Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Beidzot apstājāmies, galīgi zaudējuši spēkus, un ar to pašu arī cerība atkāpās, liekot sirdij sažņaugties. Noēdām nožēlojamās bil- tonga atliekas un izdzērām pēdējo ūdens malku, jo mūsu rīkles bija kā kaļķu cepļi. Likās, ka mums izdevies izbēgt no nāves dārgumu glabātavas tumsā tikai tādēļ, lai sastaptu viņu šo eju tumsā.

Kad nu mēs tā stāvējām, atkal dziļi nomākti, man likās, ka mana dzirde uztvēra kādu skaņu, un es mudināju ari pārējos ieklausīties. Tā gan bija ļoti vāja un ļoti tāla, bet tomēr tā bija skaņa, klusa un urdzoša, jo arī sers Henrijs un Guds to sadzirdēja. Trūkst vārdu, lai aprakstītu svētlaimi, kas mūs pārņēma, kad pēc bez­galīgām pilnīgā nāves klusumā pavadītām stundām mūsu ausis saklausīja šo skaņu.

— Zvēru pie debess, tur tek ūdens! — noteica Guds. — Ejam!

Un mēs atkal sākām iet tanī virzienā, no kurienes bija dzirdama

klusā urdzēšana, tāpat kā iepriekš pieturoties pie klints sienām. Jo tālāk gājām uz priekšu, jo skaņa bija labāk sadzirdama, līdz klusumā tā mums sāka likties ļoti skaļa. Uz priekšu, aizvien uz priekšu, un nu mēs skaidri dzirdējām strauji tekoša ūdens troksni. Un tomēr, kā gan tekošs ūdens varēja gadīties šeit, zemes dzīlēs? Tagad jau mēs bijām pavisam tuvu ūdenim, un Guds, kas gāja pir­mais, dievojās, ka viņš jūtot ūdens smaržu.

— Ejiet uzmanīgi, Gud, — sers Henrijs teica, — laikam vairs neesam tālu no tā.

Plunkš! atskanēja šļakstiens, un Guds iekliedzās. Viņš bija iekri­tis ūdenī.

— Gud! Gud! Kur jūs esat? — mēs aurojām, nobijušies līdz nāvei.

Mums par milzīgu atvieglinājumu, atbildei atskanēja Guda sē­cošā balss:

— Viss kārtībā, es pieķēros pie klints. Iededziet sērkociņu, lai zinu, kur jūs esat.

Es steigšus uzrāvu pēdējo sērkociņu. Tā vājajā mirgā redzējām melnu ūdeni, kas tecēja mums tieši pie pašām kājām. Nevarējām saskatīt, cik plata ir šī upe, bet mazliet tālāk pamanījām tumšu stāvu — tur mūsu biedrs turējās pie klints izciļņa.

— Sagatavojieties, lai varētu mani izvilkt! Man vajadzēs peldēt pie jums! — sauca Guds.

Pēc tam izdzirdām šļakstienus un varena cīniņa skaņas. Vēl mirklis — un Guds bija sakampis sera Henrija pastiepto roku. Iz­vilkām viņu sausumā.

— Goda vārds, — viņš izgrūda, kampdams gaisu, — es biju par matu no nāves. Ja es nepagūtu pieķerties pie šīs klints un nemācētu peldēt, būtu pagalam. Straume ir tāda, ka var vai dzirnavu ratus griezt, un es nejutu zem kājām dibenu.

Bija skaidrs, ka šī nav īstā eja, tāpēc, kad Guds bija mazliet

atvilcis elpu, mēs visi padzērāmies, cik sirds kāroja, pazemes upes ūdeni, kas bija svaigs un gards, nomazgājām, kā nu varējām 2 netī­rumus no sejām, kuras sen nebija ūdeni redzējušas, un pēc tam atstājām šīs Āfrikas Stiksas [55] krastus, lai atgrieztos pa eju atpakaļ. Guds, no kura slapjā apģērba nepatīkami pilēja ūdens, gāja pa priekšu. Beidzot nonācām līdz vietai, kur pa labi atzarojās otra eja.

— Nu ko tad vairāk, jānogriežas uz to pusi, — gurdi teica sers Henrijs. — Seit visi ceļi ir vienādi. Varam tikai iet, līdz krītam.

Lēnām un ilgi, ilgi mēs meimurojām pa šo jauno eju, tikko vilk­dami kājas. Tagad pirmais gāja sers Henrijs.

Pēkšņi viņš apstājās, un tumsā mēs uzgrūdāmies viņam virsū.

— Skatieties! — viņš čukstēja. — Es laikam jūku prātā, vai arī patiešām tur ir gaisma?

Mēs cieši ieskatījāmies tumsā. Jā, tur, tur labi tālu priekšā pa­tiesi rēgojās neskaidrs blāvs gaismas plankums, ne lielāks par lauku mājas loga rūti. Gaisma bija tik vāja, ka vienīgi mūsu acis, ilgu laiku neredzējušas nekā cita kā vien tumsu, spēja to saskatīt.

