Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Mana meita ne ikreiz runā kā virsaitis pie apsprie­šanās ugunskura, — Šķeltais Ozols sacīja, — citādi viņa nebūtu teikusi šādus vārdus. Divi mani karavīri ir krituši no mūsu gūstekņa rokas; viņu kaps ir pārāk mazs, lai uzņemtu trešo. Hūroni negrib likt kaudzē savus mirušos. Ja vēl kādam garam jādodas uz tālo pasauli, tam nevajag būt hūrona garam, tam jābūt bālģīmja garam. Ej, meit, un apsēdies blakus Sumahai, kas sēro; lai hūronu karavīri pa­rāda, cik labi prot šaut; lai bālģīmis parāda, cik maz bai­dās no viņu lodēm.

Grūtgalvīgā Hetija nespēja ilgi strīdēties, un, pieradusi ievērot vecāku cilvēku norādījumus, viņa paklausīgi apsē­dās līdzās Sumahai uz baļķa, novērsdama seju no draus­mās ainas, kas risinājās iekšpus loka.

Tūlīt pēc šī pārtraukuma karavīri atkal nostājās vietās un gatavojās parādīt savu māku; viņiem bija divkāršs uz­devums: pārbaudīt gūstekņa stingrību un satraucošos ap­stākļos nodemonstrēt, cik drošas ir viņu rokas. Atstatums bija mazs, tā ka hūroni varēja šaut, neapdraudot viņa dzīvību, bet šāds mocītāju tuvums prasīja no viņa dzelzs nervus. Patiešām, Zvērkāvja seja atradās vienīgi tik tālu no stobru galiem, lai neapsviltu, šāvieniem uzliesmojot, un viņa drošās acis raudzījās taisni caurumos, it kā gai­dot liktenīgo vēstnesi, kas varēja izlidot no katra stobra. Viltīgie hūroni labi zināja šo apstākli; viņi tēmēja pēc iespējas tuvāk pie gūstekņa pieres, cerot, ka viņš zaudēs drosmi un tad pūlis triumfēs, redzēdams, ka upuri nobai­dījuši šī smalkā nežēlība. Katrs sacensonis tomēr vairījās ievainot gūstekni, jo nonāvēt to priekšlaicīgi bija gandrīz tikpat liels kauns kā izspīdzināt, nesasniedzot mērķi. Šā­viens sekoja šāvienam, un visas lodes triecās Zvērkāvim gar pašu galvu, to neskarot. Taču gūsteknim nenoraustī- jās neviens muskulis, ne reizes neietrīcējās plakstiņi. Šo pilnīgo nesatraucamību, kādu neviens no klātesošajiem vēl nebija redzējis, varēja izskaidrot ar trijiem dažādiem iemesliem. Pirmkārt, tanī izpaudās padevība liktenim, kas saistīta ar iedzimtu nosvērtību, — mūsu varonis bija mie­rīgi nospriedis, ka viņam jāmirst, un šādu nāvi atzina par vislabāku; otrkārt, viņš tik smalki pazina šo ieroci, ka ne­juta bailes, ko palaikam rada pats briesmu veids; un, treš­kārt, nodomātais upuris lika lietā šīs zināšanas: skatīda­mies uz stobra galu, viņš iepriekš ar precizitāti līdz vienai collai nosacīja vietu, kur trāpīs katra lode. Zvērkāvis tik akurāti noteica tēmējuma līniju, ka viņa lepnums beidzot guva pārsvaru pār lēnprātību, un, kad piecas vai sešas lodes bija ietriekušās kokā, viņš nenocietās neizpaudis savu nicināšanu par mocītāju miglainajām acīm un ne­drošajām rokām.

— Jūs varat to dēvēt par šaušanu, mingi, — viņš iz­saucās, — bet delavēru vidū ir tādas sievietes un pie Mo- hokas esmu iepazinis tādas holandiešu meitenes, kas jūs pārspētu kā nabagus! Atraisāt man rokas, ieliekat tanīs šauteni, un jūsu vismazāko karašķipsnu es piespraudīšu pie kura katra stumbra, ko varat man parādīt; un to izdarīšu pa simt jardiem; nu, pa divsimt, ja mērķis redzams, — deviņpadsmit reizes no divdesmit; vai pat vi­sas divdesmit, ja šautene pieklājīga un uzticama!

Tumša, draudīga kurnoņa sekoja šim dzedrajam iz­smieklam; karavīri iekaisa dusmās, dzirdēdami šādas pa­ļas 110 gūstekņa, kurš tā noniecināja viņu izmēģinājumus, ka nepamirkšķināja ne aci, kad šāviens norībēja turpat pie viņa sejas, tik tikko neapdedzinot to. Šķeltais Ozols sa­prata, ka pienācis kritisks mirklis, un, joprojām cerēdams pieņemt ciltī tādu slavenu mednieku, sarnanīgais vecais virsaitis iejaucās īstajā brīdī, lai aizkavētu mocības, kas visādā ziņā beigtos ar nāvi. Iegājis saniknotā pulciņa vidū, viņš ierunājās ar savu parasto pārliecināšanas spēku un āķīgo loģiku, uzreiz apvaldīdams neganto, tikko sāku­šos rosmi

— Es saprotu, kas par vainu, — viņš sacīja. — Mēs esam rīkojušies kā bālģīmji, kuri pirms gulētiešanas aiz­slēdz durvis, baidīdamies no sarkanajiem cilvēkiem. Bāl­ģīmji aizšauj tām priekšā tik daudz bultu, ka viņi sadeg, iekām var izsprukt ārā. Mēs esam pārāk cieši sasējuši Zvērkāvi; saites neļauj viņa locekļiem drebēt un acīm aiz- darīties. Atraisiet viņu, — tad īsti redzēsim, no kā veidots viņa augums.

