Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Gājām nesteigdamies un ceļojuma ceturtās dienas vakarā atkal atradāmies uz kalnu kores, kas atdala Kukuāņu zemi no tuksneša, kurš vēla savus smilšu viļņus pie mūsu kājām, stiepdamies apmē­ram divdesmit piecas jūdzes uz ziemeļiem no Sābas ķēniņienes kalniem.

Nākošajā dienā līdz ar ausmu pavadoņi bija mūs atveduši līdz vietai, kur sākās krauja nogāze; pa to mums vajadzēja nokāpt tuksnesī, kas pletās vairāk nekā divi tūkstoši pēdu zemāk.

Te mēs atvadījāmies no mūsu uzticamā drauga, spēcīgā, vecā karavīra Infadūsa. Viņš svinīgi novēlēja mums visu to labāko, no bēdām gandrīz vai raudādams.

— Nekad vairs, mani pavēlnieki, — viņš teica, — manām ve­cajām acīm nebūs lemts redzēt tādus cilvēkus, kādi esat jūs. Ai, kā Inkubu kaujā zvetēja ienaidniekus! Kas tas bija par varenu skatu, kad viņš ar vienu cirtienu notrieca mana brāļa Tvālas galvu! Tas bija skaisti… skaisti! Neredzēt man vairs tādu cirtienu, ja nu varbūt vēl svētlaimīgos sapņos.

Mums bija ļoti žēl šķirties no viņa. Guds jutās tik aizkustināts, ka pat uzdāvināja viņam par piemiņu — ko domājat? — monokli!

(Vēlāk mēs uzzinājām, ka tas bija rezerves monoklis.) Infadūss bija sajūsmā, jo paredzēja, ka šāds piederums vareni cels viņa prestižu. Pēc vairākiem veltīgiem mēģinājumiem viņam beidzot iz­devās iespraust monokli acī. Nekā dīvaināka par šo veco kara­vīru ar monokli acī es gan vēl nebiju redzējis. Monokļi taču lāga nepiestāv pie leoparda ādas apmetņiem un melniem strausa spalvu pušķiem.

Pēc tam, pārliecinājušies, ka mūsu pavadoņi nodrošinājušies ar pietiekamiem ūdens un pārtikas krājumiem, mēs, noklausījušies «Bifeļu» pērkondimdošo atvadu sveicienu, spēcīgi paspiedām vecā karavīra roku un sākām kāpt lejup. Izrādījās, ka kāpšana ir ļoti grūta, bet, lai nu vai kā, tās pašas dienas vakarā mēs laimīgi sa­sniedzām kalna pakāji.

— Vai zināt, — sers Henrijs ieteicās, kad tonakt sēdējām pie ugunskura un raudzījāmies uz klintīm, kas bija pārkārušās mums pāri, — manuprāt, pasaulē ir sliktākas vietas par Kukuāņu zem \ un es esmu pieredzējis bēdīgākus laikus nekā pēdējos pāris mēne­šus, lai gan visā mūžā neesmu piedzīvojis tik dīvainas lietas. Vai nav tā, draugi?

— Es gandrīz vai vēlos atkal būt tur, — Guds nopūtās.

Es savā prātā nodomāju, ka labs ir tas, kas labi beidzas, bet visā savā garajā mūžā, kas bija pilns briesmu, man nekad nebija iznācis tik daudz reižu būt par matu no nāves kā pēdējā laikā. At­minoties vien to kauju, man kļūst auksti no galvas līdz kājām, un kur tad vēl mūsu pārdzīvojumi dārgumu glabātavā!

Nākošajā rītā uzsākām nogurdinošo ceļu cauri tuksnesim. Mūsu pieci pavadoņi nesa lielus ūdens krājumus. Nakti pavadījām zem klajas debess, bet, gaismai austot, atkal devāmies tālāk.

Trešajā dienā, apmēram ap dienas vidu, ieraudzījām tās oāzes kokus, par kuru bija stāstījuši mūsu pavadoņi, un stundu pirms saulrieta jau atkal staigājām pa zāli un dzirdējām ūdens burbu- ļošanu.

Un tagad esmu nonācis varbūt pie visdīvainākā notikuma mūsu neparastajos piedzīvojumos, un tas pierāda, cik brīnumaini dzīvē dažkārt atgadās.

Mazliet aizsteidzies saviem abiem ceļabiedriem priekšā, es mie­rīgi soļoju gar strautu, kurš iztecēja no oāzes, izzuzdams izsalku­šajās tuksneša smiltis, un pēkšņi apstājos, neticēdams vairs savām acīm. Man priekšā, nepilnu divdesmit jardu attālumā, jaukā vie­tiņā, kāda kupla vīģu sugas koka paēnā stāvēja maza, tīkama būdiņa ar izeju uz strautu. Būdiņa bija celta daudzmaz līdzīgi kaferu būdām no zariem un zāles, bet ar parasta lieluma dur­vīm, nevis ar nelielu stropa skrejai līdzīgu spraugu.

«Kāda velna pēc te uzcelta būda?» es pie sevis noteicu.

