Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Nu labi, nabaga Hetij, nav nekādas lielas nozīmes runāt ar tiem, kas nespēj mūs saprast, un tamdēļ vairāki neko neteikšu, kauč arī tik ļoti gribēju pasacīt visu. Sākat atkal airēt, meitene, un dosimies uz skrastu, jo saule jau gandrīz pusdienā un mans atvaļinājums tikpatās kā bei­dzies.

Laiva slīdēja tālāk, virzīdamās uz zemesragu, kur, kā Zvērkāvis labi zināja, ienaidnieki viņu gaidīja, un viņš jau sāka baiļoties, ka nepagūs atgriezties laikā un tādējādi ne­izpildīs savu solījumu. Manīdama viņa nepacietību, tomēr īsti neizprazdama tās cēloni, Hetija viņam palīdzēja it cītīgi, un drīz vien kļuva skaidrs, ka viņi nenosebosies. Ti­kai tad jauneklis sāka airēt lēnāk, un Hetija čaloja, kā pa­rasti, naivi un paļāvīgi, taču mēs domājam, ka nebūtu va­jadzības atstāstīt viņu turpmāko sarunu.

XXVII nodaļa

Tu, Nāve, krietni strādājusi šodien,

Un tomēr darbs nav galā. Elles vārti

Gan pūļa apsēsti, bet simtu simtiem dvēsļu,

Kas savus siltos pavardus vēl kopj

Un nejaus šķiršanos, pirms saules rieta

Būs bēdu lejā grimt.

Šautijs

Kas saprot debesu zīmes, tas redzētu, ka līdz pašai pus­dienai atlikušas divas vai trīs minūtes, kad Zvērkāvis iz­kāpa zemesragā, kur hūroni bija apmetušies iepretī cietok­snim. Sī jaunā nometnes vieta atgādināja iepriekš aprak­stīto, tikai šeit zeme bija līdzenāka un koki skrajāki. So divu apstākļu dēļ rags vēl jo labāk atbilda mērķim, kādam bija izraudzīts. Zem zariem pletās kaut kas līdzīgs ēnai­nai meža pļavai. Te, ezera un avota tuvumā, mēdza apstā­ties indiāņi un baltie mednieki, un viņu ugunskuru izdegas bija aizaugušas ar zāli, kas šur tur bija sariezusies par blīvu velēnu, kāda ir gluži neparasta pirmmežā. Šeit ūdensmala bija brīva no krūmiem, kas citur tik lekni kup­loja gar krastu, un, sasniedzis sēri, cilvēks tūlīt varēja ieskatīties mežā un pārlūkot gandrīz visu zemes laidu.

Indiāņu karavīra goda pienākums ir turēt vārdu, ja viņš apsolījis atgriezties noteiktā stundā un sagaidīt savu nāvi; un īpatnējs lepnums prasa, lai viņš neizrāda sievišķīgu nepacietību, bet ierodas iespējami precīzi īstajā brīdī. Ne­vajag arī par ilgu izmantot laipnību, ko atvēlējusi ienaid­nieka augstsirdība, bet vislabāk atgriezties taisni laikā. Kaut kas no šī dramatisma vērojams gandrīz visās drūmā­kajās Amerikas iezemiešu paražās un, tāpat kā līdzīgu ieskatu izplatība starp vairāk civilizētiem un izglītotiem cilvēkiem, saskan ar dabas likumu. Mums visiem patīk brī­numainais, un tas kļūst divkārt pievilcīgs mūsu acīs, ja saistās ar bruņniecisku uzupurēšanos un nelokāmu god­prātību. Par Zvērkāvi jāteic, ka viņš gan lepojās ar baltā cilvēka asinīm, ne ikreiz sekodams sarkano cilvēku tradī­cijām, taču nereti arī ievēroja to paražas un, pašam neap­zinoties, vēl biežāk pieslējās to uzskatiem, jo indiāņu gaume un spriedumi bija viņa vienīgie tiesneši. Sinī reizē viņam negribējās izrādīt drudžainu steigu — atgriezties par agru, jo tas nozīmētu klusu atzīšanos, ka prasīts ilgāks laiks, nekā vajadzīgs, bet, no otras puses, viņš arī dzīrās

mazliet paskubināties, lai negaditos dramatiski ierasties pašā pēdējā brīdī. Nejaušība tomēr nejāva piepildīt šo otro vēlēšanos; kad jauneklis izkāpa zemesragā un stingriem soļiem devās pie virsaišu pulciņa, kas cienīgi sēdēja uz krituša koka, vecākais no viņiem pacēla acis pret kādu vājumu lapotnē un norādīja uz sauli, kura šinī brīdī sa­sniedza zenītu. Visiem izlauzās kluss pārsteiguma un sa­jūsmas sauciens, un drūmie karavīri uzlūkoja cits citu — daži skaudībā un īgnumā, daži izbrīnā par gūstekņa lielo akurātību, citi cēlākās jūtās, kas pagaisina aizspriedumus. Amerikas indiānis visaugstāk vērtēja morālu uzvaru: upura vaidi un kliedzieni mocīšanas laikā viņam bija patī­kamāki par trofeju skalpa veidā; un pati trofeja viņam nozīmēja vairāk nekā ienaidnieka dzīvība. Nogalināt pre­tinieku un nepaņemt līdzi uzvaras pierādījumu neuzska­tīja par nekādu lielo godu. Pat šie rupjie un negantie meža iemītnieki, tāpat kā viņu smalkākie baltie brāļi galmos un karaspēkā, bija radījuši sev šķietamas un konvencionālas goda normas, ar kurām aizstāt taisnības apziņu un prāta secinājumus.

