Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Sis vājais cerību stars radīja brīnumainu pārmaiņu. Pēc mirkļa, nometušies četrrāpus, mēs visi rūpīgi taustījām klinti, lai atrastu kaut niecīgāko vilkmi. Pēkšņi mans spars apsīka, jo roka bija sataustījusi kaut ko aukstu. Tā bija nabaga "Fulatas sastingusi seja.

Mūsu meklējumi turpinājās vairāk par stundu, līdz beidzot mēs ar seru Henriju pārtraucām tos, galīgi izmisuši un pamatīgi cie­tuši, jo tumsā pastāvīgi atdūrāmies ar pieri te pret ziloņu ilkņiem, te pret šķirstiem, te pret sienām. Turpretī Guds joprojām ņēmās meklēdams un, cenzdamies būt mundrs, apgalvoja, ka meklēt tomēr ir labāk nekā nīkt bezdarbībā.

— Paklausieties, puiši, — viņš pēkšņi ierunājās tādā kā aiz­žņaugtā balsī, — panāciet šurp!

Mēs, protams, itin veikli aizrāpāmies pie viņa.

— Kvotermein, pielieciet savu roku tur, kur es turu savējo. Vai jūs jūtat kaut ko?

— Man liekas, ka no apakšas te plūst gaiss.

— Un tagad paklausieties. — Viņš piecēlās, piecirta kāju, un cerības liesma uzplauka mūsu sirdīs: apakšā skanēja tukšums.

Trīsošiem pirkstiem uzrāvu sērkociņu. Man to vairs bija atlikuši tikai trīs. Ieraudzījām, ka atrodamies telpas vistālākajā stūrī un acīmredzot tāpēc iepriekšējos mokošajos meklējumos ne reizi ne­bijām uzgājuši šo vietu, kurai apakšā neapšaubāmi bija tukšums. Kamēr dega sērkociņš, uzmanīgi pētījām grīdu. Blīvajā akmenī pamanījām salaidumu un — goda vārds! — tur grīdas virsmas līmenī rēgojās akmens gredzens. Neizdvesām ne vārda, jo bijām pārāk uztraukti un mūsu sirdis, cerību spārnotas, tik mežonīgi dau­zījās, ka nespējām parunāt.

Gudam bija nazis, bet naža mugurā — āķis, ar kuru mēdz izvilkt zirga nagā iestrēgušos akmentiņus. Viņš atvāza nazi un centās aizķert gredzenu. Pēc lielām pūlēm Gudam izdevās pabāzt āķi zem gredzena un viņš cēla, ļoti uzmanīgi, jo baidījās nolauzt āķi. Gre­dzens sakustējās. Tā kā tas bija no akmens, tad, nogulējis neiz­kustināts vairākus gadsimtus, tas tomēr nebija tik cieši iegūlis kā tad, ja būtu bijis no dzelzs. Drīz vien gredzens stāvēja stāvus. Tad Guds iebāza gredzenā rokas un sāka to raustīt no visa spēka. Taču akmens nekustējās.

— Ļaujiet man pamēģināt, — es nepacietīgi ierunājos, jo ak­mens atradās tieši telpas kaktā un tāpēc diviem vienlaikus pie­ķerties pie gredzena nebija iespējams. Satvēru gredzenu un vilku, bet velti.

Pēc tam tikpat veltīgi izmēģinājās sers Henrijs.

Guds vēlreiz izskrāpēja ar āķi visu plaisu, pa kuru plūda gaiss.

— Un tagad, Kērtis, — viņš sacīja, — ķerieties pie darba. Vaja­dzēs krietni papūlēties, bet jums ir tik daudž spēka kā diviem. Pagaidiet! — Un Guds, noņēmis savu melna, izturīga zīda auduma lakatiņu, kuru viņš, kā jau cilvēks, kas rūpējas par savu ārieni, joprojām nēsāja apsietu ap kaklu, izvēra to cauri gredzenam. — Kvotermein, ķerieties Kērtisam ap vidu un, kad nokomandēšu, velciet, cik jaudas. Nu!

Sers Henrijs sasprindzināja visus savus milzīgos muskuļus, un ar visu spēku, ko vien daba mums devusi, likāmies klāt ari mēs ar Gudu.

— Velciet! Velciet! Gredzens padodas! — elsa sers Henrijs, un es dzirdēju, kā nobrikšķ viņa varenās muguras muskuļi.

Atskanēja troksnis, it kā kaut kas atdalītos, tad ieplūda spēcīga gaisa straume — un mēs visi gulējām augšpēdus uz grīdas ar lielu akmens plāksni virsū. To bija paveicis sera Henrija milzu spēks, un, liekas, muskuļu spēks nebija vēl nekad nesis tādu svētību.

— Uzraujiet sērkociņu, Kvotermein, — sers Henrijs teica, līdzko bijām piecēlušies un atguvuši elpu. — Uzmanīgi!

Sērkociņa gaismā — lai slavēts dievs! — ieraudzījām akmens kāpņu pirmo pakāpienu.

— Ko tagad darīsim? — Guds iejautājās.

— Skaidrs taču, kāpsim lejā pa šīm kāpnēm un paļausimies liktenim.

— Pagaidiet! — sers Henrijs teica. — Kvotermein, paķeriet at­likušo biltongu un ūdeni, — tie var mums noderēt.

