Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

— Infadūs, Infadūs! Tie esam mēs, tavi draugi, — mēs saucām.

Viņš piecēlās un sāka skriet mums pretī, blenzdams šausmu pil­nām acīm un bailēs trīcēdams.

— Ak, mani pavēlnieki! Mani pavēlnieki! Jūs patiešām esat at­griezušies no miroņiem! Atgriezušies no miroņiem!

Un vecais karavīrs nokrita mūsu priekšā zemē t apkampa sera Henrija ceļus un no prieka sāka skaļi raudāt.

Kopš tā neaizmirstamā rīta bija pagājušas desmit dienas, un mēs atkal bijām savā vecajā mājoklī Lū. Dīvaini, bet jāteic, ka mēs pēc drausmīgā piedzīvojuma bijām gandrīz vai pilnīgi atspirguši, vie­nīgi mani sariem līdzīgie mati, kad es iznācu no alas, bija kļuvuši apmēram par trim toņiem baltāki, nekā man tur ieejot, un Guds pēc Fulatas nāves, kas viņam bija stipri ķērusies pie sirds, likās stipri pārvērties. Es gan, apsverot šo notikumu no gados vecāka, daudz pieredzējuša cilvēka viedokļa, nāku pie pārliecības, ka viss izvērsies par labu, jo citādi noteikti rastos sarežģījumi. Nabadzīte nebija parasta iezemiešu meitene, viņa bija ļoti skaista, es pat teiktu, cēla un ar diezgan asu prātu. Taču nekāds skaistums un ne­kāds prāta asums nespētu viņas saistīšanos ar Gudu padarīt par vēlamu, jo, kā viņa pati teica: «Tāpat kā saule nevar savienoties ar tumsu, tā baltais cilvēks nevar savienoties ar melno.»

Man nemaz nav jāsaka, ka mēs vairs netikām iegājuši ķēniņa Zālamana dārgumu glabātavā. Atguvušies no noguruma, pie tam, lai atgūtos, bija vajadzīgas četrdesmit astoņas stundas, mēs nokā­pām gan milzīgajā bedrē, cerēdami atrast alu, pa kuru bijām iz­kļuvuši ārā no kalna dzīlēm, taču mūsu meklējumi bija nesekmīgi. Pirmkārt, bija lijis lietus un aizskalojis mūsu pēdas, bet bez tam milzīgās bedres nogāzes bija skudrulāču un citu dzīvnieku alu pil­nas. Nebija ko domāt uzminēt, kurai no šīm alām mums jābūt pa­teicīgiem par savu izglābšanos. Iepriekšējā dienā pirms atgriešanās uz Lū vēlreiz apskatījām stalaktītu alas brīnumus un, kāda dīvaina nemiera mudināti, pat iegājām arī Nāves mājoklī. Paejot zem bal­tās Nāves šķēpa, mēs ar sajūtu, kuru es nepavisam nespētu aprak­stīt, ilgi skatījāmies uz klints sienu, kas bija aizsprostojusi mums ceļu uz glābiņu, un domājām par neizmērojamiem dārgumiem aiz šīs sienas, par noslēpumaino veceni, kura gulēja sašķaidīta zem tās, un par daiļo meiteni, kam šī siena bija kļuvusi par kapeņu durvīm. Es saku — skatījāmies uz «klints sienu», jo, lai kā arī meklējām, mums neizdevās atrast ne pēdas no paceļamo durvju savienojuma vietām. Nespējām atklāt ari noslēpumaino mehā­nismu, kas spētu tās iedarbināt, lai gan noņēmāmies kādu stundu, tā ka tagad tas zudis uz mūžiem. Bez šaubām, tas bija kāds apbrī­nojams mehānisms, masīvs un tomēr neizdibināmi vienkāršs, tipisks laikmetam, kas to radījis. Es šaubos, vai otrs tāds ir atro­dams visā pasaulē.

Galu galā sapīkuši atmetām ar roku tālākajiem mēģinājumiem. Pat ja akmens masa piepeši mūsu acu priekšā paceltos, mēs diezvai saņemtu dūšu, pārkāptu pāri sakropļotajām Gegūlas mirstīgajām atliekām un vēlreiz ieietu dārgumu glabātavā, lai arī mums būtu pilnīga un noteikta pārliecība, ka kļūsim par neierobežota dau­dzuma dimantu īpašniekiem. Un tomēr es varēju vai raudāt, iedo­mājoties, ka jāatstāj visi šie dārgumi, droši vien lielākie, kādi pa­saules pastāvēšanas laikā savākti vienuviet. Taču nekas nebija līdzams. Vienīgi dinamīts varēja izlauzt ceļu blīvajā piecas pēdas biezajā klintī. Un tā mēs pametām šo vietu. Iespējams, ka kādā tālā nezināmā gadsimtā laimīgāks pētnieks nejauši atklās šo «Sē­žam, atveries!» [56] un pārplūdinās pasauli ar dārgakmeņiem. Es gan šaubos par to. Man nez kāpēc liekas, ka dārgakmeņiem, kuru vērtība skaitāma daudzos miljonos mārciņu sterliņu un kuri atrodas trīs akmens šķirstos, nekad nebūs lemts rotāt zemes skaistuļu kaklus. Tie paliks tur līdz visu dienu galam Fulatas kaulu sabiedrībā.

