Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

XXXI nodaļa

Šodien iev uzsmaida zieds,

Ritu tas mirst.

Viss, kas tev glabājams šķiet,

Kā smiltis caur pirkstiem birst.

Kāds ir šīs pasaules prieks? īss zibens, kas pusnaktij liek

Mirkli pieviltai tumsā nirt.

SelUļs

Diezin vai vajag lasītāja acu priekšā notēlot nākamo ainu, kas atklājās zemes laidā, ko kļūmīgie hūroni bija iz­raudzījuši par savu pēdējo nometnes vietu. Par laimi bik­lākiem un jūtīgākiem cilvēkiem, stumbri, lapas un dūmi daudz ko apslēpa, un drīz nakts pārklāja savu plīvuru pār ezeru un pār visu šķietami bezgalīgo mūžamežu, kas to­laik ar retiem un maziem pārtraukumiem pletās no Hudzo­nas līdz Klusā okeāna krastiem. Mūsu stāsta darbību mēs pārcelsim nākamajā dienā, kas atausa tik spoža un jautra, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis.

Kad uzlēca saule, Mirdzošais spogulis vairs neliecināja par cīņu un trauksmi. Iepriekšējā vakara balsīgais noti­kums nebija atstājis nekādas pēdas rāmajā ūdens klajotnē, un nenogurstošās stundas gāja savu mierīgo gaitu. Putni atkal slīdēja pa ūdens virsmu; citi lidinājās augsti virs kalnu garo priežu galotnēm, gatavi mesties lejup uz lau­pījumu, paklausot savas dabas negrozāmajiem likumiem, īsos vārdos — nekas nebija mainījies, ja atskaita zināmu kustību un dzīvību, kas valdīja cietoksnī un tā tuvumā. Patiešām te bija notikusi pārvērtība, kas durtos acīs vis­izklaidīgākajam vērotājam. Pa priekšdurvi vienmērīgiem sojiem staigāja sargs angļu armijas vieglā kājnieka uni­formā, un kādi divdesmit vīri no tās pašas ieroču šķiras rīkojās turpat vai sēdēja liellaivā. Saslietās šautenes uz­raudzīja viņu biedrs postenī. Ar kuģa tālskati, ko esam jau vairākkārt pieminējuši, divi virsnieki pētīja krastu. Viņi lūkojās uz kļūmo zemesragu, kur sarkani mundieri joprojām vīdēja starp kokiem; ar tālskati varēja izšķirt, ka zaldāti strādā lāpstām, pildīdami bēru skumīgo pienā­kumu. Dažu ierindnieku izskats lika domāt, ka ienaidnieks nebija pieveikts gluži bez pretestības; un jaunākais no abiem virsniekiem, kuri stāvēja priekšdurvē, turēja roku saitē. Viņa biedrs, kas komandēja vienību, bija ticis cauri laimīgāk. Tas raudzījās ar tālskati, aplūkodams zemes­ragu, kas saistīja abu uzmanību.

Tuvojās seržants, lai sniegtu raportu. Vecāko virsnieku viņš godināja par kapteini Vorliju, bet jaunāko nosauca par misteru (tā uzrunā leitnantu) Torntonu. Lasītājam tū­līt kļūs skaidrs, ka pirmais bija tas pats virsnieks, kas pieminēts ar tik lielu uzbudinājumu nesenajā sarunā starp Džūditu un Nerimšu. Patiešām, garnizonos visai vaļīgi mēļoja par kapteiņa sakariem ar skaisto, bet vieglprātīgo meiteni. Tas bija gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis ar asiem vaibstiem un sarkanu seju, taču viņa kareiviskā stāja un elegantais izskats varēja viegli sakairināt fantā­ziju tādai nepiedzīvojušai meitenei kā Džūdita.

— Kreigs mūs svētīt svētī, — šī persona vienaldzīgi sa­cīja uz jauno leitnantu, pie tam sabīdīja tālskati un nodeva to savam gaitniekam. — Patiesības labad jāteic, ka viņam ir iemesls; protams, patīkamāk atrasties šeit un pa- amizēties ar mis Džūditu Hateri nekā bedīt indiāņus ezer­malā, lai arī nezin cik romantiska vieta un spoža uzvara. Starp citu, Rait, — vai Deiviss vēl dzīvs?

— Viņš nomira pirms minūtēm desmit, jūsu godība, — atbildēja seržants, kam bija uzdots šis jautājums. — Es jau zināju gala iznākumu, tiklīdz ieraudzīju, ka lode vi­ņam trāpījusi vēderā. Neesmu vēl redzējis nevienu, kas varētu ilgi nodzīvot ar tādu caurumu.

— Jā, tad jāliek karote pie malas, — Vorlijs žāvādamies piezīmēja. — Sīs divas bezmiega naktis pēc kārtas, Artur, draņķīgi ietekmē cilvēka spējas! Esmu kļuvis stulbs kā holandiešu cienīgtēvs pie Mohokas. Ceru, jūsu roka ne­sāp, mīļais zēn?

— Kā droši vien pats redzat, tā liek man drusciņ šķobīt muti, ser, — jauneklis atbildēja, pie tam iesmējās tieši tanī brīdī, kad viņa seja bija mazliet saviebta sāpēs.