Taustīdamies sāku virzīties atpakaļ uz to vietu, kur pirmāk sēdē­jām, atspiedušies pret šķirstiem, un pa ceļam man kaut kas iešāvās prātā. Pēdējās divdesmit četrās stundās mēs par dimantiem bijām gandrīz piemirsuši, jo, patiesi, iedomājoties, kādas nepatikšanas tie mums sagādājuši, kļuva vai nelabi, bet es tomēr nolēmu, ka nekaitētu iebāzt kabatā pāris akmeņu tam gadījumam, ja mums kādreiz izdosies izkļūt no šīs šausmīgās alas. Tāpēc iegrūdu roku pirmajā šķirstā un piepildīju ar dārgakmeņiem visas savu. veco mednieka svārku izmantojamās kabatas, kā pašus beidzamos pa­ķerdams — un tā bija laimīga doma — pāris riekšavu lielo akmeņu no trešā šķirsta.

— Paklausieties, draugi, — es uzsaucu, — vai jūs nepaņemsiet līdz kādu drusku dimantu? Es piebāzu visas kabatas.

— Jupis būtu parāvis šos dimantus! — sers Henrijs atsaucās. — Ceru, ka nekad vairs neredzēšu nevienu pašu no tiem.

Guds nemaz neatbildēja. Manuprāt, viņš atvadījās no mirušās meitenes, kas tik ļoti viņu bija mīlējusi.

Tev, manu lasītāj, kad tu mierīgi sēdi mājā un domā par milzīgo, patiesi neizmērojamo bagātību, var likties dīvaini, ka mēs to tā atstājām. Bet esmu pārliecināts, ja tev pašam būtu bijis jāpavada kādas divdesmit astoņas stundas līdzīgā vietā gandrīz bez ēšanas un dzeršanas, arī tev negribētos apgrūtināt sevi ar dimantiem pirms nokāpšanas neizpētītos zemes dziļumos neprātīgā cerībā iz­bēgt no mokošas nāves. Ja man nebūtu kļuvusi par otro dabu ieraža nekad neatstāt to, kas var noderēt, ja ir kaut vismazākā

iespēja aiznest to līdz, esmu pārliecināts, ka nebūtu papūlējies pie­pildīt savas kabatas.

— Nāciet, Kvotermein, — teica sers Henrijs, jau stāvēdams uz akmens kāpņu pirmā pakāpiena. — Mierīgi! Es eju pa priekšu.

— Kāpiet uzmanīgi, — tur apakšā var būt briesmīga bedre, — es piemetināju.

— Drīzāk gan tur varētu būt vēl viena telpa, — sers Henrijs noteica, lēnām kāpdams lejup un kāpjot skaitīdams pakāpienus.

Saskaitījis līdz piecpadsmit, viņš apstājās.

— Seit kāpnes beidzas, — viņš teica. — Paldies dievam! Man liekas, šeit ir eja. Kāpiet lejā.

Nākošais kāpa Guds, bet pēc viņa es. Kāpņu galā uzrāvu vienu no atlikušajiem diviem sērkociņiem. Tā gaismā redzējām, ka stā­vam šaurā ejā, kas veda pa labi un pa kreisi taisnā leņķī no kāp­nēm, pa kurām tikko bijām nokāpuši. Vairāk mums nekā neizdevās saskatīt, jo sērkociņš, apdedzinājis manus pirkstus, nodzisa. Nu bija jāizšķir grūtais jautājums — uz kuru pusi iet. Protams, nebija iespējams iepriekš paredzēt, ne kas tās bija par ejām, ne arī uz kurieni tās veda, un tomēr pa vienu no tām mēs varējām nonākt drošībā, bet pa otru — aiziet nāvē. Stāvējām gluži apjukuši, līdz beidzot Guds piepeši iedomājās, ka tad, kad es uzrāvu sērkociņu, gaisa vilkme ejā nolieca liesmu pa kreisi.

— Iesim pretī gaisa straumei, — viņš teica. — Gaiss pieplūst no āra, nevis otrādi.

Mēs piekritām un, ar roku taustīdamies gar sienu, iekams spērām kaut soli, uzmanīgi izmēģinādami pamatu, uzsākām savus bries­mīgos meklējumus, attālinoties no nolādētās dārgumu glabātavas. Ja tur kādreiz nokļūtu dzīvs cilvēks, lai gan es domāju, ka tas nenotiks, tad pierādījumam, ka mēs tur tikām bijuši, viņš atradīs vaļējos šķirstus ar dārgakmeņiem, tukšo lampu un nabaga Fula­tas baltos kaulus.

Kad tā taustīdamies bijām nogājuši apmēram stundas ceturksni, eja pēkšņi asi nogriezās vai ari to šķērsoja otra eja. Gājām tālāk pa to, lai pēc kāda laika nogrieztos trešajā. Tā tas turpinājās vai­rākas stundas. Likās, ka esam iekļuvuši akmens labirintā, no ku­rienes nebija izejas. Protams, neņemos teikt, kas tās bija par ejām, bet mēs nolēmām, ka acīmredzot tās būs senās raktuvju ga­lerijas, jo veda dažādos virzienos, liekas, sekojot rūdai. Tikai tā varējām izskaidrot eju lielo skaitu.