Cerība lika aizrauties elpai, un mēs steidzāmies uz priekšu. Pēc piecām minūtēm visas mūsu šaubas bija galīgi izkliedētas — pa­tiesi tas bija vājas gaismas plankums. Vēl mirklis, un mums uz­vēdīja īsta svaiga gaisa pūsma. Cīnījāmies uz priekšu. Pēkšņi eja kļuva šaurāka, un sers Henrijs nometās četrrāpus. Eja joprojām turpināja sašaurināties, līdz beidzot līdzinājās prāvai lapsas alai, tikai tagad, ievērojiet, tā bija izrakta zemē, — klints bija beigusies.

Milzīga piepūle, neganta spraukšanās — un sers Henrijs bija laukā no alas, pēc viņa Guds un tad es. Svētītas zvaigznes mir­dzēja virs mūsu galvām, un nāsis sajuta smaržīgo gaisu. Pēc tam augsne mums zem kājām negaidot iegrima, un mēs visi trīs kūleņu kūleņiem sākām ripot lejā pāri zālei un krūmājiem pa mīkstu, mitru zemi.

Man kaut kur izdevās pieķerties, un es apstājos. Apsēdies es jautrā balsī iekliedzos, cik jaudas. Tepat tuvumā, mazliet zemāk, kur nelielā līdzenumiņā bija beigušies sera Henrija mežonīgie auļi, atskanēja viņa atbildes kliedziens. Aizrāpos līdz viņam un redzēju, ka viņš bija neskarts, lai gan knapi spēja elpot. Pēc tam ņēmāmies meklēt Gudu. Turpat netālu viņu ari atradām — kapteinis bija iestrēdzis kādā sakņu staklē. Viņš bija dūšīgi sapluinīts, taču drīz vien atjēdzās.

Apsēdāmies zālē, un lūzums, kāds iestājās pēc visa pārdzīvotā, bija tik spēcīgs, ka, man patiesi liekas, mēs pat apraudājāmies aiz

prieka. Mums bija laimējies izbēgt no šī briesmīgā apakšzemes cie­tuma, kas gandrīz bija kjuvis par mūsu kapu. Jādomā, kāds žēlsir­dīgs augstāks spēks aizvadīja mūsu soļus uz šakāļa alu tur, kur beidzās eja (tāpēc ka acīmredzot tā tiešām bija ala). Un rau, virs kalniem ausma, ko vairs nebijām cerējuši ieraudzīt, sarka rožu sārtumā.

Drīz vien pāri kalnu nogāzēm pārslīdēja pelēkā rīta gaisma. At­klājām, ka atrodamies milzīgās bedres dibenā vai, drīzāk, tuvu tās dibenam pie ieejas alā, kur sākām savu ceļu kopā ar Gegūlu. Jau varējām saskatīt triju bedres malā sēdošo kolosu neskaidros ap­veidus. Skaidrs, ka briesmīgās ejas, pa kurām klejojām naktī, kas mums šķita mūžgara, kaut kādā veidā sākotnēji bijušas savieno­tas ar milzīgajām dimantu raktuvēm. Runājot par pazemes upi tur kalna dziļumā, jāsaka, ka dievs vien zina, kas tā tāda bija un uz kurieni vai no kurienes tā vēla savus ūdeņus. Vismaz man nav nekādas intereses izsekot tās tecējumam.

Kļuva aizvien gaišāks un gaišāks. Tagad jau varējām saredzēt cits citu, un jāatzīstas, ka ne līdz tam, ne arī pēc tam man nav nācies vērot skatu, kādu sniedzām mēs torīt. Vaigi mums bija iekri­tuši, acis dziļi iegrimušas dobumos, paši no galvas līdz kājām bi­jām putekļu, dubļu, zilumu un skrambu klāti. Sejas vēl pauda ilg­stošās šausmas no draudošās nāves. No šāda skata varētu nobīties pati dienas gaisma. Un tomēr Guda monoklis tikpat svinīgi kā aiz­vien turējās acī. Šaubos, vai viņš kaut reizi to tika izņēmis. Ne tumsa, ne izpeldēšanās pazemes upē, ne straujais lejupceļš pa no­gāzi nevarēja kapteini š_ķrrt no monokļa.

Drīz cēlāmies kājās, jo baidījāmies, ka no ilgākas sēdēšanas locekļi kļūs stīvi, un sākām lēnītēm, jo ikviens solis sagādāja mums sāpes, rāpties augšup pa milzīgās bedres slīpajām malām. Vairāk nekā stundu neatlaidīgi rausāmies uz augšu pa zilo mālu, pieķero­ties pie saknēm un zāles, kas to sedza.

Beidzot bijām laukā un stāvējām uz Lielā ceļa pie bedres pretī trim milzu tēliem.

Simt jardu attālumā ceļa malā dažu būdu priekšā dega uguns­kurs, kuram apkārt bija nometušies cilvēki. Devāmies uz to pusi, cits citu balstīdami un ik pēc dažiem soļiem apstādamies. Pēkšņi viens no cilvēkiem pieslējās kājās, bet, pamanījis mūs, metās zemē, bailēs kliegdams.