— Bet tas ir paciešams. Ceru, Greiams drīz varēs ziedot dažas minūtes, lai apskatītu manu ievainojumu.

— Tomēr šī Džūdita Hatere ir jauks radījums, Tornton; un nebūs mana vaina, ja viņu neredzēs un neapbrīnos parkos! — atsāka Vorlijs, ko maz interesēja biedra brūce.

— Ak jā! Jūsu roka. Gluži pareizi. Ieejiet šķirstā, seržant, un pasakiet ārstam Greiamam, ka vēlos, lai viņš apskata mistera Torntona ievainojumu, līdzko tiks galā ar nabaga puisi, kam lauzta kāja … Jauks radījums! Un tanī brokāta tērpā viņa izskatījās pēc karalienes. Es redzu, te viss mai­nījies; tēvs un māte aizgājuši, māsa mirst, ja nav mirusi; un no šīs ģimenes palikusi tikai skaistule! Šī ekspedīcija bijusi laimīga visādā ziņā un, liekas, beigsies labāk, nekā parasti beidzas sadursmes ar indiāņiem.

— Vai man jāpieņem, ser, ka taisāties dezertēt no vec­puišu lielās armijas un šo karagājienu noslēgt ar laulību?

— Es, Toms Vorlijs, lai kļūtu Benedikts 45 ! Nudien, mans mīļais zēn, ja jūsu prātā nāk šādas domas, tad maz zināt par to armiju, ko pieminējāt. Man patiešām šķiet, ka apmetnēs ir sievietes, uz kurām vieglās infantērijas kap­teinim nav jāraugās no augšas; bet tādas neatrast te — uz kalnu ezera, ne arī pie holandiešu upes, kur mūsu gar­nizons. Tiesa, manam tēvocim, ģenerālim, reiz labpatikās izraudzīt man sievu Jorkšīrā, bet viņa nebija nekāda dai­ļava — un es neprecētu princesi, ja viņa nebūtu skaista.

— Un skaistu sievieti jūs precētu, kaut arī tā būtu ubadze?

— Ak, šī ideja piederas jaunākajam leitnantam! Ar dū­diņu labi arī būdiņā … durvis … un logi — vecs stāsts, kas dzirdēts simto reizi. Mūsu pulkā neprecas. Mēs ne­esam no tiem, kas precas, mīļais zēn. Piemēram — mūsu komandieris vecais sers Edvins; kaut arī viņš jau īsts ģenerālis, taču nekad nav domājis ņemt sievu; un, ja vīrietis uzdienējis par ģenerālleitnantu un palicis vecpuisī, tad viņš ir pilnīgā drošībā. Tālāk — apakšpulkvedis ir konfirmējies, kā teicu savam brālēnam — bīskapam. Ma­jors ir atraitnis, kas jaunībā divpadsmit mēnešus baudījis laulību; mēs tagad viņu uzskatām par vienu no tiem vīrie­šiem, kas apdraudēti vismazāk. No desmit kapteiņiem tikai viens ir šaubīgs; un viņu, nabagu, mūžīgi tur pulka štābā — kā tādu memento mori 46 puišiem, kas stājas ar­mijā. Un jaunākie virsnieki — no tiem vēl neviens nav uzdrošinājies paziņot, ka vēlas ievest pulkā savu sievu … Bet roka jums nedod mieru; iesim paši un apskatīsimies, kur palicis Greiams.

Ārsts, kurš nācis līdzi nodaļai, patlaban vis nenodarbo­jās ar to, ko Vorlijs domāja. Kad bija izbeidzies uzbru­kums un vāca kopā nogalinātos un ievainotos, starp pēdē­jiem-atrada nabaga Hetiju. Šautenes lode bija izgājusi cauri ķermenim, un no pirmā acu uzmetiena kļuva skaidrs, ka šis ievainojums ir nāvīgs. Neviens nezināja, kā viņa dabūjusi šo brūci; liekas, šī bija viena no tām nejaušībām, kas allaž saistītas ar tādu notikumu, kāds aprakstīts iepriekšējā nodaļā. Sumaha, visas sirmgalves, kā arī da­žas hūronu meitenes bija nodurtas tuvcīņas juceklī, kad grūti atšķirt vīrieti no sievietes, ja viņi ģērbušies tik vien­kārši. Vairākums karavīru bija nonāvēti uz vietas. Tomēr daži bija aizbēguši un divi vai trīs saņemti gūstā veseli. Attiecībā uz ievainotajiem durklis aiztaupīja ārstam daudz pūļu. Šķeltais Ozols bija izglābies no nāves, taču ievai­nots un sagūstīts. Dodamies šķirstā, kapteinis Vorlijs un jaunākais leitnants pagāja viņam garām; cienīgi klusē­dams, viņš ar pārsietu galvu un kāju sēdēja platdibenes čalā un neizrādīja nekādas skumju vai izmisuma pazīmes. Protams, viņš sēroja par savas cilts zaudējumiem, taču izturējās tā, kā īsti pieklājās virsaitim un karavīram.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x