Hūronu domas bija dalījušās attiecībā uz to, vai viņu gūsteknis atgriezīsies. Patiešām — vairākums nepavisam nebija gaidījis, ka bālģīmis brīvprātīgi brauks atpakaļ, lai ciestu zināmās indiāniskās mocības, bet daži starp vecā­kajiem bija gaidījuši ko labāku no vīra, kurš jau parādījis tik lielu drosmi, aukstasinību un taisnprātīgumu. Palai­žot Zvērkāvi vaļā, virsaiši tomēr bija mazāk ticējuši, ka viņš turēs savu vārdu, un vairāk cerējuši sariebt delavē­riem, kas būtu apkaunoti par sava audzēkņa pārkāpumu. Hūroniem daudz labāk patiktu, ka Cingačguks būtu viņu gūsteknis un lauztu vārdu, bet ienīstās cilts pieņemtais bālģīmis arī bija piemērots viņu nodomiem. Visi karavīri un izlūki bija saaicināti kopā, lai triumfs būtu jo svinīgāks, ja noteiktā stunda paietu un mednieks nepārrastos; un tagad itin visi — vīrieši, sievietes un bērni — bija sapul­cējušies šinī zemesragā, lai kļūtu par lieciniekiem gaidā­majam skatam. Dienā cietoksni varēja viegli novērot, jo tas bija skaidri redzams un nemaz neatradās tālu. Indiāņi domāja, ka tanī nu uzturas tikai Nerimša, delavērs un di­vas meitenes un ka nevienam no tā iemītniekiem neizdo­tos aizbēgt nepamanītam. Bija sagatavots liels plosts ar baļķu brustvēru, lai atkarībā no apstākļiem uzbruktu šķir­stam vai cietoksnim, kolīdz būtu izlemts Zvērkāvja liktenis.

Vecākie virsaiši uzskatīja, ka jādodas uz Kanādu jau šinī vakarā, jo būtu bīstami uzkavēties ilgāk. īsos vārdos — hūroni gaidīja, lai īstenotu savus nodomus, kamēr vēl laiks, un gatavojās uzņemt ceļu atpakaļ uz Ontārio tāla­jiem ūdeņiem.

Tas bija iespaidīgs skats, kas tagad atklājās Zvērkāvim. Visi vecākie karavīri sēdēja uz kritušā koka stumbra, gai­dīdami viņu svinīgā cieņā. Pa labi no viņiem stāvēja jau­nekļi kaujas tērpā, bet kreiso pusi aizņēma sievietes un bērni. Vidū atradās paprāvs klajums, pār kuru visnotaļ sniedzās lapotnes jums un kurš bija rūpīgi attīrīts no krū­miņiem, sausēniem un citiem kavēkļiem. Acīmredzot šo klajumu bija bieži izmantojušas agrākās grupas, jo tieši te kuploja visvairāk zāles ugunskuru izdegās. Meža vel­ves pat pusdienā meta drūmas ēnas uz šo vietu, bet sau­les spožie stari lauzās caur lapotni, viesdami lejup maigu gaismu. Varbūt līdzīgs skats pirmoreiz pamodināja cilvēka prātā domu par efektiem, ko radīs gotiskās arhitektūras ažūrais darbs un svinīgās atēnas, jo gaismas un ēnu ziņā šī dabas svētnīca atstāja gandrīz tādu pašu iespaidu kā cilvēka ģeniālo spēju ievērojamie izpaudumi viduslaiku celtniecībā.

Kā diezgan parasts klaiņojošās iezemiešu grupās un viņu ciltīs, divi virsaiši gandrīz līdzīgi dalīja savā starpā galveno vienkāršo varu, kam pakļāvās šie meža bērni. Pēc šī goda varētu tīkot vairāki, bet šiem diviem bija tik liela autoritāte, ka neviens neapstrīdēja viņu mandātus, kad abu domas saskanēja; kad tās dalījās, grupa svārstījās kā cilvēki, kam zudis vadošais rīcības princips. Atbilstīgi paražai un, varbūt jāpiemetina, dabai viens no šiem virsai­šiem savu autoritāti bija izpelnījies ar prātu, bet otra augsto stāvokli noteica tikai viņa fiziskās īpašības. Viens, gados vecākais, izcēlās ar daiļrunību strīdos, gudrību ap­spriedēs un piesardzību darbos, bet viņa lielais sāncensis vai pat pretinieks bija drosulis, kas kļuvis slavens karā, pazīstams ar niknumu un savas intelektuālās spējas atklājis tikai kara mākslā un viltībās. Pirmais bija Šķeltais Ozols, ar kuru lasītājs jau ticies, bet otro sauca par Kuguāru

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.