Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Nav vajadzības gari un plaši stāstīt par to, kādu iespaidu radija sievietes priekšlikuma strupais noraidī­jums. Ja arī viņas sirdi bija cik necik maiguma — laikam nevienai sievietei īsti netrūkst šīs īpašības —, tas viss iz­zuda pēc šāda nepārprotama paziņojuma. Dusmas, nik­nums, aizvainots lepnums, vesels vulkāns sašutuma izlau­zās vienā uzvirdumā, un Sumaha itin kā no burvja zižļa pieskāriena pārvērtās fūrijā. Viņa neuzskatīja par vaja­dzīgu atbildēt ar runu, bet spiedza, tricinādama meža vel­ves, un pēcāk pieklupa pie sava upura un ieķērās tam ma­tos, ko acīmredzot bija noņēmusies izraut ar visām sak­nēm. Pagāja zināms laiks, līdz viņu piespieda atlaist vaļā pirkstus. Par laimi gūsteknim, Sumahas niknuiņs bija akls, jo savas galējās bezpalīdzības dēļ viņš pilnīgi atra­dās šīs sievietes varā; ja viņa savās dusmās būtu prātī­gāka, tās droši vien kļūtu liktenīgas, iekām citi paspētu iejaukties. Bet tagad viņa tikai paguva izplēst divus trīs matu kušķus, pirms jaunekļi varēja viņu atraut no upura.

Apvainojumu, ko izjuta Sumaha, uzskatīja par apvaino­jumu visai ciltij, taču ne tik daudz aiz cieņas pret šo sie­vieti kā hūronu tautas goda dēļ. Pašu Sumahu visnotaļ domāja esam sīvu kā ogu tanī krūmā, pēc kura viņa no­saukta; un tagad, kad krituši abi viņas lielie aizstāvji — vīrs un brālis, retais centās slēpt savas nepatikas jūtas pret viņu. Tomēr vajadzēja prast godu — sodīt bālģīmi, kas noniecinājis hūronu sievieti, turklāt aukstasinīgi ap­ņēmies labāk mirt nekā atbrīvot cilti no rūpēm par atraitni un viņas bērniem. Šķeltais Ozols manīja, ka jaunekļi deg nepacietībā sākt mocības; un, tā kā viņa vecākie biedri ne­izrādīja nekādu vēlēšanos tās novilcināt vēl ilgāk, viņš gribot negribot deva zīmi ķerties pie velnišķīgā darba.

XXIX nodala

Nav lācim prātā suņi, kas to trenks,

Ne nāve drausmīgā uz vajātāju iesma.

Snauž biklais briedis, zaļu zaru lenkts,

Un brūnā vepra nāsis nejauš briesmas.

Miers biezoknī un maigās meža rožu liesmās.

Lords Dorsets

Sados gadījumos mežoņi mēdza visnežēlīgākajā veidā pārbaudīt savu upuru aukstasinību. No otras puses, in­diāņa lepnums liedza izrādīt bailes un sāpes, bet lika gūs­teknim izaicināt ienaidniekus uz tādiem varasdarbiem, kas nonāvētu visdrīzāk. Daudzi karavīri bija ātrāk izbeiguši ar dzēlīgām piezīmēm un izsmējīgām runām paši savas ciešanas, juzdami, ka ilgāk vairs nespēj panest mocības, kas tika sagudrotas tādā velnišķīgā izdomā, kura tīri labi varētu aizēnot visu, kas zināms par inkvizīcijas sātaniska­jiem paņēmieniem. Zvērkāvis tomēr neatzina šo asprātīgo līdzekli glābties no ienaidnieku nežēlības, izmantojot viņu pašu niknumu, jo viņam bija savi ieskati par baltā cilvēka pienākumiem; un viņš bija stingri apņēmies izturēt visu, lai nedarītu sev kaunu.

Kolīdz jaunekļi saprata, ka atvēlēts sākt spīdzināšanu, daži no pašiem drošākajiem un straujākajiem izlēca kla­jumā, turēdami rokā tomahaukus. Te viņi gatavojās sviest šos nāves rīkus, lai tie trāpītu stumbrā pēc iespējas tuvāk pie upura galvas, neķerot viņu. Tā kā šis mēģinājums bija tik riskants, sacensties atļāva vienīgi tiem, kas pazīstami ar sevišķu veiklību tomahauka mešanā, — lai pāragra nāve neizjauktu gaidāmo izpriecu. Gūsteknis reti kad pa­lika neievainots šinī pārbaudē, kaut arī tanī piedalījās paši izmanīgākie; un bieži vien gadījās, ka upuri nogali­nāja netīšām. Sinī reizē Šķeltais Ozols un vecākie karavīri bažījās, ka tikai Kuguāra liktenis pēkšņi nepamudinātu kādu karstdabi laupīt dzīvību viņa pieveicējam, kad tas izdarāms ar tādu pašu paņēmienu un varbūt tieši ar to pašu ieroci, no kura bija kritis virsaitis. Sis apstāklis vien vērta spīdzināšanu ar tomahaukiem otrtik bīstamu.

Tomēr šķita, ka visi, kas tagad iemetās šinī arēnā, bija vairāk noskaņoti parādīt savu veiklību nekā niknoties par biedru nāvi. Katrs gatavojās šai pārbaudei lielākoties kā sacensonis, nevis kā atriebējs; un pašā sākumā gūsteknis viņiem nenozīmēja gandrīz neko citu kā tikai dzīvu mērķi. Jaunekļi bija nepacietīgi, nevis nikni, un Šķeltais Ozols vēl cerēja, ka izdosies glābt Zvērkāvja dzīvību, kad viņi būs apmierinājuši savu godkāri. Virsaitis domāja, ka bais­mie izmēģinājumi nebūs gūsteknim liktenīgi.