Ja mums izjauc loloto ieceri, mēs palaikam negribam pilnīgi atteikties no tās, bet mīļumis ķeramies pie jebkura līdzekļa, lai arī izredzes uz sekmēm būtu nezin cik vājas. Tāpat bija ar hūroniem. Virsaiša priekšlikums uzreiz at­rada dzirdīgas ausis; un tūlīt sāka darboties vairākas ro­kas, griezdamas pušu un raisīdamas vaļā lūku virves, kas aptītas ap mūsu varoņa augumu. Pēc pusminūtes Zvērkāvis bija tikpat brīvs no saitēm kā stundu iepriekš, kad viņš metās bēgt pa atkalni. Ciešie valgi bija aizturē­juši asinsriti, tādēļ viņam vajadzētu kādu brīdi attirpināt locekļus. Sarnanīgais virsaitis to atļāva, aizbildinādamies, ka bālģīmja augums drīzāk izrādīšot baiļu pazīmes, ja at- gūšot jutīgumu; īstenībā gan Šķeltais Ozols gribēja ar šādu vilcināšanos apremdēt negantās dziņas, kas bija pa­modušās jaunekļu krūtīs. Šī viltība izdevās. Berzēdams locekļus, piecirzdams kājas un kluburādams apkārt, Zvēr­kāvis drīz atjaunoja asinsriti. Viņam atgriezās visas fizis­kās spējas, it kā nekas nebūtu tās mazinājis.

Spēku un veselības pilnestībā cilvēki reti kad domā par nāvi. Tāpat bija ar Zvērkāvi. Sasiets gluži nevarīgs, viņš nule vēl bija pamatoti uzskatījis, ka atrodas uz aizsaules robežas. Un piepeši — viņu atsvabināja, viņš atguva spēku un varēja brīvi kustināt savus locekļus; Zvērkāvim šķita, ka viņš pēkšņi atmodināts dzīvei, un no jauna ausa cerības, kuras reiz bija pilnīgi atmetis. No šī brīža pār­mainījās visi viņa plāni. Te viņš vienīgi pakļāvās dabas likumam; mēs esam gan centušies notēlot mūsu varoni ga­tavu padoties liktenim, taču nepavisam negribam viņu iztē­lot par tādu, kas alkst pēc nāves. Tiklīdz Zvērkāvis at­žirga, viņš sāka cieši domāt, kā izjaukt savu ienaidnieku nolūkus; un viņš atkal kļuva vērīgs, attapīgs un apņēmīgs mežinieks, kas zina visas savas spējas un izredzes. Šī pār­maiņa bija tik liela, ka viņa prāts atguva možumu, un viņš vairs nedomāja padoties, bet gudroja vienīgi par to, kādas viltības lietot šinī cīņā.

Kolīdz Zvērkāvi atbrīvoja, hūroni viņu ielenca slēgtā aplī; un viņi jo karstāk vēlējās salauzt gūstekņa drosmi, redzēdami, cik grūti tas izdarāms. Tagad bija likts uz spēles hūronu gods; un pat sievietes zaudēja līdzcietību pret mocekli, gribēdamas savu cilti glābt no kauna. Mei­teņu liegās un melodiskās balsis sajaucās ar vīriešu drau­diem; Sumahai nodarītā pārestība pēkšņi aizvainoja visas hūronu sievietes. Lai veicinātu šo sašutuma brāzmu, vī­rieši mazliet atkāpās, likdami sievietēm noprast, ka uz laiku atstāj gūstekni viņu varā. Tāds bija paradums. Šā­dās reizēs sievietēm vajadzēja ar saviem zaimiem un dzē- lībām satracināt upuri un pēc tam piepeši nodot viņu vīriešiem, jo tādā garastāvoklī viņam būtu grūtāk panest fiziskās ciešanas. Un šinī pulciņā netrūka sieviešu, kas tīri labi pieprata šādu darbu. Sumaha bija izdaudzināta dusmu pūce, un pāris vecu grezeļu, tādas kā Lācene, bija devušās līdzi šai grupai, lai, domājams, uzraudzītu, vai citas glabā godu un tikumu; šāda apsardzība vērojama tiklab mežoņu, kā civilizēto cilvēku sabiedrībā. Te neva­jag atkārtot visu, ko indiānietes sadomāja niknumā un gara tumsībā, lai panāktu savu. Atšķirība starp šo sie­viešu dusmu izvirdumu un līdzīgu scēnu balto cilvēku vidū bija vienīgi teicienos un epitetos; hūrones gūstekni sau­kāja pretīgāko un nicināmāko dzīvnieku vārdos.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x