Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

miera un uzvaras dienā? Ko jūs vēlaties? Sievas? Izvēlieties jeb­kuru no manas zemes. Vietu, kur apmesties? Paraugieties — visa zeme, cik tālu sniedz acs, pieder jums. Mājas, kādās dzīvo baltie cilvēki? Jūs iemācīsiet manu tautu, kā tās ceļamas. Lopus, lai jums būtu gaļa un piens? Ikviens precētais vīrs atvedīs jums pa vērsim vai govij. Zvērus medībām? Vai tad pa maniem mežiem nestaigā ziloņi, un vai upeszirgi nesnauž niedrājā? Varbūt jūs alkstat cīņas? Mani pulki gaida jūsu pavēles. Ja es varu jums dot vēl kaut ko, es došu arī to.

— Nē, Ignosi, mums nekā no tā visa nevajag, — es atbildēju. — Mēs gribam sameklēt savas īstās mājas.

— Tagad es saprotu, — sarūgtināts sacīja Ignosi, un viņa acis iezibsnījās, — tie ir mirdzošie akmeņi, kurus jūs mīlat vairāk nekā mani, savu draugu. Jums nu ir akmeņi. Tagad jūs gribat atgriez­ties atpakaļ uz Natalu un doties pāri nemierīgajam, tumšajam ūde­nim, lai pārdotu tos un kļūtu bagāti, kā to alkst ikviena baltā cil­vēka sirds. Tad nu lai jūsu dēļ ir nolādēti šie akmeņi un lai no­lādēts ir tas, kas viņus meklē. Lai Nāve nopļauj ikvienu, kura kāja spers soli Nāves mājoklī, meklējot šos akmeņus. Esmu runājis, baltie cilvēki. Jūs varat iet.

Es uzliku savu roku uz viņa rokas.

— Ignosi, — es teicu, — saki, vai tad, kad tu klejoji pa zulusu zemi, un vēlāk, kad dzīvoji starp baltajiem cilvēkiem Natalā, vai tad tava sirds neilgojās pēc tās zemes, par kuru tev bija stāstījusi māte? Pēc dzimtās zemes, kur tavas acis pirmoreiz skatīja gaismu un kur tu rotaļādamies vadīji savas bērnu dienas, pēc zemes, kas bija tava dzimtene?

— Jā, tas bija tā, Makumazān.

— Redzi, tā arī mūsu sirdis ilgojas pēc mūsu dzimtajām vietām.

Iestājās klusums. Kad Ignosi atkal ierunājās, viņa balss ska­nēja citādi.

— Es saprotu, ko nozīmē tavi vārdi, Makumazān. Kā aizvien tie ir gudri un saprātīgi. Tas, kas radis lidot, nemīl rāpot pa zemi. Baltais cilvēks nespēj dzīvot melnādaino cilvēku dzīvi. Jā, jums jāiet projām un jāatstāj mani ar sāpošu sirdi, jo man jūs būsiet tikpat kā miruši, tāpēc ka no turienes, kur būsiet jūs, mani nevar sasniegt nekādas vēstis.

— Bet uzklausiet mani, un lai mani vārdi kļūst zināmi visiem baltajiem cilvēkiem. Neviens baltais cilvēks vairs nepārnāks pāri kalniem, pat ja kādam no viņiem izdosies dzīvam nokļūt līdz tiem. Es necietīšu šeit tirgotājus ar viņu šautenēm un rumu. Mana tauta joprojām cīnīsies ar šķēpiem un dzers tikai ūdeni, tāpat kā to da- rija tās senči. Un es nepieļaušu, ka sludinātāji sētu viņu sirdīs bailes no nāves un saceltu manus ciltsbrāļus pret valdnieku, tā sagatavojot ceļu baltajiem cilvēkiem, kas vienmēr seko sludinātā­jiem. Ja kāds baltais cilvēks nonāks pie maniem vārtiem, es sūtīšu to uz turieni, no kurienes tas nācis. Ja viņu atnāks simts, es at­stumšu tos atpakaļ. Ja atnāks karaspēks, es raidīšu pret to visus savus pulkus un tiem neizdosies gūt virsroku pār mani. Neviens cilvēks vairs nenāks šurp pēc mirdzošajiem akmeņiem, nē, — un pat ja tas būs vesels karaspēks, jo, ja viņi nāks, es sūtīšu pulku, kas aizbērs raktuves, nopostīs baltās kolonnas alās un pieblīvēs alas ar akmeņiem tā, lai neviens nevarētu pat tuvoties tām durvīm, par kurām jūs stāstījāt un kuru noslēpums ir zudis. Bet jums trim, Inkubu, Makumazān un Bugvan, ceļš vienmēr būs atvērts, jo, raugi, nav neviena starp dzīvajiem, kas manai sirdij būtu dārgāks par jums.

Un jūs tomēr aiziesiet. Infadūss, mans tēvocis un mans padom­nieks, ņems jūs pie rokas un kopā ar pulku pavadīs jūs. Es uzzi­nāju, ka ir vēl otrs ceļš pāri kalniem, un viņš jums to parādīs. Pa­lieciet sveiki, mani brāļi, drosmīgie baltie cilvēki. Nelūkojiet vairs tikties ar mani, tālab ka tas iet pāri maniem spēkiem. Bet ziniet, es izdošu pavēli, un tā tiks izsludināta no vieniem kalniem līdz ot­riem. Jūsu vārdi, Inkubu, Makumazān un Bugvan, būs līdzīgi mi­rušo valdnieku vārdiem, un, kas tos izrunās, tam jāmirst [57] . tā jūsu piemiņa dzīvos mūsu zemē mūžīgi.

