Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Tobrīd man doma par dimantu ēšanu un dzeršanu likās tik jo­cīga, ka es sāku mežonīgi smieties. Manam piemēram sekoja pārē­jie, paši neapjēgdami kālab. No smiekliem vai plīsdami, stāvējām līdzās dārgakmeņiem, kas bija mūsu īpašums un ko pirms tūksto­šiem gadu pacietīgie racēji bija sameklējuši milzīgajā bedrē tur, ārā, mums un ķēniņa Zālamana sen aizsaulē aizgājušais uzraugs, kura vārds, iespējams, bija lasāms uz vēl redzamajām vaska pa­liekām pie šķirsta vāka, bija šeit sanesis mums. Tos nedabūja ne Zālamans, ne Dāvids, ne da Silvestra, ne arī kāds cits. Tos da­būjām mēs. Mūsu acu priekšā zaigoja dimanti, kuru vērtība bija miljoniem mārciņu sterliņu, zelts un ziloņkauls tūkstošiem mār­ciņu vērtībā un tikai gaidīja, lai mēs tos aiznestu.

Mūsu smieklu lēkme beidzās tikpat pēkšņi, kā sākusies.

— Atveriet pārējos šķirstus, baltie cilvēki, — Gegūla ķērca. — Tajos noteikti ir vēl vairāk akmeņu iekšā. Ņemiet, cik sirds kāro, baltie pavēlnieki!

Tā pamudināti, mēs rāvām nost akmens vākus arī no abiem pā­rējiem šķirstiem, vispirms — un jāsaka, ka jutāmies kā svētuma zaimotāji, — atlauzdami zīmogus, kas tos noslēdza.

Urā! Arī tie bija pilni, pilni līdz malām, vismaz otrais, — jo nekāds nožēlojams da Silvestra nebija pildījis kazādas maisu no tā. Trešais bija pilns tikai līdz ceturtdaļai, toties akmeņi tanī bija atlasīti, ikviens ne mazāk kā divdesmit karātu smags, bet dažs labs baloža olas lielumā. Diemžēl, turot tos pret gaismu, redzējām, ka dažiem no vislielākajiem bija dzeltenīga nokrāsa, kā saka Kimber- lijā, tie bija «ar krāsu».

Bet ko mēs neredzējām, tas bija briesmīgas ļaunprātības pilnais skatiens, kādu mums uzmeta Gegūla, kad līdzīgi čūskai viņa izlīda no dārgumu glabātavas, lai dotos uz priekšu pa eju uz milzīgajām, klints durvīm.

* * *

Klau! Ejas velvēs atbalsojas kliedziens pēc kliedziena. Tā ir Fulatas balss!

— Ai, Bugvan! Palīgā! Pailgā! Akmens krit!

— Laid vaļā, skuķe! Tad …

— Palīdziet! Palīdziet! Viņa sadūra mani!

Mēs jau skrienam pa eju un, lūk, ko redzam lampas gaismā!' Akmens durvis lēnām slīd lejup un ir jau nepilnas trīs pēdas no grīdas. Pie durvīm Fulata cīnās ar Gegūlu. Drosmīgā meitene no­plūdusi asinīm, bet tomēr tur veco burvi, kas aizstāvas kā mežonīga kaķe. Ak! Vecā izraujas! Fulata saļimst, bet Gegūla nometas knū- pus uz grīdas, lai, izlocīdamās kā čūska, izlīstu pa spraugu zem lejupslīdošā akmens. Viņa atrodas zem akmens. Augstais dievs! Par vēlu! Par vēlu! Milzīgais akmens spiež viņu, un viņa spalgi kliedz nāves mokās. Akmens slīd arvien zemāk un zemāk, līdz visas trīsdesmit tonnas burves veco ķermeni lēnām pieplacina pie klints, grīdas. Pēdējie spalgie kliedzieni, tādi, kādus mūsu ausis nekad nebija dzirdējušas, tad ilga čirkstoņa, no kuras kļūst nelabi, un akmens durvis aizveras tieši tai mirklī, kad mēs, steigdamies pa eju, ar visu sparu atduramies pret tām.

Tas viss notika četru sekunžu laikā.

Mēs metāmies pie Fulatas. Gegūlas nazis ieurbies nabaga meite­nes krūtīs, un man tūlīt bija skaidrs, ka viņas nāve ir tuvu.

— Ak, Bugvan! Es mirstu! — bez elpas nočukstēja skaistā mei­tene. — Viņa, Gegūla, izlīda … es nepamanīju, jutos slikti… akmens sāka slīdēt lejup, tad viņa atgriezās un ielūkojās ejā … redzēju, kā viņa ienāca pa durvīm, tās lēnām slīdēja lejup … sa­ķēru un turēju viņu ciet, un viņa mani sadūra. Es aizeju, Bugvan!

— Nabaga meitene! Nabaga meitene! — vaimanāja Guds un, pēkšņi, tā kā viņš nabadzītes labā nekā cita nevarēja darīt, sāka to skūpstīt.

— Bugvan, —' viņa teica, brīdi klusējusi, — vai Makumazāns ir šeit? Man acis tumst, es neredzu.

— Es esmu šeit, Fulata.