Sacīksti iesāka jauneklis, ko dēvēja par Kraukli, jo vi­ņam vēl nebija gadījies izpelnīties kareiviskāku iesauku. Viņš bija drīzāk ievērojams ar lielu apdomību nekā ar drosmi vai izmaņu; un tie, kas zināja viņa dabu, domāja, ka gūsteknim draud tiešas briesmas, kad Krauklis nostā­jās un pacēla tomahauku. Taču jauneklis bija labsirdīgs un vienīgi tīkoja, kaut viņam izdotos veiklāks metiens nekā jebkuram no viņa biedriem. Manīdams vecākos kaut ko piekodinām Krauklim, Zvērkāvis bija noskārtis, ka šis karavīrs nav nekāds slavenais; īstenībā tie nemaz nebūtu Kraukli laiduši arēnā, ja nejustu cieņu pret viņa tēvu — vecu, godājamu karavīru, kas bija palicis Kanādā. Mūsu varonis tomēr saglabāja ārēju mieru. Zvērkāvis sprieda, ka pienākusi viņa pēdējā stunda un būtu laime, nevis kļūme, ja viņš pašā sākumā kristu no nemākulīgas rokas. Beidzot Krauklis svieda tomahauku — pēc lielas plātīša­nās un vilcināšanās, kas viss solīja daudz vairāk, nekā viņš spēja. Ierocis aizvirpuļoja pa gaisu, noskrambāja jauno koku, pie kura bija piesiets gūsteknis, dažas collas no viņa vaiga un ietriecās diženā ozolā, kas auga vairākus jardus tālāk aizmugurē. Par dziļu kaunu jauneklim, pūlis noņirdza, jo, bez šaubām, šis bija slikts metiens. No otras puses, vispārēja, bet klusināta murdoņa izpauda apbrīnu par stingrību, ar kādu gūsteknis bija izturējis šo pārbau­dījumu. Viņš varēja kustināt tikai galvu, kas bija ar gudru ziņu atstāta brīva, lai mocītāji varētu uzjautrināties, ja upuris, apkaunodams sevi, raustītos un citādi mēģinātu izvairīties no triecieniem. Zvērkāvis neattaisnoja šīs cerī­bas, jo parādīja tādu aukstasinību, kas vērta visu viņa augumu tik nekustīgu kā koku, pie kura viņš bija piesiets. Viņš pat neizmantoja dabisku un parastu paņēmienu — neaizvēra acis; šādos apstākļos pats vecākais un drosmī­gākais sarkanādaiņu karavīrs nekad nebija atteicies ar lielāku nicināšanu no šīs priekšrocības.

Tiklīdz Krauklis izdarīja savu puicisko un neveiksmīgo mēģinājumu, viņu nomainīja Alnis — pusmūža karavīrs, kas sevišķi veikli prata lietot tomahauku, un skatītāji ce­rēja, ka viņa māksla sagādās tiem prieku. Šis cilvēks ne­pazina tādu labsirdību kā Krauklis un būtu mīļumis upu­rējis gūstekni naidam pret visiem bālģīmjiem, ja nejustu vēl karstāku vēlēšanos padižoties ar savu izmaņu. Viņš nostājās mierīgi un pašpaļāvīgi, atvēzējās vienā mirklī, aši paspēra soli uz priekšu un svieda mazo cirvi. Zvērkā­vis redzēja aso ieroci lidojam tieši uz viņu un nodomāja, ka visam beigas; tomēr viņš palika vesels. Tomahauks pie­saistīja gūstekņa galvu pie koka, aizķerdams šķipsnu viņa matu un dziļi ietriekdamies aiz mīkstās mizas. Vispārējs kauciens izpauda skatītāju sajūsmu, un Alnis juta, ka viņa sirds mazliet atmaigst pret gūstekni, kura aukstasinība bija ļāvusi parādīt šādu izcilu māku.

Alni nomainīja Lēkatnis, kas iemetās arēnas vidū līdzīgi sunim vai draiskājošam kazlēnam. Šī vingrā jaunekļa muskuļi šķita pastāvīgā kustībā, un viņš vai nu izlikās, vai bija tā pieradis pie šādas drebelīgas gaitas, ka nemaz nespēja izturēties citādi. Viņš tomēr bija veikls un dros­mīgs un baudīja savas tautas cieņu, kas iemantota ar va­roņdarbiem karā un sekmēm medībās. Viņš jau sen būtu guvis daudz diženāku vārdu, ja kāds augstu stāvošs fran­cūzis nebūtu viņam nejauši devis šo iesauku, ko jauneklis godbijīgi paturēja, jo domāja to saņēmis no sava lielā tēva 44 , kurš dzīvo aiz plašā Sāļā ezera. Lēkatnis šaudījās gūstekņa priekšā, pie tam draudēja ar tomahauku te no vienas, te no otras puses, veltīgi cerēdams, ka šī briesmu parāde izvilinās baiļu pazīmes. Pēdīgi Zvērkāvis zaudēja pacietību, redzot šo deju, un viņš ierunājās pirmo reizi kopš pārbaudes sākuma.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.