Un nu ejiet, iekams manas acis līdzīgi sievietes acīm nav sāku­šas liet asaras. Kādreiz, kad jūs atskatīsieties uz noieto dzīves ceļu vai arī kad būsiet veci un sapulcēsieties, lai pasēdētu un pasildītos pie uguns, jo saule jums jau vairs neliksies silta, jūs atcerēsieties, kā mēs stāvējām plecu pie pleca lielajā kaujā, kuru jau iepriekš bija paredzējuši tavi gudrie vārdi, Makumazān, kā tu, Bugvan, va­dīji aso ragu, kas triecās pret Tvālas sāniem, kamēr tu, Inkubu, stāvēji «Pelēko» rindās un vīri zem tava cirvja krita kā vārpas zem sirpja, līdz beidzot tu salauzi mežonīgā vērša (Tvālas) spēku un satrieci pīšļos viņa lepnumu. Palieciet sveiki uz mūžu, Inkubu, Makumazān un Bugvan, mani pavēlnieki un draugi!

Ignosi piecēlās. Dažus mirkļus viņš sirsnīgi raudzījās uz mums, tad apklāja galvu ar apmetņa stūri, lai apslēptu savu seju.

Klusēdami mēs aizgājām.

Nākošās dienas rītausmā atstājām LO. Mūs pavadīja vecais draugs Infadūss, kam šķiršanās no mums dziļi ķērās pie sirds, un «Bifeļu» pulks. Lai gan vēl bija ļoti agra rīta stunda, pilsētas galvena iela visā garumā bija ļaužu pilna. Kad pulka priekšgalā gajam garam, ļaudis sveica mūs tāpat kā valdnieku, bet sievietes svētīja mūs, jo bijām atsvabinājuši zemi no Tvālas, un meta mums zem kājām ziedus. t Tas viss bija ārkārtīgi aizkustinoši un nepa­visam nelīdzinājās tam, ko parasti nākas redzēt, dzīvojot starp iezemiešiem.

Taču neizpalika arī visai uzjautrinošs atgadījums, par ko es gana nopriecājos, tālab ka tas noderēja par ieganstu, lai mazliet pasmietos.

īsi pirms tam, kad mums vajadzēja šķērsot pilsētas robežas, no pūļa iztecēja jauka, jauna meitene, turēdama rokā dažas brīniš­ķīgas lilijās, kuras viņa pasniedza Gudam (nez kāpēc kapteinis, liekas, viņām visām patika; manuprāt, monoklis un bārda, kas kup­loja tikai uz viena vaiga, piešķīra tam šķietamu vērtību). Pēc tam meitene teica, ka viņai esot lūgums.

— Runā.

— Vai mans pavēlnieks nevarētu parādīt savai verdzenei daiļās, baltās kājas, lai viņa varētu uzmest acis un uz visu mūžu saglabāt atmiņas par daiļajām, baltajām kājām un pastāstīt par tām sa­viem bērniem. Viņa verdzene ir nākusi četras dienas, lai redzētu pavēlnieka kājas, tāpēc ka tās tiek daudzinātas visā zemē.

— Lai velns mani parauj, ja es to darīšu! — uztraucies iesau­cās Guds.

— Nu, nu, dārgais draugs! — sacīja sers Henrijs. — Nevar taču atteikt lēdijai.

— Nerādīšu vis! — Guds ietiepīgi noteica. — Tas ir augstākā mērā nepieklājīgi.

Tomēr galu galā viņš bija ar mieru un, klātesošo sieviešu, it īpaši pateicīgās jaunās lēdijas sajūsmas saucieniem skanot, uzrotīja bik­ses līdz ceļgaliem. Tādā izskatā viņam vajadzēja iet, kamēr tikām ārā no pilsētas.

Baidos, ka Guda kājas jau nekad vairs netiks tā apjūsmotas. Viņa zobi, kas spēja reizēm pazust, un pat «caurspīdīgā acs» pa šo laiku kukuāņiem bija paspējuši jau vairāk vai mazāk apnikt, taču par viņa kājām to nekādā ziņā nevarēja teikt.

Ceļā Infadūss pastāstīja mums, ka ir vēl cita kalnu pāreja, uz ziemeļiem no tās, kuras turpinājums ir ķēniņa Zālamana Lielais ceļš, vai, pareizāk sakot, ka ir vieta, kur var nokāpt pa klinšu sienu, kura atdala Kukuāņu zemi no tuksneša un kurā izslējās Sābas ķēniņienes krūšu apveidi. Izrādījās arī, ka mazliet vairāk nekā pirms diviem gadiem pulciņš kukuāņu mednieku, meklējot strausus, kuru spalvas viņu zemē tiek ļoti augstu vērtētas karavīru galvas rotām, pa šo ceļu nokāpuši tuksnesī. Medīdami viņi aizklī­duši diezgan tālu no kalniem, un viņus sākušas mocīt stipras slā­pes. Ieraudzījuši pie horizonta kokus, viņi devušies uz turieni un uzgājuši lielu, auglīgu un bagātīgi apūdeņotu oāzi, kas stiepusies vairākas jūdzes. Pēc Infadūsa ierosinājuma mums atpakaļceļā va­jadzēja šķērsot šo oāzi. Tā mums likās laba doma, jo tādējādi acīmredzot tikām atbrīvoti no grūtībām, kādas mūs gaidītu kalnu pārejā. Bez tam vairākiem medniekiem, kuri kādreiz bija to at­klājuši, vajadzēja mūs pavadīt līdz oāzei, no kurienes, kā viņi ap­galvoja, varot pamanīt tuksnesī vēl citas auglīgas oāzes. [58]