— Makumazān, es lūdzu tevi, esi uz brīdi mana mēle. Bugvans nesaprot mani, bet, pirms aizeju tumsā, gribu kaut ko teikt.

— Runā, Fulata, es viņam visu pateikšu.

— Pasaki Bugvanam, manam pavēlniekam, ka es … viņu mīlu un esmu laimīga, ka mirstu, jo zinu, ka viņš nevar saistīt savu dzīvi ar manējo; tāpat kā saule nevar savienoties ar tumsu, tā baltais cilvēks nevar savienoties ar melno. Pastāsti, ka reizēm man likās — manās krūtīs mīt putns, kas kādu dienu varētu izlidot no tām un gavilēt kaut kur citur. Pat tagad, kad nespēju pacelt roku un manas smadzenes stingst, es nejūtu, ka mana sirds mirst. Mana sirds ir tik pilna mīlas, ka tā joprojām būtu jauna, ja man būtu lemts dzīvot pat tūkstoš gadu. Pasaki viņam, ka es varbūt redzēšu viņu uz zvaigznēm, ja man vēlreiz būs lemts dzīvot, ka… es pār­meklēšu visas zvaigznes, lai gan varbūt arī tad mana āda būs melna, bet viņš … joprojām balts. Pasaki viņam … nē, Maku­mazān, nesaki nekā vairāk kā vien to, cik viņš man ir mīļš … Ak, turi mani ciešāk, Bugvan, es vairs nejūtu tavas rokas … 0! 0!

— Viņa ir mirusi! Mirusi! — iesaucās Guds, nomākts piecelda­mies kājās. Pār viņa godīgo seju ritēja asaras.

— Nav vērts krist tādā izmisumā, veco zēn, — sers Henrijs teica.

Guds sarāvās.

— Kā! Ko tas nozīmē?

— Gribu teikt, ka drīz jūs varēsiet viņai sekot. Cilvēk, vai tad jūs neredzat, ka esam šeit dzivi aprakti?

Mūs tik ļoti bija satriekusi Fulatas nāve, ka, iekams sers Henrijs nebija izteicis šos vārdus, mēs neapjēdzām draudošās briesmas. Bet tagad nu sapratām visu. Smagais klints bluķis bija noslīdējis lejup, turklāt varbūt uz mūžīgiem laikiem, jo vienīgās smadzenes, kas zināja klints durvju noslēpumu, gulēja sašķaidītas zem šīm durvīm. Nebija ko domāt uzlauzt durvis, ja nu vien ar lielu dau­dzumu dinamīta. Un mēs bijām šīm durvīm nepareizajā pusē!

Šausmu pārņemti, labu brīdi stāvējām pie mirušās Fulatas ķer­meņa. Likās, ka mūs pametušas pēdējās vīrišķības paliekas. Pir­mais trieciens, iedomājoties, ka mūs gaida lēns un mokošs gals, bija briesmīgs. Viss kļuva skaidrs. Sātaniskā Gegūla jau sākumā bija iecerējusi šos slazdus. Tieši par šādu joku viņas ļaunais prāts būtu priecājies — tris baltie, kurus viņa tikai sev zināmu iemeslu dēļ bija allaž nīduši, mirst lēnā nāvē no bada un slāpēm līdzās viņu kārotajai bagātībai. Tagad es sapratu, ko nozīmēja vecās burves ņirgāšanās, piedāvājot mums «ēst un dzert» dimantus. Varbūt kāds tāpat bija mēģinājis izdarīties ar nabaga veco da Silvestru, jo vai tad citādi viņš būtu pametis ādas maisiņu ar dārgakmeņiem?

— Tā neiet, — sers Henrijs ierunājās aizsmacis. — Gaisma drīz dzisīs. Pameklēsim, vai neatradīsim atsperi, kas darbina klinti.

Ar izmisīgu enerģiju metāmies uz priekšu un, stāvēdami lipīga­jās asinīs, sākām taustīt durvis un ejas sienas no augšas līdz apakšai. Taču neatradām ne atsperi, ne arī izcilni.

— Jūs varat būt pārliecināti, — es sacīju, — ka no šīs puses durvis attaisīt nav iespējams. Ja tās vērtos no iekšpuses, Gegūla nebūtu riskējusi līst zem lejup slīdošā akmens. Viņa to zināja un tāpēc, nolādētā, par katru cenu centās aizbēgt.

— Vismaz, — sers Henrijs ieteicās, griezīgi iesmiedamies, — at­maksa atnākusi ļoti ātri. Gegūlas nāve bija gandrīz tikpat bries­mīga, kāda droši vien būs mūsējā. Durvīm nekā nav iespējams izdarīt. Iesim atpakaļ uz dārgumu glabātavu.

Pagriezāmies un gājām. Pēc pāris soļiem es pie nepabeigtās šķērssienas ieraudzīju groziņu ar pārtiku, kuru bija nesusi nabaga Fulata. Pacēlu groziņu un paņēmu to līdz uz nolādēto dārgumu glabātavu, kam bija lemts kļūt par mūsu kapenēm. Pēc tam atkal atgriezāmies, godbijīgi pārnesām Fulatas ķermeni un nolikām to uz grīdas līdzās naudas kastēm. Paši apsēdāmies, atspiedušies pret trim akmens šķirstiem, kas bija pilni ar nenovērtējamiem dār­gumiem.