Tikko biju to izteicis, durvis atvērās un no būdas klibodams izsteberēja baltais cilvēks, noaudzis ar milzīgu, melnu bārdu, tēr­pies zvērādās. Nospriedu, ka mani acīmredzot ķēris saules dū­riens. Tas taču nebija iespējams. Uz šādu vietu mednieki nekad nenāca. Protams, neviens mednieks te arī neapmestos uz dzīvi. Es blenzu un blenzu, un tāpat darīja arī tas otrais. Un tieši šai brīdī klāt bija arī sers Henrijs un Guds.

— Paklau, draugi, — es sacīju viņiem, — vai nu es jūku prātā, vai arī šis patiesi ir baltais cilvēks?

Sers Henrijs skatījās, un Guds skatījās, un tad pēkšņi klibais baltais cilvēks ar melno bārdu skaļi iekliedzās un sāka klibot uz mūsu pusi, bet, kad bija jau dažus soļus no mums, it kā zaudējis samaņu, nokrita.

Ar vienu lēcienu sers Henrijs atradās tam līdzās.

— Ak debess! — viņš sauca. — Tas ir mans brālis Džordžs!

Izdzirdis troksni, no būdas iznāca otrs cilvēks, tāpat tērpies

zvērādās, ar šauteni rokās, un pieskrēja pie mums. Ieraudzījis mani, arī viņš skaļi iekliedzās.

— Makumazān! — cilvēks aurēja, — tu mani nepazīsti, bās? Es esmu Džims, mednieks Džims. Zīmīti, kuru tu man iedevi nodoša­nai bāsam, es pazaudēju, un tā mēs te mītam jau gandrīz divus gadus.

Un, nokritis man pie kājām, viņš sāka kūleņot pa zemi, no prieka raudādams.

— Ak tu nevīžīgais nelieti! — es sacīju. — Tu gan esi pelnījis pamatīgas sukas.

Pa tam melnbārdainais cilvēks bija atžilbis un piecēlies kājās, un viņi ar seru Henriju, droši vien nevarēdami atrast vārdus, ilgi kratīja viens otra roku. Vienalga kālab viņi kādreiz bija sastrīdē­jušies (man ir tādas aizdomas, ka tas noticis kādas lēdijas dēļ^ lai gan es nekad netiku par to jautājis), tagad viņu strīds acīm­redzot bija pilnīgi aizmirsts.

— Dārgais! — beidzot seram Henrijam izlauzās. — Es jau no­domāju, ka tevis vairs nav dzīvajos. Meklēju tevi viņpus Zāla­

mana kalniem un pēkšņi sastopu tuksnesi, kur tu tupi kā vecs maitasputns.

— Gandrīz pirms diviem gadiem es mēģināju pāriet pāri Zāla­mana kalniem, — skanēja atbilde, teikta tāda cilvēka nedrošajā balsī, kam pēdējā laikā bijis maz izdevības runāt dzimtajā va­lodā, — bet, kad nokļuvu šeit, man uz kājas uzkrita liels akmens un sadragāja kaulu. Tālab es nevarēju ne turpināt ceļu, ne arī griezties atpakaļ.

Tad pienācu es.

— Sveicināts, mister Nevil! — es teicu. — Vai atceraties mani?

— Ak dievs! — viņš izsaucās. — Vai patiesi tas ir Kvotermeins? Kā! Un Guds arī šeit? Turiet mani, draugi, — man atkal noreiba galva … Cik tas viss ir dīvaini… Kas tā ir par laimi, vēl jo vairak tad, kad cilvēks jau beidzis cerēt!

Vakarā pie ugunskura Džordžs Kērtiss pastāstīja mums savu stāstu, kurš bija gandrīz tikpat bagāts notikumiem kā mūsējais, īsuma tas bija šads.

Pirms nepilniem diviem gadiem viņš bija atstājis Sitandas kralu, lai mēģinātu sasniegt kalnus. Par zīmīti, ko tiku nosūtījis ar Džimu, viņš līdz šai dienai nekā nebija dzirdējis, jo cienīja-

mais Džims bija to nozaudējis. Tāpēc, ņemdams vērā ziņas, ko bija ievācis no iezemiešiem, viņš gāja nevis Sābas ķēniņienes kalnu virzienā, bet gan uz to kāpņveidīgo nogāzi, pa kuru mēs tikko bijām atnākuši. Tas, protams, bija labāks ceļš nekā tas, kas bija atzīmēts vecā da Silvestras kartē. Tuksnesī viņam ar Džimu klā­jās ļoti grūti, taču galu galā viņi sasniedza šo oāzi, kur Džordžu Kērtisu piemeklēja liela nelaime. Atnākšanas dienā viņš sēdējis strauta malā, bet Džims stāvējis augstajā klinšainajā krastā tieši virs viņa un ņēmis no savvaļas bišu ligzdām medu (šādas bites, bez dzeloņa, sastopamas tuksnesī). Rāpdamies pa klintīm, viņš izkustinājis lielu akmeni, kas nogāzies un briesmīgi savainojis Džordža Kērtisa labo kāju. No tā laika viņš sācis tik stipri klibot, ka nav spējis nekur aiziet un nolēmis labāk palikt un no­mirt oāzē nekā droši iet bojā tuksnesī.