Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Zvērkāvis pārāk labi zināja, cik bīstama šī sacīkste, lai zaudētu kaut vienu no dārgajiem mirkļiem. Viņš arī zināja, ka vienīgā cerība ir skriet taisnā līnijā; ja viņš mestu līkumu, tad nebūtu vairs nekādu izredžu aizbēgt no tik daudziem vajātājiem. Tādēļ viņš devās iešķērsu augšup pa atkalni, kura nebija ne sevišķi stāva, ne sevišķi augsta, taču diezgan stipri nogurdināja cilvēku, kas glābās no nāves briesmām. Te Zvērkāvis sāka skriet lēnāk, lai atvil­ktu elpu; sava ceļa grūtākajos posmos viņš pārgāja pat uz ātriem soļiem vai lēniem rikšiem. Viņam aiz muguras auroja un lēca hūroni, bet viņš nepiešķīra tam nozīmi, labi zinādams, ka tiem vajadzēs pārvarēt grūtības, kādas pats uzveicis, iekām tie sasniegs augstumu, kādā viņš pašreiz atradās. Sī uzkalna virsotne bija pavisam tuvu, un, redzot apvidus reljefu, Zvērkāvis secināja, ka dziļa leja viņu šķir no otra uzkalna pakājes. Viņš nesteigdamies kāpa vir­sotnē, pie tam cītīgi pētīja apkārtni, meklēdams paslēp­tuvi. Zemes virsa nevarēja sniegt nekādu patvērumu, bet tuvumā gulēja kritis koks, un riskantos apstākļos cilvēks ķeras pie riskantiem līdzekļiem. Sis koks bija nogāzies aiz pašas uzkalna paures, līdztekus ielejai; vajadzēja tikai viena mirkļa, lai uzlēktu uz stumbra un iesprauktos pa- starpē zem tā. Pirms Zvērkāvis nozuda vajātāju skatie­niem, viņš tomēr apstājās galotnē un iekliedzās uzvarētāja balsī, it kā priecādamies par lejupceļu. Nākamajā brīdī viņš bija izstiepies zem koka.

Izlietojis šo viltību, jauneklis tūlit sajuta, cik ļoti piepū­lējies. Viņš dzirdēja, ka sirds dauzās, it kā lauzdamās ārā no krūtīm; asinis tukstēja pa dzīslām, un plaušas ātri strā­dāja kā plēšas. Taču viņš pamazām atelsās, un sirds drīz mitējās drebēt. Pēc kāju dipoņas tagad varēja samanīt, ka indiāņi stiepjas augšup pa pretējo atkalni, un brīdi vēlāk balsis un soļi pavēstīja par vajātāju ierašanos. Sasnieguši virsotni, paši priekšējie iekliedzās, pēc tam bažās, ka tikai ienaidnieks neizmantotu nolaidenumu savā labā un neaiz­bēgtu, viņi uzlēca uz kritušā koka un traucās lejup pa at­gāzi, cerēdami saskatīt gūstekni, kamēr tas nav ticis ierozā. Tā hūrons sekoja hūronam, līdz Netijam šķita, ka visi aizskrējuši garām. Pa šīm pēdām tomēr nesās.vēl citi, un beidzot veseli četrdesmit bija nolēkuši otrpus koka. Zvērkāvis skaitīja viņus, jo tā visdrošāk varēja noteikt, cik vajātāju palicis aizmugurē. Pēc laiciņa visi atradās ierozā, veselas simt pēdas lejāk; daži jau pakāpās augšup pa pretējā kalna atgāzi, bet tad acīmredzot sāka gudrot, uz kuru pusi bālģīmis devies. Sis bija kritisks brīdis; un cilvēks ar vājākiem nerviem vai arī tāds, kas labas mācī­bas laidis pār galvu, būtu pietrūcies kājās un meties bēgt. Ar Zvērkāvi bija savādāk. Viņš joprojām mierīgi gulēja, pūzdamies un modri vērodams katru kustību lejā.

Tagad hūroni atgādināja nomaldījušos dzinējsuņu baru. Viņi runāja maz un, pētīdami sausās lapas, šaudījās ap­kārt kā suņi, kas meklē nozaudētas pēdas. Daudzo moka­sīnu atstātie nospiedumi apgrūtināja meklēšanu, lai gan indiāņa uz iekšu vērstās pēdas varētu viegli atšķirt no brī­vākās un platākās baltā cilvēka gaitas. Domādams, ka aiz­mugurē vairāk nav neviena vajātāja, un cerēdams aizzag­ties projām nemanīts, Zvērkāvis spēji pārmetās pār koku un nokrita augšpusē pie stumbra. Kā šķita, viņš bija pali­cis neievērots, un jauna cerība viesās bēgļa sirdī. Lai pār­liecinātos, ka hūroni nav viņu ieraudzījuši, Zvērkāvis ieklausījās skaņās, kas atlidoja no lejas; pēc tam viņš pie­rausās četreniski un, gribēdams aizslēpties aiz pauros, rāpoja uz pakalna galotni, kas atradās tikai jardus desmit no viņa. Ticis otrā pusē, viņš piecēlās kājās un asiem, bet nosvērtiem soļiem devās virzienā, kas pretējs tam, kurā pirmīt bija bēdzis. Taču jaunekli drīz satrauca kliedzieni ielejā, un viņš atkal uzkāpa virsotnē, lai apskatītos. Šinī

brīdī viņu pamanīja un vajāšana atsākās. Tā kā līdzenā vietā kājas balstījās drošāk, Zvērkāvis tagad vairījās no atkaines, turēdamies tieši pa kosu; turpretī hūroni, pēc apvidus vispārējā reljefa noskārzdami, ka šī kosa drīz pāries ieplakā, skrēja pa gravu, jo tādējādi varētu vis­vieglāk tikt priekšā bēglim. Tanī pašā laikā daži tomēr pa­griezās uz dienvidiem, lai viņš neaizbēgtu šinī virzienā; daži šķērsoja viņa pēdas un devās uz ezeru nolūkā at­griezt viņam atkāpšanās ceļu pa ūdeni.