Ar vilšanās nopūtu atstājām šo vietu un nākošajā dienā devā­mies atpakaļ uz Lū. Just vilšanos no mūsu puses bija liela nepatei­cība, tālab ka — lasītājs jau droši vien atceras —, pirms atstājām savu cietumu, man iekrita prātā laimīgā doma katram gadījumam piebāzt ar dimantiem savu veco medību svārku kabatas. Daudz dārgakmeņu izbira, kad ripojām lejup pa bedres nogāzi, turklāt pazudušo skaitā bija prāvākā daļa lielo dimantu, kurus biju sastū­ķējis pašā virsū. Bet arī tā dārgakmeņu bija ļoti daudz, ieskaitot astoņpadsmit lielos akmeņus, kuri ikviens svēra apmēram no trīs­desmit līdz simt karatu. Jā, manos vecajos mednieka svārkos vēl bija diezgan dārgumu, lai padarītu mūs visus ja nu ne tīri par mil­jonāriem, tad vismaz par ārkārtīgi bagātiem cilvēkiem un lai kat­ram vēl paliktu tik daudz dārgakmeņu, ka iznāktu trīs labākās ko­lekcijas Eiropā. Tātad nevar teikt, ka mums pavisam nebūtu veicies.

Kad nonācām Lū, mūs ļoti sirsnīgi uzņēma Ignosi, kuru atradām sveiku un veselu. Viņš bija visai aizņemts, nostiprinot savu varu un pārkārtojot pulkus, kuri bija visvairāk cietuši lielajā kaujā ar Tvālu.

Elpu aizturējis, viņš klausījās mūsu brīnumainajā stāstā, bet, izdzirdis par Gegūlas briesmīgo galu, kļuva domīgs.

— Panāc šurp, — viņš pasauca vecvecu indunu (padomnieku), kas kopā ar citiem sēdēja lokā ap valdnieku, taču tik tālu no mums, ka mūsu saruna viņu ausīm nebija dzirdama.

Vecais vīrs piecēlās, tuvojās mums, sveica valdnieku un apsēdās.

— Tu esi vecs, — Ignosi teica.

— Esmu gan, valdniek, mans pavēlnieki

— Saki, vai bērna gados tu pazini Gegūlu, burvju mednieci?

— Kā ne, valdniek, mans pavēlniek, pazinu!

— Kāda viņa bija tolaik, vai jauna, līdzīgi tev?

— Nebija vis, valdniek, mans pavēlniek! Viņa bija tāda pati kā šodien, — veca, krunkaina, ļoti neglīta un ļaunuma pilna.

— Viņas vairs nav. Viņa ir mirusi.

— Tā. Ak, valdniek! Tad mūsu zeme ir atbrīvojusies no lāsta.

— EJ'

— Kuum! Es aizeju, ak, melnais kucēn, kas pārkodis veca suņa rīkli! Kuum!

— Jūs redzat, mani brāļi, — Ignosi teica, — tas bija noslēpu­mains radījums, un es esmu priecīgs, ka viņa ir pagalam. Viņa bija lēmusi jums nāvi šai tumšajā alā, bet pēc tam varbūt būtu atradusi kādu līdzekli, lai nogalinātu mani, tāpat kā kādreiz at­rada līdzekli, kā nogalināt manu tēvu, lai viņa vietā apsēdinātu tronī Tvālu, kas vecās sirdij bija mīļš. Tagad turpiniet savu stāstu, jo tādu vēl nav dzirdējis neviens!

Izstāstījis viņam par mūsu izglābšanos, es, kā jau mēs visi trīs bijām nolēmuši, izmantoju gadījumu, lai pateiktu Ignosi par mūsu nodomu atstāt Kukuāņu zemi.

— Un tagad, Ignosi, pienācis laiks mums atvadīties no tevis, lai vēlreiz mēģinātu nokļūt savā zemē. Bet iegaumē, Ignosi, tu atnāci šurp kopā ar mums kā kalps, un tagad mēs atstājam tevi kā varenu valdnieku. Ja tavā sirdī mīt pateicības jūtas pret mums, tad nekad neaizmirsti rīkoties tā, kā tu mums solīji. Esi taisnīgs valdnieks, cienī likumu un nelem nevienu nāvei bez iemesla. Tad tu vadīsi savas dienas labklājībā. Vai rīt, kad ausīs gaisma, tu, Ignosi, nedosi mums karavīru vienību, kas palīdzēs mums pāriet pāri kalniem? Vai ne tā, valdniek?

Ignosi aizklāja seju ar rokām un kādu brīdi klusēja.

— Mana sirds sāp, — viņš beidzot ierunājās. — Jūsu vārdi salauza manu sirdi. Ko esmu jums nodarījis, Inkubu, Makumazān un Bugvan, ka jūs pametat mani nelaimīgu? Jūs stāvējāt man līdzās nemieru un kaujas laikā, vai patiesi jūs mani pametīsiet