedzīgi izpauda savu atzinību. — Nestāstiet man, ka cilvēku vārdi neatbilst viņu dabai!

— Es gluži tā nesaku; varbūtās biju pelnījis šo vārdu, jo neesmu tāds melīgs kā viens otrs. Delavēri vēlāki pār­liecinājās, ka man ir veiklas kājas, un iesauca mani par Balodi. Kā jūs zināt, šim putnam ir žigli spārni un tas lido taisnā līnijā.

— Cik jauks vārds! — Hetija izsaucās. — Baloži ir skaisti putni.

— Labā meitene, gandrīz visām dieva radībām ir katrai savs skaistums, taču cilvēki viņas kropļo, pārmainīdami viņu dabu un ārieni… Kad biju kādu laiku kalpojis par ziņnesi un kājojis pa tikko samanāmām tecinām, mani sāka ņemt līdzi medībās, jo domāja, ka atradīšu zvērus ātrāki un drošāki nekā vairākums citu zēnu. Tad delavēri mani iesauca par Lutausi, tāpēc ka man esot kauc kas no suņa gudrības.

— Tas nav tik skaists vārds, — Hetija iebilda. — Es ceru, jūs to nepaturējāt ilgi.

— Tas palika līdz tam laikam, kad jau biju ticis pie naudas, lai nopirktu šauteni. — Zvērkāvis atteica. Viņa balsī, kas parasti bija mierīga un apvaldīta, ieskanējās lepnums. — Tad kļuva skaidrs, ka varu iekārtot pats savu mednieka vigvamu. Drīz vien mani sāka dēvēt par Zvēr­kāvi, un līdz šim esmu paturējis šo vārdu. Daži gan to uzskata par vienkāršu, jo viņu acīs sava tivākā skalps ir vairāki vērts nekā brieža ragi.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x