Zvērkāvja stāvoklis tagad kļuva kritiskāks nekā jebkad iepriekš. īstenībā viņš bija ielenkts no trijām pusēm, pie tam ceturtajā atradās ezers. Bet viņš bija labi apsvēris visas savas iespējas un, kaut arī traucās, cik jaudas, lēma aukstasinīgi. Kā jau vairākums stipro robežnieku, Zvērkā­vis spētu noskriet jebkuru indiāni, bet viņa vajātāji bija bīstami ar savu lielo skaitu un izdevīgo stāvokli. Neatka­rīgi no vietas viņš katrā ziņā būtu joņojis taisnā līnijā, ja varētu no jauna atstāt aiz muguras visu grupu. Bet tagad šādu izredžu nebija un nemaz nevarēja būt; un, kad Zvērkāvis manīja kori jau pārejam ielejā, viņš strauji pagriezās par deviņdesmit grādiem un trakā ātrumā šā­vās lejup pa nogāzi, turēdamies krasta virzienā. Daži no vajātājiem elsdami stiepās augšup pa atkalni, tieši dzīda­mies pakaļ, kamēr vairākums vēl aizvien skrēja pa ierozu, cerot aizsteigties bēglim priekšā.

Zvērkāvim tagad bija prātā cits pārgalvīgs plāns. Atme­tis domas par glābšanos mežā, viņš trauktin traucās uz laivu. Viņš zināja, kur tā atrodas; ja varētu to sasniegt un viņu neķertu lodes, panākumi būtu droši. Visi karavīri bija nosvieduši ieročus, lai būtu ērtāka skriešana, un vi­ņam draudētu tikai lodes, ko nemākulīgi raidītu sievietes vai pusaudži; lielākā tiesa zēnu gan cītīgi piedalījās vajā­šanā. Viss likās sekmējam viņa nolūku, un, tā kā uzņem­tais ceļš joprojām veda lejup pa nokrauju, jauneklis laidās ar tādu ātrumu, kas solīja drīzu galu viņa pūliņiem.

Tuvodamies zemesragam, Zvērkāvis sastapa dažus bēr­nus un sievietes. Pēdējās gan mēģināja viņam iemest, starp kājām sausus zarus, taču drošā izrēķināšanās ar baismīgo Kuguāru bija iedvesusi tādas šausmas, ka ne­viena neuzdrīkstējās rādīties tik tuvu, lai nopietni aizka­vētu viņu. Jauneklis aizauļoja visiem garām kā uzvarētājs un sasniedza krasta krūmus. Izbrāzies tiem cauri, mūsu varonis atkal nokļuva ezerā — ja daudz, piecdesmit pēdu no laivas. Te viņš mitējās skriet, jo labi saprata, cik sva­rīgi tagad atgūt elpu. Dodamies tālāk, viņš pat noliecās, pasmēla ar plaukstu ūdeni un atveldzināja izkaltušo muti. Tomēr nedrīkstēja zaudēt nevienu mirkli, un Zvērkāvis drīz apstājas pie laivas. No pirmā acu uzmetiena viņš re­dzēja, ka airi paņemti. Pēc visiem viņa pūliņiem šī bija rūgta vilšanās, un mednieks jau domāja pagriezties pretī saviem ienaidniekiem un ar cieņu atkal iesoļot nometnes vidū. Bet drausmīga kaukoņa, kādu spēj sacelt tikai Ame­rikas iedzimtie, pavēstīja, ka priekšējie vajātāji ātri tuvo­jas, un pašsaglabāšanās instinkts dabūja virsroku. Saga­tavojies, kā pienākas, un pavērsis laivas galu vajadzīgajā virzienā, viņš skrēja ūdenī, stumdams laivu pa priekšu; pēc tam, ielicis pēdējā grūdienā visu savu spēku un veik­lību, viņš palēcās un iekrita vieglās laiviņas dibenā, tik­pat kā neaizturēdams tās kustību. Te viņš palika guļam uz muguras, lai atvilktu elpu un paslēptos no nāvējošām šau­tenēm. Laivas vieglums, kas airētājam nozīmē tik lielu priekšrocību, tagad bija neizdevīgs. Šai spalviņai trūka inerces; citādi laiva pa gludo un rāmo līmeni aizslīdētu tādā atstatumā no krasta, ka nebūtu vairs bīstami irties rokām. Ja tā aizpeldētu līdz šādai vietai, Zvērkāvis varētu iekļūt tik tālu ezerā, lai pievērstu CingaČguka un Džūditas uzmanību; tie visādā ziņā steigtos ar citām laivām viņam palīgā, un tad viņš būtu glābts. Izstiepies laivas dibenā, jauneklis sekoja tās gaitai, vērodams atkalnes koku ga­lotnes; viņš nosacīja atstatumu, vadoties pēc laika un pēc laivas gaitas. Tagad krastā atskanēja daudzas balsis, un viņš dzirdēja, ka ierosina izlietot plostu, kas, bēglim par laimi, atradās patālu zemesraga otrā pusē.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x